Valsts ekonomikas un uzņemējdarbības pamati tiek veidoti, apzinoties darbības mērķi, cilvēkresursus un stratēģijas.
Katrs uzņēmums un uzņēmējs veido stratēģiju ilgtermiņa rezultātu sasniegšanai jeb kompleksu rīcības plānu, kas veicina uzņēmuma ilgtspējīgu attīstību un konkurētspēju vietējos vai starptautiskajos tirgos neatkarīgi no tā, vai tas ir produkts ,vai pakalpojums ar pievienoto vērtību.
Pirmkārt, lai veicinātu sekmīgu uzņēmējdarbības attīstību valstī, svarīgi apzināties galvenos ‘’veiksmes indikatorus” – pieprasījumu, iespējas, cilvēkresursu nodrošinājumu, ražošanas stratēģijas - tie ir noteicošie ekonomikas attīstībā. Šobrīd, analizējot pēdējo 10 gadu banku un centrālās statistikas datus, situācija Latvijā nav viennozīmīga. No 2014.gada līdz 2024.gadam Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 129 589 tūkstošiem . Lai saprastu realitāti, kura ir saistīta ar cilvēku resursiem un tā deficītu, jāņem vērā, ka skaitliskais rādītājs pēdējā laikā ir samazinājies, respektīvi, tas atbilst iedzīvotāju skaitam nosacīti sešās Jēkabpils jeb piecās Rēzeknes pilsētās. Piecu gadu laikā iedzīvotāju skaists ir samazinājies aptuveni par 48 000 , tik cilvēku dzīvo vienā lielā pilsētā….
Pēc statistikas prognozēm, ja šāda tendence turpināsies, tad ap 2045.gadu, Latvijā būs ap 1,5 miljoni iedzīvotāju.
Lai veicinātu ārvalstu investīciju piesaisti, mums būs nepieciešami darbaspēka resursi ilgtermiņā. Vēl viena lieta, kas ir jāsaprot, ka Latvija nebūs spējīga piesaistīt tādus investorus, kuri vēlēsies atvērt rūpnīcas un servisa pakalpojumus un kuros būs nepieciešami tūkstošiem strādājošo. Šodien tā būtu utopija, ja mēs teiktu, ka esam gatavi uzņemt kādu no autobūves industrijām vai citu kompleksu, kur rūpnīcas ražošanas nodrošinājumam būtu nepieciešami divi līdz trīs tūkstoši darbinieku. Virziens, kuru jāattīsta, ir komponenču ražošana jeb pakalpojuma sniegšanu ar augstu pievienoto vērtību, kas neprasa milzīgus cilvēkresursus.
Manuprāt, šobrīd ir divi scenāriji. Pirmais – pieaicināt cilvēku resursus un speciālistus no ārvalstīm. Otrais – veicināt ilgtermiņa valsts demogrāfijas attīstības plānu, uzlabot un nodrošināt nepieciešamos sociālos apstākļus Latvijas iedzīvotājiem.
Lai ražotu vai sniegtu pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, ir vajadzīgi attiecīgi kompetenti nozares speciālisti darba tirgū Latvijā. Tāpēc svarīgi nodrošināt izglītību un tās pieejamību, lai apmācītu jaunus speciālistus. Atsaucoties uz vairāku uzņēmēju teikto, jau šobrīd darba tirgus saskaras ar speciālistu trūkumu, tie ir dažāda līmeņa speciālisti, sākot no elektriķiem, mehāniķiem, tehnoloģiju inženieriem, iekārtu programētājiem un citi nozaru speciālistiem, kuru skaits krasi samazinās paaudžu maiņas rezultātā.
Viens no ilgtermiņa risinājumiem, kuru šobrīd būtu jāievieš, ir tā saucamais “uzņēmēju pieprasījums”. Ir jāveido oficiāla uzņēmēju aptauja un statistika pa nozarēm. Šī informācija ļautu attiecīgi pielāgot izglītības programmas par noteiktiem laika periodiem, konstatēt un secināt, kādi speciālisti katrā reģionā būtiski iztrūkst, kā tas varētu ietekmēt ekonomiku/ uzņēmējdarbību nākotnē, un turpmāk plānot ražošanu. Tas ir laikietilpīgs process.
Otrs risinājums ir mūžizglītība, jeb kompetenču izglītība, kas veido triangulāru modeli: tajā ir iesaistīta attiecīgā pašvaldība, kurā atrodas uzņēmums, uzņēmējs un izglītības iestāde. Šāds modelis iegūst popularitāti vairākās Latvijas pilsētās, veicinot darbinieku kvalifikācijas celšanu un jaunu zināšanu iegūšanu. Ir jāsaprot, ka ilgtermiņā Latvijas tautsaimniecībai profesionālajām mācību iestādēm būs arvien lielāka loma, jo, kā minēts iepriekš, praktiski visās nozarēs ir jūtams kvalificēta darba spēka trūkums.
Uzņēmējdarbības izglītība kā pamatkompetences veicināšana ir stimuls Latvijas pilsoņiem būt uzņēmīgiem, rast inovatīvus risinājumus sociālajām problēmām un izstrādāt produktus ar pievienotu sociālekonomisko vērtību.