Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (3. daļa)

Šoreiz stāsts par Latvijas otru lielāko pilsētu – Daugavpilī.

*Daugavpils – valstspilsēta, kas iedzīvotāju skaita ziņā (CVK: 2024. gada 1. janvārī – 77 799) ir otra lielākā Latvijā.

*Iedzīvotāju etniskais sastāvs (Latgales plānošanas reģiona dati, 2019): krievi (47 755) – 50.5%; latvieši (17 515) – 18.5%; poļi (13 196) – 13.9%; baltkrievi (6 936) – 7.3%; ukraiņi (1 873) – 2.0%; citi un ar neizvēlētu tautību (7 330) – 7.7%.

* Pirmoreiz rakstos minēta: 1275. gadā.

* Pilsēta vēsturiski izvietojusies Daugavas abos krastos, pārstāvot divus kultūrvēsturiskos novadus – Latgali un Zemgali.

*Pilsētas administratīvā teritorija ir sadalīta 25 mikrorajonos, ietverot arī kādreizējo kreisā krasta Zemgales pilsētu Grīvu.

* Robežpilsēta: līdz Lietuvas robežai – 25 km, līdz Baltkrievijas robežai – 35 km, līdz Krievijas robežai – 120 km.

* Daugavpilī, salīdzinot ar citām Latgales pašvaldībām, ir daudz NVO – 663 no 2142 (kas ir tikai 7% no Latvijas NVO kopējā skaita), taču tikai 54 no tām ir sabiedriskā labuma organizācijas

* Tūristus no visas Latvijas vilina Daugavpils cietoksnis ar Rotko centru un Martinsona māju, kā arī vietējais Zoo, Skrošu rūpnīcas muzejs, Baznīcu kalns, kā arī pēdējā laikā – Gajoka pormenāde

Daugavpils ir Latvija. Un punkts!

Jeļena Bobkova, Daugavpils vienīgā latviešu valodā iznākošā laikraksta «Latgales Laiks» redaktore

Daugavpils Latvijas ziņās tiek pieminēta diezgan bieži. Ne vienmēr – ar labu. Nereti tiek vēstīts, ka pilsētā ir daudz prokremliski noskaņotu iedzīvotāju, ka pilsēta ir gandrīz vai “piektā kolonna”. Bet vai tas tiešām tā ir?

Pēc Latvijas okupācijas un II Pasaules kara beigām pilsētā sāka būvēt lielus uzņēmumus: ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, pievadķēžu rūpnīcu, rūpnīcu «Elektroinstruments». Šeit bija arī ļoti labi attīstīta dzelzceļa satiksme. Šādiem milžiem bija vajadzīgs darbaspēks. Rezultātā mūsu pilsētā ieradās milzīgs skaits darbaspēka no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas... Pēc neatkarības atjaunošanas daudzi palika Latvijā. Jā, krievu valoda šeit vienmēr ir bijusi dominējošā, un jebkādas pārmaiņas daļa iedzīvotāju uzņēma naidīgi. Katru reizi pēc Saeimas vēlēšanām Latgali un Daugavpili kaunināja: ”Skat, kā viņi te balso?!” Visbiežāk uzvar Saeimas opozīcijas partijas.

Un te ir par ko padomāt. Sāksim ar to, ka Latgalē balsstiesīgo procents nebūt nav tik liels – vien nepilni 200 000 cilvēku. Ja salīdzina, piemēram, ar Vidzemi, tad tur balsstiesīgo ir divreiz vairāk. Savukārt Daugavpilī var nobalsot 55 480 iedzīvotāji, taču parasti šīs tiesības izmanto aptuveni puse pilsoņu. Un atkal rodas jautājums: kāpēc? Pirmkārt, daudzi pilsoņi jau sen pametuši Latviju un dzīvo ārzemēs, taču viņu dzīvesvieta joprojām ir deklarēta Daugavpilī. Otrkārt, valda neuzticības valdībai un parlamentam. Ja būsim atklāti un godīgi: cik bieži pie mums ir braukuši ministri vai valsts vadītāji? Parasti tieši pirms vēlēšanām, lai sasolītu mums zelta kalnus un pēc tam atkal pazustu uz četriem gadiem, tā arī neizpildot savus solījumus. Tiesa, tagad – un par to jāsaka paldies Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam – situācija ir būtiski uzlabojusies. Daži ministri, tāpat arī Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidents jau ir bijuši Daugavpilī, iepazinušies ar situāciju pilsētā, uzklausījuši mūsu problēmas. Un gribas cerēt, ka šiem braucieniem būs arī pozitīvi rezultāti...

Un vēl – gandrīz visu laiku cilvēki tika šķiroti latviešos un pārējos. Ņemot vērā to, ka mūsu pilsēta ir daudznacionāla, ar diezgan lielu krievvalodīgo iedzīvotāju procentuālo daļu, šī nostāja, protams, nomāca. Un nacionāli noskaņotās partijas to aktīvi izmantoja. Pašlaik situācija atkal mainās, un atkal, gribas teikt, – pateicoties Prezidentam. Daugavpilieši pamanīja, ka šoreiz Jaungada uzrunā valsts vadītājs un arī premjere Evika Siliņa apsveica nevis latviešus, bet... Latvijas iedzīvotājus... Tagad, protams, daži teiks, ka Daugavpilī ir daudz Putina fanu. Patiesībā te, Daugavpilī, viņu diez vai ir vairāk nekā Rīgā. Tomēr ja ir, tad tam ir iemesls. Un šajā gadījumā vaina jāuzņemas arī bijušajiem Latvijas varas pārstāvjiem. Pēc 2024. gada datiem, pilsētas iedzīvotāju vidējais vecums ir 45 gadi. Tas ir, lielākā daļa tie ir cilvēki, kas dzīvoja padomju laikos ar padomju propagandu. Un arī pēc neatkarības atjaunošanas daudzi turpināja skatīties Krievijas TV. Savukārt Latvijas televīzija ilgu laiku pierobežā nebija pieejama, turklāt maksa par Krievijas «Tricolor TV» bija krietni zemāka. 2014. gadā Krievija uzsāka karu Ukrainā, Donbasa teritorijā. Un visu šo laiku prokremliskie mediji Daugavpils iedzīvotājiem klāstīja, cik slikti ir ukraiņi, kuri it kā paši nogalina savus vecākus, sievietes un bērnus, bet vaino tajā Krievijas militārpersonas, kuru tur it kā nemaz nav... Un neviens, neskatoties uz to, ka Daugavpils žurnālisti cēla trauksmi un ziņoja atbildīgajām personām par situāciju propagandas jomā, neko nemēģināja mainīt! Tikai 2022. gadā, kad Krievija jau bija sākusi pilna mēroga karu Ukrainā, mūsu varas vīri un sievas beidzot reaģēja un aizliedza Krievijas kanālus. Bet, diemžēl, bija jau par vēlu. Un tagad vietējiem reģionālajiem medijiem klājas smagi, jo Krievijas propagandas darbības gados cilvēki vārda tiešā nozīmē ir iestiguši tās informatīvajā telpā... Tagad ir un būs ārkārtīgi grūti pārliecināt viņus domāt citādi. Bet – tas vēl ir iespējams!

