Iedzīvotāji vinnē tiesu par nepamatotas ūdens starpības noteikšanu2

No vienas puses Latvijā ir “Patērētāju aizsardzības likums”, kurš nosaka, ka mums ir jāmaksā tikai par tiem pakalpojumiem, kurus esam saņēmuši. Ūdens zudums jeb ūdens starpība nav atzīstams par saņemto pakalpojumu, jo šo pakalpojumu neviens nevar izmantot. Tad kāpēc par to ir jāmaksā? Tāpēc, ka Ministru kabineta noteikumos Nr. 1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (turpmāk - noteikumi nr.1013) ir paredzēts izņēmums attiecībās starp piegādātāju un pakalpojuma saņēmēju. Noteikumu nr. 1013, 19. punkts jaunā redakcijā paredz, ja veidojas starpība starp mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijās un remontā nopludināto ūdens daudzumu (turpmāk – ūdens patēriņa starpība), tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins. Dzīvokļa īpašnieks ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam.

Vai loģisks ir šāds pamatojums, nevienam tas nav svarīgi.Ūdens zudums ir un par to ir jāmaksā dzīvokļu īpašniekiem. Ja iepriekš ūdens starpību sadalīja proporcionāli ūdens patēriņam dzīvoklī, tad tagad ūdens starpība tiek aprēķināta visiem dzīvokļiem vienlīdzīgi (izņemot gadījumus, kad iedzīvotāji neiesniedz skaitītāju rādījumus, neveic skaitītāju metroloģisko pārbaudi (verifikāciju ) vai arī mēģina ietekmēt skaitītāju spēju noteikt precīzu izmantotā ūdens apjomu). Līdz ar to minēto aprēķinu veikšanas kārtība ir piemērojama līdz brīdim, kamēr dzīvokļu īpašnieki kopsapulcē vienosies par citu saņemto pakalpojumu apmaksas kārtību, t.sk., ūdens patēriņa starpību sadali un pārņem mājas pārvaldīšanu.

Iepriekš minētajos MK noteikumos ir punkts, kas ļāva diviem rīdziniekiem aizstāvēt savas tiesības un nemaksāt par ūdens starpību. Saskaņā ar šo punktu, ja patēriņa sadales aprēķinā starp mājas ievadā uzstādītā skaitītāja rādījumu un dzīvojamās mājas telpās un telpu grupās patērētā ūdens daudzumu (ieskaitot arī avārijās un remontā nopludināto ūdens daudzumu) veidojas starpība, kas lielāka par 20 %, tad dzīvokļu īpašnieki raksta iesniegumu un mājas apkalpojošai organizācijai divu mēnešu laikā jāveic pasākumus stāvokļa izpētei un rakstiski jāpaziņo par to īpašniekiem un nekavējoties, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc stāvokļa izpētes veic pasākumus starpības samazināšanai.

Šajā gadījumā apkalpojošā organizācija “Rīgas namu pārvaldnieks” regulāri piestādīja rēķinus par ūdens starpību, kādas mājas iedzīvotājiem 40% apmērā no kopējā dzīvokļa ūdens patēriņa. Divi šīs mājas kaimiņi sāka protestēt un uzrakstīja iesniegumu apkalpojošai organizācijai ar lūgumu rīkoties un veikt pārrēķinu. Apkalpojošā organizācija uz iesniegumu atbildēja: “Neredzam iemeslu, lai veiktu pārrēķinu.” Nākošajās vēstulēs “Rīgas namu pārvaldnieks” informēja, ka ūdens noplūde mājas ūdens sistēmā nav konstatēta, tāpēc ūdens zudums veidojas dzīvokļos un mājas apkalpojošā organizācija šajā gadījumā ir bezspēcīga.

Kad, vienā no mēnešiem ūdens starpības apmērs sasniedza 62% no kopējā ūdens patēriņa, kāda iedzīvotāja rakstiski informēja organizāciju, ka turpmāk atsakās segt ūdens starpības radītos zaudējumus un vērsās tiesā.Tieši šādi rīkojās arī viņas kaimiņš.

Tiesa nolēma, ka “Rīgas namu pārvaldnieks” nav ievērojis MK noteikumu Nr. 1013 prasības par ūdens starpības rašanās iemeslu noteikšanu un neveica pasākumus ūdens starpības samazināšanai. Tiesa nolēma atbildētājam atgriezt prasītājiem visu naudu, ko tie samaksāja no brīža, kad apkalpojošai organizācijai bija jāpiedāvā pasākumi ūdens starpības samazināšanai un soda procentus par nesamaksātajiem rēķiniem.

Lēmums ir likumīgs un radīja rezonansi, bet nav viennozīmīgs. Svarīgi zināt, cīnīties ar apkalpojošo organizāciju analoģiskos jautājumos ir jēga tikai, tad, ja ūdens starpības apjoms ir vairāk, kā 20% vismaz trīs mēnešus un jūs tiešām varat pierādīt, ka apkalpojošā organizācija nav veikusi nekādus pasākumus problēmas risināšanai.

Piemēram, ja ūdens starpība ikmēnesi sastāda 19%, vai teiksim, janvārī 22%, februāŗī 19%, bet martā 31%, tādā gadījumā apkalpojošo organizāciju saukt pie atbildības nevarēs. Likumdevējs pieņemot MK noteikumus Nr. 1013 noteica konkrētus gadījumus, kuros ir iespējama “Daugavpils dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmuma” (DdZKSU) vai līdzīgu organizāciju iejaukšanās. Ūdens starpībai ir jābūt nemainīgi virs 20% trīs mēnešus pēc kārtas un nekā savādāk!

Kādas ir daugavpiliešu izredzes atbrīvoties no pienākuma apmaksāt ūdens starpību, ņemot vērā Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas spriedumu? DdZKSU vadītājs Jevgeņijs Oļenovs paziņoja, ka no astoņiem simtiem māju, kuras apkalpo uzņēmums, tikai vienā mājā ūdens starpības rādītājs ir nemainīgi augsts un pārsniedz MK noteikumos noteiktos 20%. DdZKSU ar šīs mājas iedzīvotājiem aktīvi sadarbojas, piedāvājot problēmas risinājumu un drīzumā šis risinājums tiks ieviests dzīvē.

Pārējās mājās ūdens starpība ir neliela, bet arī tur, kā preventīvu metodi DdZKSU piemēro dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi. Prakse pierāda šī pasākuma efektivitāti: tiklīdz kontrolieri veic skaitītāju rādītāju pārbaudi dzīvokļos, ūdens starpības rādītājs samazinās vai vispār veidojas ar mīnuss zīmi.

Vidējais ūdens starpības rādītājs mājās, kuras apkalpo DdZKSU pagājušā gadā sasniedza nedaudz vairāk par 11% (salīdzinājumam - 2013. gadā bija 16%). Uzņēmuma speciālisti atzīst, ka pat mājās ar skaitītāju rādītāju elektroniskās nolasīšanas ierīcēm ūdens starpību likvidēt. Elektroniskajiem sensoriem pieļaujamā kļūda sastāda 3-5%. Cilvēciskais faktors sastāda vēl 5-10%. No šādiem rādītājiem veidojas kopējais pilsētas ūdens starpības rādītājs. Diemžēl, strīdu par ūdens starpību Rīgā var uztvert tikai kā rādītāju, jo Daugavpilij šīs likuma normas ir nepiemērojamas.