 |
Lai gan tas izklausās pēc zinātniskās fantastikas vai seno mistiķu stāstiem, zinātnieki apgalvo, ka cilvēka organismā patiešām ir saglabājušās tā sauktās "trešās acs" paliekas. Jauns pētījums liecina, ka šai nelielajai struktūrai smadzeņu centrā ir sena evolūcijas vēsture, kas aizsākusies pirms simtiem miljonu gadu, vēsta “Daily Mail”.
Pētnieki no Apvienotās Karalistes un Zviedrijas pievērsuši uzmanību čiekurveida dziedzerim jeb epifīzei - nelielam orgānam smadzeņu dziļumā, ko viņi dēvē par senās "vidējās acs" pēcteci.
Saskaņā ar zinātnieku izvirzīto teoriju, ļoti seniem mūsu attāliem senčiem bija ne tikai divas sānu acis, bet arī centrāla gaismas uztveres struktūra galvas vidū. Pirms aptuveni 500 miljoniem gadu daļa šo primitīvo bezmugurkaulnieku pielāgojās dzīvei pazemē, zaudējot spēju izmantot savas parastās acis. Tādēļ arvien lielāka nozīme bija šai centrālajai gaismu uztverošajai struktūrai, kas palīdzēja noteikt diennakts ritmu un orientēties vidē.
Lai gan mūsdienu cilvēkam šis orgāns vairs nedarbojas kā acs, tas joprojām pilda ļoti svarīgas funkcijas. Čiekurveida dziedzeris saņem informāciju par gaismu un tumsu no acīm un ražo hormonu melatonīnu, kas regulē miega un nomoda ciklu.
Melatonīns palīdz organismam saprast, kad pienācis laiks atpūtai, un sinhronizē diennakts ritmu. Šis process ietekmē ne tikai miegu, bet arī virkni citu organisma funkciju, tostarp imūnsistēmas darbību, reproduktīvo sistēmu, ķermeņa temperatūras regulāciju un pat garastāvokli.
Pētījums, kas publicēts žurnālā “Current Biology”, bija veltīts cilvēka acs un tīklenes evolūcijas izpētei. Zinātnieki secināja, ka senajiem mugurkaulnieku priekštečiem vienlaikus eksistēja gan sānu acis, gan centrālā gaismas uztveres sistēma.
Pētījuma autori uzskata, ka evolūcijas gaitā daļa šīs "trešās acs" šūnu pakāpeniski pārvietojās uz galvas sāniem un vēlāk attīstījās par tīkleni - nervu audu slāni, kas mūsdienās ļauj mums redzēt.
Lai gan "trešā acs" cilvēkam vairs nav redzes orgāns, tās evolūcijas mantojums joprojām ir sastopams mūsu organismā un turpina ietekmēt vienu no svarīgākajiem procesiem - spēju pielāgoties dienas un nakts ritmam.