Un, manuprāt, jau ir pozitīvi rezultāti. Patiešām daudzi Daugavpils iedzīvotāji, arī krievvalodīgie, pilsētu uztver tikai kā Latvijas daļu un krasi nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. Daudzi dzīvo ar pārliecību, ko pārstāvu arī es: Daugavpils ir Latvija. Un punkts!

Daugavpils lepojas

Pēc operas izrādes atkal uz mājām

Daugavpilī ir daudz patriotu, kas nekautrējoties visur atklāti saka, ka ir daugavpilieši. Tāda, piemēram, ir Latvijā labi zināmā operdziedātāja Ilona Bagele, kuru Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šogad uzaicināja sniegt koncertu Rīgas pilī Valsts Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Viņa ir dzimusi, mācījusies un joprojām dzīvo Daugavpilī. Pēc savas kārtējās uzstāšanās Latvijas Nacionālajā operā viņa sēžas mašīnā un brauc uz dzimto pilsētu pie ģimenes.

“Kādreiz, ļoti sen, mana vecmāmiņa Valda Voitoviča pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī un kļuva par 1. skolas – pirmās latviešu skolas pilsētā direktori. Šeit dzīvo mana māte, onkulis un tante, šeit dzīvo mana ģimene – vīrs un jaunākais dēls. Šī pilsēta mani nelaiž vaļā. Un es šeit jūtos lieliski! Pēc nopietna darba, dažādiem notikumiem es gribu būt šeit. Es Daugavpilī rodu mieru, harmoniju, savu sirdi un dvēseli. Es mīlu Daugavpili, mīlu tās iedzīvotājus!

Mums ir daudznacionāla pilsēta, un, protams, šeit viss ir nedaudz citādāk... Bet es domāju, ka viss būs labi. Un cilvēkiem, kuri vēl neapzinās notiekošo, šī apziņa noteikti nāks. Latviskums tomēr šajā pilsētā pamazām ieņem galveno vietu,” šī brīža situāciju savā dzimtajā pilsētā vērtē I. Bagele.

Ilona aktīvi iesaistās pilsētas, īpaši tās kultūrvides attīstībā. Viņa sadarbojas ar Daugavpils teātri un strādā par pasniedzēju Daugavpils Universitātē. Tieši viņas vadībā daudzi jaunie mūziķi ir ienākuši lielajā mūzikas pasaulē un guvuši panākumus.

“Cienījamie Latvijas iedzīvotāji, brauciet ciemos, apmeklējiet mūsu kultūras pasākumus! Šeit patiešām ir forši un skaisti. Un jūs paši redzēsiet, kas te pie mums notiek,” Ilona Bagele aicina citu novadu iedzīvotājus.

Ar mīlestību – Latvijai

Daugavpils un pavisam noteikti arī Latvijas patriots ir Latvijas sporta leģenda, basketbola treneris Nikolajs Romaņenko. Viņš ir dzimis, audzis, trenējies, vadījis sporta skolu Baltkrievijā, bet 1980. gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā, un nu šo valsti, šo zemi tagad uzskata par savu dzimteni.

”Savu izvēli nekad neesmu nožēlojis, un vēl jo vairāk – tagad. Latvija diezgan ātri kļuva man mīļa. Lai gan no Novopolockas tik vienkārši projām nelaida. Taču es atradu sev cienīgu aizstājēju un beigu beigās varēju aizbraukt. Un vēl es ātri sapratu, ka Latvijā neviens bērns nav nostumts malā. Baltkrievijā ļāva spēlēt izredzētajiem, bet pārējie bija spiesti deldēt soliņu. Tur brīnumi notika reti. Šeit jau toreiz viss bija citādāk,” pastāstīja treneris.

Nikolajs Romaņenko ir uzaudzinājis vairākas basketbolistu paaudzes. Šogad N. Romaņenko apritēs 73 gadi, taču viņš joprojām ir ierindā, strādā ar dažāda vecuma pilsētas sieviešu komandām. Turklāt visus treniņus viņš vada latviešu valodā, kuru zina ļoti augstā līmenī. Iemācījās, pārceļoties uz Latviju.

„Kopā ar sievu Irinu jau gandrīz trīsdesmit gadus attīstām sieviešu basketbolu Daugavpilī. Sākumā strādājām arī ar zēniem, bet visiem vienkārši nepietika laika. Un šodien varu droši teikt, ka esam izveidojuši labu bāzi, izaudzinājuši jaunus trenerus. Mūsu komanda spēlē augstākajās līgās, šosezon – Baltijas līgā. Turklāt mūsu komandā ir pavisam jaunas meitenes (15, 16 gadi), kuras līdzvērtīgi sacenšas ar pieaugušām un pieredzējušām basketbolistēm,” pastāstīja Nikolajs Romaņenko.

Arī mūsu pilsēta ir Latvijas daļa!

Andris Ondzuls ir sociālais uzņēmējs. Pirms pāris gadiem Daugavpils ielās sāka kursēt automašīna ar uzrakstu «ATRAMED. Slimnieku pārvadāšana». Šis projekts ir Andra garabērns. Un tagad daudzi Latgales reģiona iedzīvotāji nespēj iedomāties savu dzīvi bez A. Ondzula uzņēmuma, jo viņiem vairs nav jālauza galva par to, kā atgriezties mājās no slimnīcas, kā nokļūt pie rehabilitologa vai cita veselības aprūpes speciālista, kā aizbraukt ciemos.

Andris aktīvi sadarbojas ar Daugavpils Sociālo dienestu, kopīgi īstenojot vairākas programmas: nodrošina guļošu pacientu pārvadāšanas un nogādāšanas pakalpojumu uz ārstniecības un rehabilitācijas iestādēm Latvijā un sociālā taksometra pakalpojumu, kas ir pieejams I un II grupas sēdošiem invalīdiem, kā arī bērniem ar invaliditāti.

”Problēmas ar pārvietošanos esmu izjutis uz savas ādas, jo man ir otrā invaliditātes grupa kustību problēmu dēļ. Taču man ir mazliet vairāk paveicies: es pārvietojos ar kruķiem. Tomēr bija laiks, kad varēju pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Bija daudzas operācijas, pēc kurām nedaudz uzlabojās vispārējais veselības stāvoklis. Tas viss ir atstājis savas pēdas, jo es saprotu, cik tas ir grūti.”

