 |
Medicīnas literatūrā aprakstīti reti gadījumi, kad ļaundabīgs audzējs bez ārstēšanas, kas varētu izskaidrot šādu rezultātu, ievērojami samazinās vai pat izzūd. Šo parādību sauc par spontānu audzēja regresiju, bet reizēm to dēvē arī par „Peregrīna sindromu”. Tomēr onkologi brīdina - ārkārtīgi retais fenomens nav iemesls atteikties no vēža ārstēšanas vai cerēt, ka slimība atkāpsies pati.
Vēzis ir slimību grupa, kuras gadījumā savlaicīgai diagnostikai un atbilstošai ārstēšanai var būt izšķiroša nozīme. Tomēr zinātniskajā literatūrā patiešām atrodami neparasti gadījumi, kad ļaundabīgs audzējs pārstājis augt, samazinājies vai izzudis, lai gan pacients nav saņēmis terapiju, kas varētu izskaidrot šo pārmaiņu.
Medicīnā šo fenomenu dēvē par spontānu regresiju.
No kurienes radies nosaukums „Peregrīna sindroms”?
Neoficiālais nosaukums saistīts ar 13. gadsimtā dzīvojušo katoļu mūku Peregrīnu Laziosi. Vēsturiskajos nostāstos aprakstīts, ka viņam bijis smags kājas bojājums vai audzējs un pirms plānotas amputācijas tas negaidīti izzudis.
Tomēr šo vēsturisko stāstu nav iespējams izvērtēt pēc mūsdienu diagnostikas standartiem. Tāpēc mūsdienu medicīnā daudz precīzāks apzīmējums ir „spontāna audzēja regresija”.
Kāpēc audzējs var sākt samazināties?
Vienas skaidras atbildes pagaidām nav. Viens no iespējamajiem mehānismiem ir īpaši spēcīga imūnsistēmas reakcija, kuras laikā organisms sāk efektīvāk atpazīt un iznīcināt arī audzēja šūnas.
Atsevišķos aprakstītajos gadījumos spontāna regresija novērota pēc bakteriālām vai vīrusu infekcijām. Tas rosinājis pētniekus pētīt, vai spēcīga imūnsistēmas aktivizēšanās noteiktos apstākļos var ietekmēt audzēju.
Tomēr tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka infekcija ārstē vēzi. Apzināta mēģināšana inficēties var būt ārkārtīgi bīstama, jo īpaši cilvēkiem, kuru organisms jau ir novājināts slimības vai pretvēža terapijas dēļ.
Starp citiem iespējamiem spontānas regresijas mehānismiem pētnieki min izmaiņas audzēja šūnās, hormonālos faktorus, audzēja apasiņošanas un mikrovides pārmaiņas, kā arī apoptozi jeb programmētu šūnu bojāeju.
Kuriem vēža veidiem šādi gadījumi aprakstīti?
Spontāna regresija aprakstīta vairāku ļaundabīgu slimību gadījumos, tostarp melanomas, nieru šūnu karcinomas, neiroblastomas un dažu limfomu gadījumā.
Taču pat šo audzēju gadījumā tā nav parasta slimības norise. Spontāna regresija ir reta un neparedzama, un nav iespējams iepriekš zināt, kuram pacientam tā varētu notikt.
Arī literatūrā minētie precīzie biežuma aprēķini jāvērtē piesardzīgi, jo spontānas regresijas retuma dēļ tās patieso sastopamību ir grūti noteikt.
Vai infekcija var „iedarbināt” organisma cīņu pret vēzi?
Vēsturiski novērojumi par audzēju samazināšanos pēc infekcijām patiešām ir veicinājuši interesi par imūnsistēmas spēju cīnīties pret vēzi. Šī pētniecības joma galu galā ir palīdzējusi daudz labāk izprast pretvēža imunitāti un attīstīt mūsdienu imūnterapiju.
Taču starp medicīniski kontrolētu imūnterapiju un apzinātu inficēšanos ir milzīga atšķirība.
Infekcija vēža pacientam var izraisīt smagas komplikācijas un pat apdraudēt dzīvību. Tādēļ mēģinājumi mākslīgi „aktivizēt imunitāti”, saslimstot ar kādu infekciju, nav droša vai pierādīta vēža ārstēšanas metode.
Bīstamākie mīti par spontānu regresiju
Viens no izplatītākajiem maldiem ir uzskats, ka spontāna regresija pierāda - vēzis var vienkārši „pazust pats”. Atsevišķi gadījumi nepierāda, ka šādu slimības gaitu iespējams paredzēt vai panākt.
Tikpat bīstama ir pārliecība, ka audzēju iespējams izārstēt tikai ar īpašu diētu, ārstniecības augiem, uztura bagātinātājiem vai pozitīvu domāšanu. Dzīvesveidam ir nozīme cilvēka vispārējā veselībā, taču nav pamata ar šādām metodēm aizstāt pierādījumos balstītu pretvēža terapiju.
Jāņem vērā arī tas, ka īpaši senos spontānas „izārstēšanās” aprakstos diagnoze ne vienmēr bijusi apstiprināta ar metodēm, kādas pieejamas mūsdienās.
Kāpēc „brīnumainas izārstēšanās” stāsti ir tik pārliecinoši?
Sociālajos tīklos un dažādās interneta vietnēs netrūkst emocionālu stāstu par cilvēkiem, kuriem vēzis it kā pazudis pēc konkrēta produkta lietošanas, diētas, alternatīvas terapijas vai dzīvesveida maiņas.
Problēma ir tā, ka šādos stāstos bieži nav iespējams pārbaudīt sākotnējo diagnozi, audzēja stadiju, iepriekš saņemto ārstēšanu un izmeklējumu rezultātus. Sakritība laikā arī nenozīmē, ka tieši konkrētais līdzeklis izraisījis audzēja regresiju.
Spontāna audzēja regresija ir reāls, taču ārkārtīgi rets un līdz galam neizprasts medicīnisks fenomens. Tā izpēte var palīdzēt zinātniekiem labāk izprast organisma spēju cīnīties pret audzēja šūnām, taču pacientam tā nav alternatīva ārstēšanai. Ja diagnosticēts vēzis, lēmumi par terapijas sākšanu, turpināšanu vai pārtraukšanu vienmēr jāpieņem kopā ar ārstējošo ārstu.