 |
Drīz sāksies jaunais mācību gads, un līdz ar to arī vecākiem un pedagogiem rodas jautājums – kā pasargāt bērnus un pusaudžus no riskiem, kas saistīti ar apreibinošo vielu lietošanu? Īpaši satraucoša ir situācija pēc Zinību dienas, kad ārsti nereti sastopas ar jauniešiem, kas nonākuši slimnīcā alkohola vai narkotisko vielu reibuma stāvoklī.
Par to, kāpēc šis vecumposms ir tik sarežģīts un kā vecākiem rīkoties, lai palīdzētu saviem bērniem izvairīties no atkarību riskiem, stāsta Daugavpils reģionālās slimnīcas ārsts narkologs Jāzeps Korsaks, sniedzot savus ieteikumus ģimenēm.
“Straujiem soļiem tuvojas 1. septembris – Zinību diena, kuru ar lielāku vai mazāku satraukumu gaida ikviens skolēns un viņu ģimenes locekļi. Arī mēs, ārsti narkologi, jau zinām – būs pusaudži un jaunieši, kas tiks stacionēti gan alkohola, gan toksisko un narkotisko vielu izteiktā apreibumā, kas nereti jau ir dzīvību apdraudoši.
Pēc 1. septembra strauji pieaug satraukto vecāku telefonzvani ar jautājumu: “Ko darīt? Mans pusaudzis ieradās mājās sapīpējies, apreibis utt.”
Ko darīt? Mums, pieaugušajiem, jāatceras, ka pusaudžu vecuma posms ir pārejas periods starp bērna vecumu un pieaugušo dzīvi, kas ir pakāpenisks ar realitātes un pastāvīgas pieredzes gūšanu. Tas ir unikāls vecums un personības veidošanās laiks. Notiek fiziskas, emocionālas un sociālas pārmaiņas. Nepilnīga ģimene vai morālā un materiālā nabadzība, pāraprūpe vai pārāk stingra kontrole, skolas vai dzīvesvietas maiņa var radīt garīgās veselības problēmas, palielināt trauksmi un paškaitējošu uzvedību pusaudžiem.
Šajā vecuma periodā notiek ļoti daudz fizisku un mentālu pārmaiņu. Strauji pieaug augums un svars, palielinās iekšējie orgāni, mainās skelets un muskuļi. Izteikti mainās dzimumatšķirības, parādās seksuālās aktivitātes impulsi, kas prasa instinktīvās tieksmes pārveidot augstākās seksuālās formās. Jāatceras, ka meitenēm augšana un attīstība parasti beidzas aptuveni divus gadus agrāk nekā zēniem.
Diemžēl mūsdienās zēniem ir liela iespēja izaugt ģimenē, kur audzina viena pati māte, kur nav neviena pastāvīga pieauguša vīrieša. Ja tādu nav arī skolā, tad normālai attīstībai reizēm vienīgais, kas atliek, – sevis apzināšanās meklējumi ārpus skolas vides. Nereti tas nozīmē nonākšanu nedaudz apmaldījušos jauniešu kompānijās, kur tiek izmēģināts viss mājās aizliegtais – smēķēšana, alkohols un pat narkotikas. Ja vēl arī vienaudžu lokā ir iecietīga attieksme pret smēķēšanu un alkohola lietošanu, risks pieaug vēl vairāk.
Pusaudzim bieži ir augsts konformisma līmenis attiecībā pret vienaudžu grupu – lai justos kā savējais starp savējiem. Īpaši apdraudēti ir bērni un pusaudži, kuriem kādam no vecākiem vai pat vecvecākiem ir atkarības problēmas vai psihiskas saslimšanas. Viņi par atkarīgiem no tabakas, alkohola vai narkotikām kļūst 2–3 reizes biežāk nekā pusaudzis, kura vecāki paši ir atteikušies apreibināties.
Ko darīt, lai mēs, pieaugušie, pasargātu mūsu jauno paaudzi no šīm atkarībām?
Mēs, pieaugušie, rādam savu veselīgo dzīves pieredzi – ka var dzīvot un svinēt svētkus bez psihoaktīvo vielu lietošanas. Esam neiecietīgi pret tiem, kuri paši lieto un cenšas uzspiest citiem savu apreibinošo dzīvesstilu. Aktīvi paši un kopā ar bērniem iesaistāmies vietējās sabiedrības aktivitātēs, īpaši dažādos fiziskās brīvā laika pavadīšanas pasākumos. Audzinām bērnā spēju būt atbildīgam pret sevi un citiem, mācām kritiski domāt, analizēt un pašam uzņemties atbildību savu problēmu risināšanā.
Ja ģimenē konstatējat pusaudža “pamēģināšanas” problēmu, pārrunājiet to ar citiem ģimenes locekļiem, prasiet padomu draugiem, paziņām, kuri iepriekš bija saskārušies ar līdzīgām problēmām. Svarīgi, lai visiem ģimenes locekļiem būtu vienota nostāja un prasības attiecībā pret pusaudzi.
Vecākiem vajadzētu iegūt objektīvu informāciju par šobrīd pieejamajām narkotiskajām vielām, to iedarbību uz centrālo nervu sistēmu, lietošanas pazīmēm un iespējamām sekām, lai sarunā ar pusaudzi jums būtu konkrēti fakti un argumenti par to ietekmi uz viņa fizisko un garīgo veselību. Nekrītiet panikā, vienlaikus mēģiniet noskaidrot, kas notiek. Meklējiet speciālistu palīdzību – tas var būt narkologs, atkarību profilakses speciālists, psihologs vai kāda pusaudzim autoritatīva persona, kas nelieto apreibinošās vielas. Tagad speciālistiem ir pieejami eksprestesti, ar kuriem urīnā vai siekalās dažu minūšu laikā var noteikt narkotisko vai toksisko vielu lietošanas faktu.
Galvenais – bez negatīvām emocijām, draudiem un pārmetumiem, saglabājot savstarpējo uzticēšanos, mēģināt noskaidrot, kāpēc pusaudzis lietojis alkoholu vai narkotiskās vielas. Pamēģiniet izprast pusaudža patiesos uzvedības iemeslus (nepārliecība par sevi un savām spējām, neveiksmes skolā, problēmas attiecībās ar vienaudžiem utt.) un rast risinājumu šīm problēmām.
Atcerieties – lai jūsu vārdi saskan ar darbiem. Pusaudzis ikdienā redz, kā mēs, pieaugušie, paši tiekam galā ar problēmām. Ikdienas situācijās rīkojieties tā, kā gribētu, lai rīkojas jūsu bērns. Esiet gatavi, ka speciālists var norādīt arī uz pašas ģimenes vajadzību pēc palīdzības un dzīves modeļa būtiskām pārmaiņām. Lai darbs nestu pozitīvus augļus, liela nozīme ir visas sabiedrības un ģimeņu izglītošanai par atkarību izraisošajām vielām un to ietekmi uz pusaudžu garīgo un fizisko veselību.
Vecāki, nedomājiet tikai par “lielās naudas” pelnīšanu, bet cenšaties vairāk laika pavadīt ar savu pusaudzi – iegūt viņa uzticību, kopā darboties sporta, sabiedriskās un kultūras aktivitātēs.
Tikai kopā mums izdosies pasargāt mūsu jaunatni no atkarību sērgas.
Lai mums visiem izdodas būt brīviem no atkarību izraisošām vielām. Tas ir mūsu spēkos.”