Bērnībā Andris pirmo reizi viesojās ārzemēs, Vācijā, kur rūpes par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām viņu patīkami pārsteidza. Tur šāds cilvēks nevienam nebija traucēklis. Savukārt dzimtajā valstī, piemēram, ja veikalā nejauši gadījās kaut ko sasist, tūlīt pat kliegdama bija klāt dusmīga pārdevēja...

Savā praksē Andris ir pārņēmis daudzas idejas no tās, kādas šajā – sociālās uzņēmējdarbības jomā – darbojas attīstītajās Eiropas valstīs. “Tagad mums ir vairāk automašīnu, ekipāžu, profesionālu darbinieku, piesaistām arī medicīnas personālu. Nemainīgs palicis tikai tas, ka es atbildēju un joprojām atbildu uz zvaniem. Un, iespējams, šo funkciju es nekad nevienam nevarēšu deleģēt, jo tā man ir pārāk tuva. Man patīk teikt, ka «ATRAMED» nav bizness. Tas drīzāk ir sociāls projekts, jo te neviens par lielu peļņu nekad nav runājis un domājis. Es komunicēju ar cilvēkiem un vienmēr cenšos iejusties viņu situācijā. Mēs neskatāmies uz cilvēkiem kā uz skaitļiem tabulā,” savu darbību vērtē Andris.

Andris atzīst: ”Ja būtu gribējis, jau sen būtu varējis aizbraukt uz ārzemēm, strādāt Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, taču esmu uzticīgs savai dzimtajai pilsētai Daugavpilij, jo zina, ka šeit dzīvo brīnišķīgi cilvēki. Dažiem nepieciešama palīdzība, citi vienmēr ar prieku atsaucas aicinājumam palīdzēt. Un tā – kopā ar citiem, cits citam palīdzot, mēs arī strādājam. Tomēr gribētos saņemt lielāku atbalstu no valdības un ministrijām. Manuprāt, tām ir laiks pievērsties Latgalei un Daugavpilij, neaizmirstot, ka arī mūsu pilsēta ir Latvijas daļa. Tikai tā un ne citādi!”

Daugavpils ir... dažāda

To apliecina arī aptauja, kurā izvaicājām vietējā sabiedrībā labi zināmus, tai skaitā gan pašvaldības darbā, gan nevalstiskajā sektorā iesaistītus ļaudis. Jautājām, kāda, viņuprāt, ir šodienas Daugavpils.

Jorens Dobkevičs, biedrības «New East» dibinātājs un vadītājs:

– Daugavpils ir dažāda, nevajag likt šķēršļus tās daudzveidībai, īpaši ar vispārinājumiem un vienkāršojumiem. Mūsu pierobežas pilsētā dīvaini sajaucas padomju audzināšanas, radikāla dumpīguma un gļēvas klusēšanas naratīvi. Bet tas nav attiecināms uz visiem Daugavpils un Latgales iedzīvotājiem, – manuprāt, nedrīkst likt vienlīdzības zīmi starp tautību un lojalitāti. Daudzi daugavpilieši izjūt patiesu empātiju, cilvēciskas sāpes par karu Ukrainā, taču mūsu sabiedrībā gribētos redzēt lielāku proaktivitāti.

Igors Aleksejevs, Daugavpils valstspilsētas domes deputāts:

– Esmu dzimis Daugavpilī krievvalodīgā ģimenē, mācījos latviešu skolā un diezgan ātri apguvu valsts valodu. Daugavpilī dzīvo daudz krievvalodīgo, un es esmu lepns, ka mēs šeit sadzīvojam mierā, nešķirojot cilvēkus pēc tautības, reliģijas vai citiem kritērijiem.

Vēlos, lai valdība vairāk atbalstītu Latgali, Daugavpili un pierobežas reģionus, nevis atstātu tos novārtā ar domu, ka ”visi iedzīvotāji šeit atbalsta Kremļa politiku”. Daugavpils ir un vienmēr būs neatņemama Latvijas daļa.

Santa Pupiņa, Daugavpils domes Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta vadītāja:

– Kad mācījos Rīgā, man bieži jautāja: kā ir latvietei dzīvot Daugavpilī? Arī tagad draugi un paziņas no Latvijas citām malām ar līdzjūtību uzsit man pa plecu un saka: “Nu, tu tur turies!…” Neviens necenšas noskaidrot, kas šeit notiek patiesībā, tik vien kā pa “ausu galam” ir kaut ko dzirdējuši. Ir zināms, ka tie, kuri visskaļāk kliedz, arī tiek sadzirdēti. Kā sakāmvārdā “tukša muca tālu skan”. Tie, kuri kliedz, nebūt nav Latvijas patrioti. Tādēļ arī rodas maldīgs priekšstats par visiem kopumā. Daugavpils sabiedrības daļai, kura jūt savu piederību Latvijai, nav nepieciešami skaļi lozungi, tāpat kā citi Latvijas iedzīvotāji, mēs klusu un mierīgi ejam savās ikdienas gaitās, pavadām laiku ar tuviniekiem un sirdī jūtam savu piederību Latvijas valstij un to, ka esam tās daļa.

Oskars Zuģickis, «Europe Direct Dienvidlatgale» vadītājs:

– Daugavpilī ierados no Rēzeknes novada, lai studētu vietējā Universitātē. Jau tobrīd aktīvi iesaistījos studentu dzīves pilnveidošanā. Teju 30 gadu laikā, kopš darbojos NVO sektora stiprināšanā, esmu "izkāpis" ārpus Daugavpils un pēdējos gados – arī ārpus Latgales, taču vienmēr esmu šeit... Manuprāt, mūsdienās mēs aizvien vairāk kļūstam kosmopolītiski, un nav tik lielas piesaistes kādai vietai, kā tas savulaik bijis mūsu senčiem. Būtiski ir audzināt bērnus, balstoties uz Eiropas vērtībām, un darīt jebkuru darbu tā, lai tas spētu iedvesmot apkārtējos. Cenšos darīt visu, lai Latgales cilvēkiem, kuri ir tik dažādi, būtu iespēja pilnveidoties laikam līdzi, stiprināt savas kopienas, kas ir pilsoniskas sabiedrības pamats un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums. Dzīvojot visas Latgales aktīvāko iedzīvotāju burbulī, mani nekad nepamet stipras Latvijas sajūta.

Te satiku citus un sevi cienošus ļaudis

Žanis Ovčinko pieder Latgales aktīvo jauniešu saimei. Viņš piedalās Ukrainas atbalsta akcijās, organizē LGBT atbalsta pasākumus, piedalās diskusijās, sniedz intervijas, jo uzskata, ka katrs cilvēks ir cieņas vērts un ka brīvība darīt ir arī brīvība būt atbildīgam ne tikai par savu dzīvi, bet arī par notiekošo Latvijā un pasaulē. Žaņa stāsts ir par cilvēcību – par vērtību, kas pierobežā ir tikpat svarīga kā Rīgā vai Daugavpilī. Šis ir stāsts par Latviju un latvietību, kas sargājama un cienāma, un par pašapziņu, ko nevar salauzt nedz paverdzinošas varas, nedz kari.

