 |
Vienā un tajā pašā karstā dienā cilvēku reakcija uz siltumu var būt pārsteidzoši atšķirīga. Kamēr vienam sviedri tek pār pieri un muguru, cits šķietami joprojām ir pilnīgi sauss. Tas nenozīmē, ka otra cilvēka organisms uz karstumu nereaģē – svīšanas intensitāti nosaka virkne faktoru, sākot ar iedzimtību un beidzot ar fizisko sagatavotību, skaidro “Cleveland Clinic”.
Organisma dabiskā aizsardzība pret pārkaršanu
Sviedru galvenais uzdevums nav radīt neērtības, bet gan pasargāt ķermeni no pārkaršanas. Kad ķermeņa temperatūra paaugstinās karstuma, fiziskas slodzes vai citu iemeslu dēļ, sviedru dziedzeri izdala šķidrumu uz ādas virsmas. Tam iztvaikojot, ķermenis zaudē daļu siltuma un atdziest.
Tāpēc svīšana ir pilnīgi normāls un nepieciešams fizioloģisks process. Atšķiras tikai tas, cik aktīvi šī organisma dzesēšanas sistēma darbojas katram cilvēkam.
Iedzimtība, ķermeņa uzbūve un pat treniņi
Viens no būtiskākajiem faktoriem ir ģenētika. Dažiem cilvēkiem sviedru dziedzeri darbojas aktīvāk, tāpēc arī vienādos laikapstākļos un pie līdzīgas slodzes viņi svīst vairāk nekā citi.
Nozīme ir arī ķermeņa uzbūvei. Lielākam ķermenim kustoties nepieciešams vairāk enerģijas, un organisms saražo vairāk siltuma. Lai nepieļautu pārkaršanu, dzesēšanas mehānisms tiek aktivizēts intensīvāk.
Atšķirības vērojamas arī starp dzimumiem. Vīrieši vidēji mēdz svīst vairāk, ko cita starpā saista ar lielāku muskuļu masu un siltuma veidošanos organismā.
Interesanti, ka bagātīga svīšana ne vienmēr liecina par sliktu fizisko formu. Regulāri trenēti cilvēki nereti sāk svīst ātrāk nekā tie, kuri ar sportu nodarbojas reti. Viņu organisms ir pielāgojies slodzei un savlaicīgi ieslēdz dzesēšanas mehānismus.
Savukārt ar vecumu sviedru dziedzeru aktivitāte var samazināties. Tādēļ senioriem karstā laikā jāpievērš īpaša uzmanība pārkaršanas riskam, pat ja viņi nesvīst tik izteikti.
Sausa āda vēl nenozīmē, ka cilvēks nesvīst
Dažreiz šķiet, ka cilvēks karstumā nesvīst vispār, taču patiesībā šķidrums no ādas vienkārši iztvaiko ļoti ātri. Īpaši tas iespējams sausā un vējainā laikā.
Savukārt augsta gaisa mitruma apstākļos sviedri iztvaiko daudz lēnāk, tāpēc āda paliek mitra un karstums šķiet grūtāk panesams.
Arī svīšanas vietas katram var atšķirties. Vienam vispirms kļūst mitra seja un piere, citam – mugura, krūtis vai paduses. Tāpēc pēc cilvēka sejas vien ne vienmēr iespējams spriest, cik intensīvi viņš patiesībā svīst.
Kad svīšanai jāpievērš pastiprināta uzmanība?
Ja svīšanas paradumi pēkšņi mainījušies bez saprotama iemesla, to nevajadzētu ignorēt. Īpaši vērts konsultēties ar ārstu, ja cilvēks sācis svīst ievērojami vairāk nekā agrāk vai svīšana kļuvusi tik intensīva, ka traucē darbam, miegam un ikdienas aktivitātēm.
Pastiprināta svīšana var būt saistīta ar hormonālām pārmaiņām, vairogdziedzera darbības traucējumiem, cukura diabētu, infekcijām vai noteiktu medikamentu lietošanu. Atsevišķos gadījumos iemesls var būt hiperhidroze – stāvoklis, kad sviedru dziedzeri darbojas pārmērīgi aktīvi.
Uzmanību pelna arī pretēja situācija – ja cilvēks pat lielā karstumā vai fiziskas slodzes laikā gandrīz nesvīst. Tā kā svīšana ir viens no galvenajiem ķermeņa atdzišanas mehānismiem, tās trūkums var palielināt pārkaršanas risku.
Vai vairāk sviedru nozīmē vairāk sadedzinātu tauku?
Bagātīga svīšana pati par sevi neliecina par intensīvāku tauku dedzināšanu. Pēc smaga treniņa vai pirts apmeklējuma svars uz svariem tiešām var būt mazāks, taču galvenokārt zaudēts ir ūdens, nevis ķermeņa tauki. Pēc šķidruma atjaunošanas arī svars parasti atgriežas.
Tāpēc nav jēgas salīdzināt savu svīšanu ar citiem. Cilvēku organisma reakcija uz karstumu un slodzi ir ļoti individuāla, un to ietekmē gan iedzimtība un vecums, gan ķermeņa uzbūve, fiziskā forma un apkārtējās vides apstākļi.
Ja svīšana nav pēkšņi mainījusies un nerada nopietnas problēmas ikdienā, tā visbiežāk ir vienkārši normāla organisma reakcija. Kādam dzesēšanas sistēma darbojas ļoti pamanāmi, bet citam – daudz nemanāmāk.