Eiropas dievlūdzējs ir salīdzinoši liels, gaiši zaļš, iegarenas formas kukainis, kas pieaugušā stadijā var sasniegt līdz 7 cm garumu.
Par dievlūdzējiem šos kukaiņus sauc tādēļ, ka priekšējais kāju pāris novietots ķermeņa priekšdaļā, un salikts, it kā lūgšanas pozā.
Šīs priekšējās kājas ir izteikti spēcīgākas par pārējiem diviem kāju pāriem, jo tās dievlūdzējs izmanto medījuma satveršanai. Eiropas dievlūdzēju no citām dievlūdzēju sugām var viegli atšķirt pēc samērā lielā, melnā plankuma priekšējo kāju iekšpusē (it kā padusē). Pieaugušiem indivīdiem vēderu sedz spārni.
Nepieaugušiem dievlūdzējiem nav attīstītu spārnu, un tie var būt ne tikai zaļi, bet reizēm arī brūngani.
Eiropas dievlūdzēji, tāpat kā citas dievlūdzēju sugas, attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos. Tas nozīmē, ka to dzīves ciklā nav kūniņas stadijas, kā tas ir, piemēram, vabolēm vai tauriņiem. Mātīte olas dēj rudenī, tomēr Latvijas apstākļos olu dēšanas laiks vēl jāprecizē. Uz tieva zariņa mātīte izdēj daudzas olas vienuviet, ietvertas baltā, putainā olbaltumvielu masā. Masa vēlāk sacietē, veidojot brūnganu, izturīgu olu maisu. Olas šādā olu maisā pārziemo un pavasarī no tā izšķiļās aptuveni 50 jaunuļi, kas pēc izskata līdzīgi pieaugušam dievlūdzējam. Tad tie piedzīvo vairākas ķermeņa segas - kutikulas maiņas, līdz beidzot pēc pēdējās kutikulas maiņas tie iegūst spārnus.
Visi līdz šim Latvijā zināmie pieaugušu dievlūdzēju novērojumi ir augustā un septembrī, bet vienīgais nepieaugušā indivīda novērojums - augustā. Latvijas apstākļos Eiropas dievlūdzēja savairošanos varētu limitēt klimatiskie apstākļi. Tomēr ir iespējams, ka klimatam pasiltinoties, arī dievlūdzēju sastopamība palielināsies.
Eiropas dievlūdzējs ir plēsīgs, tomēr savu upuru ziņā nav izvēlīgs. Tas var baroties ar dažādām mušām, bitēm, naktstauriņiem, vabolēm un pat sev izmērā līdzīgajiem sienāžiem. Novērots, ka dievlūdzēji retu reizi var baroties pat ar maziem rāpuļiem, putnēniem vai pat peļveidīgajiem grauzējiem. Jaunuļu starpā, kā arī pēc vairošanās, visai bieži ir iespējama kanibāliska barošanās. Plēsīgā dzīvesveida dēļ, dievlūdzējus pasaulē izmanto arī augu aizsardzībā - augu kaitēkļu skaita samazināšanai. Tāpēc palaimējies ir tiem, kas dievlūdzēju atrod savā dārzā.
Paši dievlūdzēji kļūst par upuriem vardēm, čūskām, sikspārņiem un putniem. Kad dievlūdzējs sajūt briesmas, tas ieņem aizsardzības pozīciju - izpleš spārnus, paceļ ķermeņa priekšdaļu un atver muti, tādējādi izskatoties lielākam. Nepieciešamības gadījumā, dievlūdzējs uzbrūk ar priekškājām un mēģina kost.
Dievlūdzēji lido ļoti reti. Pārsvarā tie ir tēviņi, kas naktī pārlido, meklējot mātītes. Pieaugušas mātītes vairošanās sezonā izdala feromonus, kas tēviņus pievilina. Novērots, ka naktī lidojot, dievlūdzējus piesaista nakts apgaismojums. Tāpēc siltos, vēlos augusta un septembra vakaros ir iespējams dievlūdzēju sastapt pie loga, āra lampas vai cita mākslīgā gaismas avota.
Eiropas dievlūdzējs ir sastopams galvenokārt zālāju biotopos, tomēr olu dēšanai nepieciešami zari, tātad - krūmāji vai mežmalas. Tomēr vairāki novērojumi Daugavpils apkārtnē, kā arī ziņojums no Rīgas ir no publiskām vietām - māju iekšpagalmiem, ēkām, parkiem, dārziem.
Dievlūdzēja sastopamība pēdējo gadu laikā ir mainījusies arī Eiropā. Piemēram, Baltkrievijā pirmo reizi Eiropas dievlūdzējs konstatēts 2008. gadā, bet tagad tas jau atrodams visā valsts teritorijā. Arī Latvijā suga pirmo reizi konstatēta 2008. gadā. Kopš tā laika suga vairākkārt konstatēta Daugavas upes baseinā.Pašlaik, ziņojumi no Madonas un Rīgas ir tālākās zināmās atradnes Eiropā.