Latviešu skolā, bet... krieviski

Ž. Ovčinko:

– Esmu piedzimis, audzis un absolvējis pamatskolu Robežniekos, bet vidējo izglītību ieguvu Krāslavas Valsts ģimnāzijā. Vēlāk absolvēju Daugavpils universitāti un paliku Daugavpilī, strādāju šeit par psihologu.

Robežniekos pagāja saulainie bērnības gadi, man bija draugi, ģimene. Es zināju, ka Robežnieki atrodas pierobežā, ka tur ir Baltkrievija, bet šeit – Latvija, jo mūsu ciemā atradās Valsts Robežsardzes punkts, kurp bieži devāmies ekskursijā skolas laikā. Virs ciema lidoja robežsargu helikopteri.

Gāju Robežnieku pamatskolā. Tur pārsvarā visi runāja krievu valodā, lai gan toreizējā Robežnieku pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne centās, lai Robežniekos būtu latviešu skola. Viņa centās padarīt Robežniekus latviskākus. Visi pasākumi skolā notika patriotiskā un latviskā garā, mēs dziedājām Latvijas himnu… Robežnieku pamatskola bija latviešu skola, taču bija skolotāji, kas ar grūtībām runāja latviski, tāpēc stundas notika bilingvāli – latviešu un krievu valodā, bet bija arī skolotāji, kas iemācījās latviešu valodu. Bet skolēni starpbrīžos vai stundās runāja krievu valodā. Bija sajūta, ka bērni paši negrib runāt latviski... Viss labais vai sliktais nāk no ģimenes. Arī Robežnieku pamatskolas skolēni uzticējās saviem vecākiem, kas skatījās Putina un Lukašenko televīziju.

Es bieži stāstu šo: latviešu valodas un literatūras skolotāja, būdama ļoti patriotiska, bieži mums – skolēniem – jautāja, kas ir Latvijas Valsts prezidents. Viens puisis pateica: Lukašenko. Tobrīd biju neizpratnē, kāpēc viņš tā saka, jo es zināju, kas ir mūsu Valsts prezidents. Mans tēvs ir latvietis, Latvijas patriots, mēs kopā skatījāmies Latvijas hokeja komandas spēles. Taču mani skolas biedri biežāk priecājās par Krievijas hokejistu uzvarām, viņiem nepatika valoda, nepatika viss, kas notiek Latvijā.

Tur – citur Latvijā, citāds latviskais...

– Kad biju pusaudzis, bieži sev jautāju, kāpēc manā skolā ir šī divējādā attieksme – vieni iestājas par Latvju, bet citi – par Putinu; vai domājot, vai runājot par Latviju, es pats domāju vai runāju pareizi? Man nebija sajūtas, ka mēs skolā visi būtu vienoti. Atminos, ka man toreiz bija bail braukt uz nometnēm, velosacensībām tur, kur ir latviska vide, baidījos, ka es pietiekami labi nezinu latviešu valodu, ka nevarēšu viņus – tos citus latviešu bērnus – saprast. Man bija sajūta, ka tur – citur Latvijā – dzīvo pavisam citi cilvēki... Bet tā sajūta bija patīkama, jo... viņi, tie citi stāsta par latviešu kultūru, viņi lasa latviešu grāmatas, viņi skatās latviešu filmas...

Arī es jutos latvietis un piederīgs Latvija. Iestājos Krāslavas valsts ģimnāzijā tāpēc, ka tā bija latviešu skola, turklāt gribēju pilnveidot savu latviešu valodu. Taču arī šeit piedzīvoju, ka pēc stundas, kurā skolotāja stāstīja, kā Krievijā speciāli apmācīti cilvēki popularizē Putina varas ideoloģiju, klases biedri teica, ka skolotāja nezina neko, ka Krievijai ir superīgi tanki, ka pie visa ir vainīga Amerika. Nacionāli noskaņota skolotāja iegāja klasē un nosodoši aicināja: ”Paceliet roku tie, kuri runā krieviski!” Visiem bija bailes, neviens nepacēla roku, arī es ne. Tas bija pirms astoņiem gadiem. Šodien rīkotos pretēji – es paceltu roku un ļoti augstu, un paskaidrotu, ka krievu valoda ir mana dzimtā valoda.

Mana mamma ir no Baltkrievijas, un tur – 15 km no Baltkrievijas-Latvijas robežas – dzīvoja viņas brālis. Mums bija pierobežas vīza un mēs bieži braucām pie viņa ciemos. Kad sākās karš Ukrainā, kad Baltkrievija kļuva antidemokrātiska un kad kļuvu publisks (man tagad ir foto ar Baltkrievijas brīvības cīnītāju Svetlanu Tihanovsku), tur vairs nav droši. Tāpēc mēs vairs nebraucam uz Baltkrieviju.

Cienīt un pieņemt ikvienu

– Kad iestājos Daugavpils universitātē, nolēmu, ka man ir jāatrod savu domubiedru vide – man bija un ir svarīgi, lai mani saprot un atbalsta. Sapratu, ka man jāiestājas nevalstiskā organizācijā, un tā es kļuvu par Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils nodaļas brīvprātīgo. Sarkanais Krusts iestājas par vienlīdzību un neatbalsta diskrimināciju, palīdz visiem, neakcentējot cilvēka valodu, tautību, dzimumu… Tur satiku citus pieņemošos un cienošus cilvēkus ar plašu skatījumu par dzīvi, tādus, kas ir par Latviju un par norisēm reģionos un ar patriotisku domāšanu. Un viņi kļuva par maniem draugiem. Daugavpilī sajutos komfortabli, jo atradu savus cilvēkus. Runāju par Daugavpili tikai pozitīvo, redzu un citiem stāstu, ka te ir daudz iespēju, ka te darbojas daudz jauniešu organizāciju.

Agresīvi cilvēki grib, lai viņiem Latvijā būtu ērti

– Bet tad Krievija iebruka Ukrainā, daudziem mainījās attieksme pret Putinu, pret krievu valodu un pret Krieviju, un tanī pašā laika ir arī tādi cilvēki, kas ir kļuvuši agresīvi, draudīgi... Diemžēl saskarsme ar agresiju ir kļuvusi arī par manu ikdienu. Piemēram, Valsts policijā pret mani bija iesniegts kāds Robežnieku iedzīvotāja iesniegums par goda un cieņa aizskaršanu – par to, ka es intervijā biju teicis, ka liela daļa Robežniekos dzīvojošo ir prokrieviski noskaņoti... Valsts policijas inspektora, kura noklausījās vairākus ierakstus, atzina, ka manās intervijās ir viedoklis nevis goda vai cieņas aizskaršana. Tas patiešām ir mans viedoklis. Uzskatu, ka, dzīvojot demokrātiskā valstī, nav jābaidās nosaukt lietas īstajos vārdos, protams, neaizskarot otra cilvēka cieņu. Arī daži mani radinieki saka, ka esmu kauna traips ģimenē...

