1895. gada vasarā un rudenī franči Ogists un Luijs Limjēri ar savu tikko patentēto kinokameru nofilmēja 10 kustīgas bildes – katru uz 16 metru garas kino lentes. Tā paša gada nogalē uzfilmēto ar sava nule patentētā kinoprojektora palīdzību viņi pret atlīdzību nodemonstrēja publikai. 1895. gada decembrī Parīzē tika atklāts pasaulē pirmais kinoteātris – Kapucīnu bulvāra Lielās kafejnīcas tumšajā pagrabā. Sākās kino ēra!

Kino filmēšana un demonstrēšana izplatījās milzīgā tempā pa visu Eiropu! „Aktierfilmu uzņemšana Latvijā sākās 1912. gadā, tātad divus gadus pēc tam, kad Rīgā bija tapusi pirmā kinohronika. Pirms Pirmā pasaules kara inscenētajās īsfilmās „Klausies, Izraēl!“ un „Kurpnieks Leiba“ galvenās lomas notēloja Kārlis Ozolkāja”. Viņš bija pirmais latviešu kino aktieris. Filmēšana noritēja Rīgā un Ventspilī.

Latgalē pirmie kinoteātri (kā tolaik teica – elektriskie teātri) tika atvērti gandrīz vienlaikus – 1909. gada oktobrī „Eden“ Daugavpilī un 1910. gada janvārī „Oaza Rēzeknē”.

Daugavpils kinoteātris „Eden” bija grezna koka ēka, kura slīpi atspiedās pret toreizējo Tirgus laukumu. Vieta (Rīgas ielā Nr. 5) bija izcila – uz tirgu atbraukušie varēja ne tikai iepirkties, bet arī kino noskatīties, arī turpat aiz žoga esošie ugunsdzēsēji momentā varēja atnākt palīgā.

Kino izrādīšanas nozares pionieris Daugavpilī, kino „Eden” saimnieks līdz pat Otrajam pasaules karam bija Zamuels Frumkins.

Vēl cara laikos pilsētā tika atvērts arī kinoteātris „Kolizej” – tagadējās Daugavpils Universitātes Vecā korpusa rajonā. Starpkaru periodā pilsētā vēl bija Dzelzceļnieku kinoteātris un karavīru kinoteātris Cietoksnī.

Īpaši daudz pilsētas kinoteātros bija skatītāju, kad te izrādīja spēlfilmu, kuras filmēšana 1925. gada vasarā izraisīja Daugavpilī milzīgu ažiotāžu.

Francijā bāzēta kinokompānija – ar Latvijas valsts atbalstu – Daugavpils apkārtnē uzfilmēja lielu daļu skatu un ainu mēmā kino spēlfilmai „Mihails Strogovs” (režisors Viktors Turžanskis (1891–1976)). Par pamatu kinolentei ir Žila Verna romāns, galvenās lomas tēloja Ivans Mozžuhins (1889–1939) un Natālija Kovaņko (1899–1967). Masu skati – tatāru hana nometne – tika filmēti poligonā aiz Cietokšņa un filmēšanā tika iesaistīti arī Daugavpilī dienošie karavīri.

2 stundas 48 minūtes garā filma Eiropas pirmizrādi piedzīvoja 1926. gada vasarā, šai filmai bija milzīgi komerciāli panākumi.

Kad šo filmu demonstrēja Daugavpilī, zāles bija stāvgrūdām pilnas, jo daudzi uz ekrāna gribēja ieraudzīt sevi, savus paziņas, pamanīt zināmas vietas utt.

Tā kā šis kino bija bez skaņas, zālē sēdēja tapieris – cilvēks, kurš uz klavierēm veidoja skanisku pavadījumu. Tā nu gan bija māksla – teju trīs stundu garumā izskaņot prieku, satraukumu, būšanu ceļā, kaujas sīvumu, meža klusumu, trokšņainas balles atmosfēru utt.

20. gs. 20. gadu izskaņā mēmo kino nomainīja skaņu filmas, kinoteātriem vajadzēja iepirkt atskaņošanas aprīkojumu. Tapieris bija ekskluzīva, gana labi apmaksāta profesija, bet nu ļoti, ļoti īslaicīga – tikai kādus gadus 30 tie tapieri bija vajadzīgi.

Turpinājums sekos.