Man bija arī jāpiedzīvo daudz uzbrukumu par 9. maija video, kurā redzama mūžīgā uguns Dubrovina parkā, ar jautājumu: ”Kas te notiek?”... Liela daļa komentētāju rakstīja, ka man ir jābrauc projām no Latvijas. Atbildē pamatoju, kāpēc šeit dzīvoju, ka Latvija ir Eiropas valsts… Taču agresīvie cilvēki grib, lai viņiem būtu ērti dzīvot Latvijā, lai šeit būtu krievu valoda, lai Latvija sadarbotos ar Baltkrieviju un Krieviju.

Agresīviem cilvēkiem grūti saprast un pieņemt to, ka ir cilvēki, kuri ciena otru, kuri negrib stāvēt malā, kuri nevēlos būt vienaldzīgi. Arī es iestājos par Ukrainas uzvaru un aizstāvu vispārcilvēciskas vērtības. Tā ir mana dzīves jēga, tā ir mana atbildība nevis poza vai modes lieta. Un gribu uzsvērta arī to, ka Robežnieki ir Latvija, ka Daugavpils ir Latvija, bet Latvija – tā ir Eiropa! 

Visas robežas top drošākas, ja to sargāšanā iesaistās vietējā kopiena

Inga Belousa ir viena no biedrības «Cita Daugavpils» dibinātājām. Viņa ir vides aktīviste un ilgtspējas koordinatore, kas arī ikdienā dara visu, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas. Inga, kaut ienācēja Daugavpilī, pavisam noteikti ir cilvēks, kas zina vietējo drēbi. Turklāt – viņa ir Latvijas, tātad arī Latgales un Daugavpils patriote. Ingu iztaujājām, cerot uzzināt izsvērtu un zināšanās, ne tikai pārliecībā balstītu viedokli.

Ir jāzina, kas notiek!

I. Belousa:

– Krievijas militārā karadarbība Ukrainā un Baltkrievijas autoritārā režīma iesaiste šajā karā ir padarījusi nedrošus ne tikai Latgales cilvēkus. Tik pat lielā mērā šī agresija ietekmē arī visas valsts un Baltijas, arī plašāka reģiona iedzīvotājus. Nedrošība, kādā dzīvojam, jo bieži dzirdam, domājam, arī paši runājam par dažādiem iespējamiem apdraudējumiem, pārkārto prioritātes un padara sabiedrības viedokļus – tie kļūst gan kategoriskāki, gan vairāk polarizējas. Jo lielāka nedrošība, jo vairāk sabiedrībā rodas demagoģijas, radikālu, pat kategoriski melnbaltu viedokļu un negāciju. Šādi viedokļi un komunikācijas veids nedrošību diemžēl vēl vairāk pastiprina.

Taču par laimi pazīstu daudzus cilvēkus, kas par spīti šīm negācijām spēj aizraut ar savu piemēru un saorganizēt līdzīgi domājošos uz iesaistīšanos pārmaiņu veikšanā. Šie cilvēki nevēlas iegrimt bezspēcībā un ļaut, lai naids pārņem to veselo saprātu. Skaidri apzināties savu pozīciju par agresorvalsts Krievijas un tās sabiedrotās Baltkrievijas darbību būtu mūsu katra uzdevums. Taču bieži vien dzirdu viedokļus, kuros ļaudis ar lepnumu atzīst, ka neseko līdzi politiskajām aktualitātēm. Un tas nav tikai Latgalē vai Daugavpilī. Uzticamas informācijas, zināšanu trūkums raksturīgs gana lielais sabiedrības daļai arī citos Latvijas novados, arī citviet pasaulē. Rezultātā?...Kā lai apzināmies savu pozīciju, ja nezinām, kas notiek?

Visa valsts, visa Baltija ir pierobeža

– Vārdiem ir nozīme. Nosaukumiem ir nozīme. Ja Latgali nosaucam par pierobežas reģionu, kas tad ir visa Latvija? Ja runājam par agresorvalstīm, tad visu valsti kopumā, tāpat kā citas Baltijas valstis, tikpat pamatoti varam saukt par pierobežu. Un tad jājautā: no cik kilometriem sākas pierobeža? Vai mēs te runājam ar valsts robežsardzes terminiem, pašu izdomātu attālumu vai Eiropas Savienības mērogiem? Šī nav vieglā saruna, tāpēc būtu jāizmanto piesardzīgāki apzīmējumi. Citādi netiksim ārā no pašu veidotajiem stereotipiem un to radītajām attieksmēm...

Bet atgriežoties pie jautājuma būtības, lielākais izaicinājums ir tas, ka strauji samazinās iedzīvotāju skaits. Jo mazāk apdzīvota ir pierobeža, jo tukšāka un pamestāka tā kļūst. Varbūt skolas laikā par maz iesaistām savus jauniešus vietējās attīstības procesos? Varbūt vēloties labāku dzīvi jaunajai paaudzei, savas cerības par viņu nākotni sasaistām ar veiksmīgākām, tātad – citām dzīves un darba vietām? Varbūt ikdienas dzīves un darba ērtības pierobežā stipri atšķiras no dzīves un karjeras iespējām lielpilsētās? Varbūt ir sajūta, ka lēmumu pieņemšanā pierobežas ļaudis netiek iesaistīti? Varbūt no visa pa druskai un vēl kāds cits katram personīgi sajusts iemesls. Taču noteikti arī tas, ka savas nedrošības un apdraudējumus pārdzīvojam vienatnē un savus izaicinājumus mēģinām risināt paši. 

Apdraudējums jāmazina sistēmiski un – valsts līmenī

– Situāciju vēl vairāk pasliktina ērta un tīra sabiedriskā transporta nepietiekamība, tai skaitā ar valsts galvaspilsētu Rīgu. Arī uz Viļņu ir tikai viens autobuss dienā, bet ar vilcienu turp vispār nevar aizbraukt... Tāpat nav satiksmes ar Kauņu. Toties caur Daugavpili kursē autobusi uz Minsku Baltkrievijā, kas šajā laikā diez vai veicina reģionālo drošību.

Saliedētā kopienā dalītas raizes paliek mazākas, dalīti izaicinājumi – vieglāk risināmi; apdraudējumi – rada daudz mazākus draudus, vismaz emocionāli un psiholoģiski. Tik daudz varam darīt, ja aktivizējamies paši. Taču lielu daļu no apdraudējumu mazināšanas ir jāveic sistēmiski un valsts līmenī.

Latgale cauri laikiem ir bijusi kopīga dzīves telpa dažādām informatīvajām un kultūras telpām. Tāda ir bijusi šī reģiona vēsture. Arī tagadne, īpaši Daugavpilī. Latgale tiek saukta arī par reģionu perifērijā. Tas diemžēl rada arī subordinācijas, otršķirīgas attieksmes piegaršu. Daugavpils bieži vien ir arī pilsēta, caur kuru nolaižam tvaiku par savu neapmierinātību ar etnisko situāciju valstī...

Spēcina pārmaiņās ieinteresēti un atsaucīgi ļaudis

– Par spēka un atbalsta avotiem mums katram ir savs stāsts. Mani spēcina pārmaiņās ieinteresēti un tam savu brīvo laiku veltīt griboši vietējo kopienu pārstāvji. Mana vietējā kopiena ir biedrība «Cita Daugavpils», kas pāris gadu garumā aktīvi darbojas Daugavpilī, rūpējas par pilsonisku sarunu un darbības telpu pilsētā, kustina apkaimju aktīvismu un pārstāv iedzīvotāju intereses. «Cita Daugavpils» ir bagāta vecumu, tautību, nodarbošanās ziņā, taču mūs vieno kopīga izpratne par sevi – es esmu atbildīgs un aktīvs pilsētnieks, un mana Daugavpils ir pilsoniska un Eiropas vērtībās balstīta Latvijas daļa. «Cita Daugavpils» tāpēc nav organizācija tikai gudrajiem un slavenajiem. Šai kopienai pieder sapņotāji un iedvesmotāji, ikdienas uzlabotāji un cerīgas nākotnes plānotāji, stāstnieki un praktisku darbu darītāji – ikviens, kam nav vienaldzīga šī pilsēta un reģions. Starp citu, biedrība «Cita Daugavpils» tika izveidota pēc tam, kad Daugavpils neuzvarēja konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, jo projekta «Daugavpils 2027» darba grupa vēlējās turpināt aizsāktās iniciatīvas pašu spēkiem.

Ne visi stiprie Latgales iedzīvotāji ir tikai latgalieši. Latgale ir mājas dažādu tautību pārstāvjiem, kas ir sava reģiona, pilsētu un apdzīvotu vietu patrioti, entuziasti un aktīvisti. Manuprāt, ne tie Latgales iedzīvotāji, kas bieži ieraugāmi dažādās valsts un reģiona ekspertu grupās un ir dzirdami, stāstot par iespējām Latgalei, ir galvenie Latgales noturības sargātāji un drošumspējas stiprinātāji. Stiprie Latgales balstītāji ir tie, kas ir pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, kam ir cerīgs skatījums par Latgales līdzsvarotu attīstību un kas iegulda savu brīvprātīgo darbu un savu enerģiju, un līdzdarbojas savas apkaimes, pilsētas un reģiona stiprināšanā. Stipri viņi ir tāpēc, ka ir neatlaidīgi un pie pirmajiem sarežģījumiem savu apņemšanos nepamet. Stipri viņi ir tāpēc, ka nesaka, ka visu prot, bet gan saka, ko grib iemācīties. Stipri viņi ir arī tāpēc, ka nav pazaudējuši laipnību, atsaucību un rūpes. Šo aktīvistu līderi vai vadītāji ir īpaši stipri, jo tiem piemīt svarīga un mūsdienās īpaši vajadzīga prasme – vadīt un organizēt cilvēkus neziņas un strauju pārmaiņu laikā.

***

Cik stipra ir mūsu – Latvijas un arī Eiropas Savienības – ārējā robeža? Uz šo jautājumu nevaru dot visaptverošu un objektīvu atbildi. Varu tikai piebilst, ka visas robežas, kas jāsargā, kļūst daudz drošākas, ja to stiprināšanā tiek iesaistīta arī vietējā kopiena. Tad lielā mērā uzlabojas vietējo iedzīvotāju informētība, daudz veiksmīgāk sokas ar informācijas apmaiņu un komunikāciju starp visām iesaistītajām pusēm. Un šo es vēlu katrai Latgales pašvaldībai – apzināt savas pašvaldības iedzīvotāju resursus, noskaidrot viņu līdzdalības vēlmes un iespējas, un iesaistīt viņus kopīgos procesos kā vienu no reģionālajā drošībā ieinteresētajām grupām. 

Latgaliešu mūziķis ar nacionālu stāju

Nosvērta runa, stalta stāja, aizrautīga muzicēšana un plašs skatījums uz Daugavpili un valsti – tādu iespaidu pēc tikšanās rada Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks. Izcilas latgaliešu mūziķu dinastijas pārstāvis – Staņislava un Terēzes Broku dēls un darba turpinātājs – ar dziļu, analītiski ironisku vērtējumu par norisēm sabiedrībā. Ar nacionāli stingru nostāju, bet vienlaikus cieņu pret viedokļu dažādību – tā Aivaru raksturo paša teiktais, profesionālā un sabiedriskā darbība.

Aivars ir diplomēts pianists, ar mātes Terēzes palīdzību pašmācības ceļā apguvis diriģēšanu un kompozīciju, vislabprātāk strādā pie klavierēm, jo tas palīdz sakopot domas un ir latgalieša ”galvenā mīlestība”. Administrēšana, politiskās cīņas Daugavpilī un Latvijā nav mīļākā nodarbošanās, taču tas jādara, atzīst pats.

– Kā kļuvāt par daugavpilieti un skolas direktoru?

– Mans tēvs Staņislavs un mamma Terēze, dzimuši rēzeknieši, pabeidza konservatoriju (tagad – Mūzikas akadēmija) un atbrauca uz Daugavpili 1954. gadā, lai strādātu. Tēvs gāja bojā autokatastrofā. Man nebija, kur sprukt, vajadzēja mācīties mūziku. Kad pabeidzu klavieru nodaļu augstskolā, atgriezos Daugavpilī. Pēc dienesta padomju armijā, valsts neatkarības atjaunošanas un naudas pelnīšanas Šveicē 90. gadu vidū diezgan dabiskā ceļā kļuvu par Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktoru, lai gan pats to īpaši negribēju. Kad man piedāvāja amatu, lauzos divas dienas, bet piekritu. Man nepatīk administrēšana, bet nebija, kur likties. Visu laiku notiek lietas, kur vajag iejaukties! Mamma agrāk mani vienmēr lamāja: kur tu atkal lien!?.. Nodibinājām Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociāciju, jo bija slikti laiki. Iestājos Dziesmu svētku biedrībā, Klavierskolotāju asociācijā, nodibināju Daugavpils Kultūras atbalsta biedrību, lai krīzēs aizstāvētu teātri un universitāti. Vajadzēja visur, kā Terēze teica, ”līst iekšā”, lai pretotos kaut kādām virzībām. Šobrīd esmu 5-6 asociācijās, arī Orķestru asociācijā, kas strādā Dziesmu svētku kustībā. Daudz darīju, lai reaģētu uz nejēdzībām un neskaidrībām, ko radīja mūsu dārgās valdības, Saeimas vai prezidentu lēmumi.

– Kā sadalāt laiku daudzajiem darba virzieniem?

– Vairāk esmu Daugavpilī, bet sabiedriskā darbība rit valsts mērogā. Daugavpils Mūzikas vidusskolā viss ir kārtībā, labi strādājam, vien varētu būt vairāk bērnu, jo pilsēta liela. Starp reģionu mūzikas vidusskolām esam labā pozīcijā gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Ir labi audzēkņi un vecāki. Ikdienā mācāmies, daudz koncertējam. Pērn skolai bija 100 gadu, sniedzām tik daudz koncertu, ka jau jutāmies galīgi beigti, tāpēc izdomājām, ka 101 arī labs skaitlis un turpinājām koncertēt šogad.

Daugavpils iedzīvotāji varētu vēl vairāk sūtīt savus bērnus mācīties mūziku. Kultūras slānis Daugavpilī nav tik biezs izveidojies. Padomju laikā bija plaša rusifikācija, iepludināja masas, kam te nebija piesaistes. Pēc padomju režīma sabrukšanas cilvēki te palika, bet kultūras sakņu viņiem nav, tāpēc mazāk mācās mūziku vai mākslu.

– Kāpēc mēs neesam spējuši viņus iesaistīt, padarīt par mūsējiem?

– (dziļi nopūšas) Pārāk maza laika. No 1940. līdz 90. gadu sākumam te bija padomju tauta, kas iecirta stipru robu. Kad sākās Latvijas atdzimšana, pieļāvām lielu kļūdu, cerot, ka viss dabiski sanāks. Ne bez grūtībām tikām pie valsts valodas, atkal domājām, – gan jau kaut kā viss notiks pats no sevis. 90. gadu vidū kādu laiku bija stingrāka nostāja, daļa cilvēku saprata, ka vajag mācīties latviešu valodu, bet tad situācija nomierinājās. Mēs izlikāmies vai ticējām, ka vecās paaudzes padomju cilvēku bērni būs citādi, bet tā bija liela kļūda. Es arī tā domāju... Bet viņi mācījās krievu skolās, un mēs palaidām garām, ka no 2000. gada viņi skatījās Putina televīziju. Mēs dzīvojām paralēlās pasaulēs. Viņi domāja – gan jau latvieši mūs pacietīs, cerot, ka vēl atgriezīsies padomju dzīve. Kad sākās Putina kāpiens uz augšu, konflikti Gruzijā, Moldovā 2008. gadā, Ukrainā 2014. gadā, šie cilvēki pacēla galvu cerībā, ka drīz biedrs Putins būs šeit un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk.

– Ko vajadzēja darīt citādi?

– Mums 90. gadu sākumā vajadzēja būt drastiskākiem ar latviešu valodu – zināt, prast, valsts un pašvaldību iestādēs obligāti! Tas ir lojalitātes princips un padara cilvēku par savējo. Daugavpilī ir gadījumi, kad cilvēki no krievu ģimenes kļūst par lielākiem nacionālistiem nekā latvieši... Tagad ejam pareizā virzienā, bet ļoti lēni. 2014. gadā likās, – Krima, Donbass, tas mūs neskars. Drusku pamodāmies, bet pagriezāmies uz otriem sāniem un gulējām tālāk. Tagad, kad īsts karš ir blakus no 2022. gada, krievi draud iet tālāk uz Baltiju, Poliju, kaut arī viņi nav normāli (pasmejas), mēs atkal tikai skatāmies, kā padarīt cilvēkus lojālus ar valsts valodu, izglītību. Ja notiek noziegumi pret karogu, pret cilvēkiem uz nacionāla pamata, drošības iestādes, policija kaut ko pēta ļoti slinki. Tiesa neatrod nozieguma sastāvu; jo esam taču demokrātiska valsts, – kā mēs tā kaut ko ierobežosim?! (ironiski) Taču kara apstākļos mēs varam savu demokrātiju pakārtot, lai tā neapdraud mūsu eksistenci un drošību!

Saeimā ar grūtībām izgāja likums par ielu pārdēvēšanu, bet [Daugavpils mērs Andrejs] Elksniņš saka: es mīlu Puškinu, tā ir mūsu vēsture! Ko viņš te, Daugavpilī, – nakšņojis, vai?! ”Krievu pasaule” izmanto jebkuru sīkumu, lai uzspiestu savu viedokli, ka krievu mākslinieki, mūziķi, rakstnieki ir labākie pasaulē, kaut gan pasaulē neviens par viņiem nezina. (smejas) Mēs taču neesam barbari, lai pieminekli vai plāksnīti noņemtu! (ironiski) Mēs neesam neko iemācījušies un turpinām ”čakarēties”, to es saku ne kā direktors un pedagogs, bet kā normāls latvietis! (smejas)

– Ar ko Daugavpils Latvijai ir tik īpaša?

– Gribu pateikt svarīgu lietu par Daugavpili. Rīga un jūsu gals ir pamanījis, ka ir Daugavpils, ir Latgale: tur ir švaki, negribas mums ar to ņemties! (smejas) Krievi un Putina vate tur uzdarbojas, vajag aizbraukt paskatīties! Taču cilvēki, kas atbrauc, viņi neiet dziļumā. Lauzīsim stereotipus, ka te ir krievi! Te ir skaista daba. Viens ukraiņu karogs taču plīvo Daugavpilī! Veikalā atbild latviski... Dažreiz. Te viss ir labi. Bet īstenībā labi nav, un tas nav stereotips – Daugavpils ir tāda, kāda ir. Te ir problēma, jo Daugavpils ir īpaši sašķelta – vieni ir par, citi – pret. Ja mēs pacietīsim, ka tie, kuri ir pret, ir agresīvais vairākums, tad piektā kolonna mums labu nenesīs, ja, pasarg, Dievs, te kaut kas notiks.

– Cik liela tā piektā kolonna ir?

– Es nezinu. «Atbildi zina tikai vējš». (smejas) Ir tāda veca filma. Domāju: puse uz pusi. Par to var strīdēties, bet tā puse sadalās. 10-15% ir par Latviju, 10-15% ir par Krieviju. Paliek 70-80% pa vidu, kas šaubās vai mierīgi sēž, virtuvē dzer šņabi un daudz nerunā. Tas pelēkais vidus ir pats briesmīgākais, tā ir masa, kura gaida – ja Putina tanks iebrauks, aizskries un nopirks neļķītes. Ja mūsējie uzvarēs, Krievijā sagrūs tas ārprāts, tad viņi uzliks sarkanbaltsarkano karogu uz pleciem. Kāds būs spiests samierināties. Vēsturē vienmēr bijusi liela masa cilvēku, kuri baidās un paši nekad nekur neiesaistās. Viņi man saka: ”Aivar, tu taču saproti, ka man jāēd maizīte ar sviestu.” Kāpēc Daugavpilī neredz ukraiņu karogus? Tāpēc, ka ukraiņu karogs vairāk ir par lojalitāti Latvijai un Eiropas Savienībai, bet Daugavpils pašvaldība ar «Saskaņu» ir Krievijas ierocis. Viņi tagad tik skaļi nekliedz, bet pateica cilvēkiem iestādēs un skolās: nekariet ukraiņu karogus, būs slikti. Privātie, kam ir līgumi ar pašvaldību, arī to nedara. Paliek dažas valsts iestādes un Mūzikas vidusskola, kas to var atļauties.

– Tātad pelēkā masa arī necels savu balsi?

– Nē, viņi arī tagad neceļ. Mani pārsteidz tā pakļaušanās, atvainojos, čuhņas pašvaldības fīreriem, neba jau šeit ir kara situācija, kur tev draud ar pistoli, tu esi brīvs cilvēks brīvā valstī, bet viņi baidās, ka atlaidīs no darba. Ja ar to var tik ērti manipulēt, tas ir švakākais šajā stāstā.

– Vai un kā jūtat konfliktu ikdienā?

– Jā, pilsētā ir tāds gruzdošs stāvoklis. Ja pašvaldība būtu lojāla Latvijai, nebūtu svarīgi, cik te vates mīļotāju, kas skatās Putina televīziju, pašvaldība pateiktu – dārgie draugi, nekādas te Krievijas nebūs, te ir Latvija, Latgale, valoda jāmācās, likumi jāievēro, ielas jāpārdēvē, nekādu iebildumu! Ja pašvaldība visu laiku lavierē, ar Krievijas karogu gluži neiet, bet pieminekļus patur, iet uz Baltkrievijas vēstniecību padzert šņabīti, tas gruzd, un cilvēki redz, ka pašvaldība gaida, uzkurina: ”Nepadodieties! Daugavpils ir īpaša, tā ir mūsu!” Krieviski saka: ”naš mer” (mūsu mērs). Portāls ”naš gorod” (mūsu pilsēta): ”Jūs, rīdzinieki, te atbraucat, mūs lamājat un šķeļat! Mums nevajag Ukrainas karogus, jo mūsu pilsētnieki tos negrib!“ Īstenībā, ja dotu vaļu, te būtu gan Ukrainas karogi, gan Latvijas, bet pašvaldība to kontrolē, un mūsu bāleliņi pakļaujas. Mums ir problēma ar mugurkaulu.

– Vai tas ir mantotais izdzīvošanas instinkts?

– Jā, iespējams, tas ietekmējis psihi, kaut arī 50 gadu nav tik daudz. 30 gadi neatkarības nav mūs atbrīvojuši. Tomēr skatos, ka ir jauni cilvēki, kam nevajadzētu baidīties, bet arī viņi sēž klusu, izliekas, ka viss ir ok, iekļaujas kultūras norisēs. Pašvaldība atbrauc kā pie aborigēniem, kaut ko lētu uzdāvina, mazākos kultūras pasākumos atļauj nodziedāt kādu ukraiņu vai latviešu dziesmu, nodejot deju vai nospēlēt latviešu dziesmu vai simfoniju. Lai aborigēni izklaidējas ar kultūru, bet mēs turam varu! Ja Putins sāks uzvarēt, arī mēs kaut ko darīsim. Varam uzrakstīt kādu vēstuli, ka te krievus apceļ, viņi jāglābj, līdzīgi kā Krimā. Tad mēs taisām Daugavpils tautas republiku, un prom! Ja viss pagriezīsies Putinam par sliktu, pelēkā masa pārmetīs kažokus, jo viņi grib dzīvot Eiropā.

– Tātad lielai grupai cilvēku dzīve Daugavpilī ir laipošana? Kā jūs noturat savu mugurkaulu?

– Jā. Esmu pietiekami pieradis. Ja nejokotu, es jau būtu miris. (smejas) Tā ir dabiska lieta – audzināšana, vide, normāli vecāki, raksturs, sevišķi no mammas. Dabiski, ka jābūt godīgam, jāciena citi, jācīnās. Jābūt mazliet riebīgam, stūrgalvīgam. Sadzīviski tas ne vienmēr ir jautri, bet lielākā mērogā tas palīdz turēties. Esmu daudz lamājies profesionālajā jomā, lai panāktu no kultūras ministriem skolu finansējumu un citas lietas. Vai nu pateikšu taisnību, vai – ja nevarēšu – mazliet paklusēšu. Neuzskatu to par varonību, tā tam jābūt, un neesmu viens Daugavpilī, kurš var pateikt, ko domā. Tomēr tādu cilvēku ir maz, un viņi nav saistīti ar pašvaldību.

Taču ir 20 un 30-gadnieki, kas izplata propagandu par padomju savienību, cik labi tur bija, tie vates mīļotāji, kas par to neko nezina, jo piedzima pēc tam. Īstie putinisti – skatīsimies, ko ar tiem darīt. Ja tie ir Krievijas pilsoņi, viņiem jāatrodas tur. Ja Latvijas pilsoņi – jāstrādā ar viņiem. Patiesi destruktīvu cilvēku nav tik daudz. Tie, kuri kurina, mēģina to darīt nosacīti inteliģenti. Galēji agresīvo ir maz, un daļa ir psihiski slimi. Taču situācija uzreiz būs jāizmanto, un nedrīkst pieļaut tās pašas kļūdas, vajag visu ātri attīrīt un noskaidrot.

Šis karš nelaimīgi laimīgā kārtā mums parādīja, ka runa nav tik daudz par latviešiem un krieviem, bet par lojāliem un nelojāliem cilvēkiem. Te ir paradokss – ir Latvijai lojāli krievi un latvieši, un tas pats ir ar Latvijai nelojāliem cilvēkiem. Cik katru daudz, – jāvērtē. Manu paziņu vidū lojālo krievu ir vairāk nekā lojālo latviešu. Tagad redzam, ka ne visi krievi ir slikti un ne visi latviešu bāleliņi ir labi. Sabiedrība bija sašķelta arī agrāk, bet tagad mēs to skaidri redzam.

MAF

Projektu līdzfinansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Latgales Vietējā Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus», Grani.lv