Ekonomists skaidro, ka pašlaik dienaskārtībā nav gaidāma nopietna ekonomikas lejupslīde - gandrīz uz pusi kā 1991.–1993.gadā vai gandrīz par ceturtdaļu kā 2008.-2010.gadā. Tieši otrādi, neskatoties uz tirdzniecības sankciju pagarināšanu un Eiropas Savienības (ES) fondu apguves būtisku kavēšanos aizvadītajā gadā, Latvijas apstrādes rūpniecības izlaide, preču eksports un tūristu skaits sasniedza jaunas vēsturiskas virsotnes. Turklāt kopš jūlija Latvija ir pilntiesīga Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD dalībniece.
Krasnopjorovs norāda, ka varētu jau spekulēt par tēmu «kādi vēji mūs sagaida 2017.gadā?», pieminot Lielbritānijas balsojumu par izstāšanos no ES vai Donalda Trampa kļūšanu par ASV prezidentu, tomēr, viņa ieskatā, tas pašlaik Latvijai nav vissvarīgākais. Tas, vai Latvija pārskatāmā nākotnē sasniegs savu mērķi - Rietumeiropas valstu dzīves līmeni, pamatā ir atkarīgs no izglītības, veselības aprūpes, valsts pārvaldes kvalitātes un uzņēmējdarbības vides. «Ne jau Brisele, Vašingtona vai Maskava lems par piemērotāko veselības aprūpes finansēšanas modeli, motivējošu skolotāju atalgojumu un godīgu un saprotamu tiesisko vidi. Tas viss ir mūsu pašu darbību un bezdarbību rezultāts,» skaidro ekonomists.
Viņaprāt, kritiku neiztur arguments, ka Latvija ir nolemta mūžīgi atpalikt izglītības un veselības aprūpes ziņā, jo zema iedzīvotāju blīvuma dēļ jāuztur neefektīva, bet lauku izdzīvošanai nepieciešama infrastruktūru. Piemēram, Igaunijā un Somijā uz vienu kvadrātmetru ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā Latvijā, tomēr tās ir ES rekordistes skolēnu mācību sasniegumu ziņā. Arī citi rādītāji nebūt nav atkarīgi no cilvēku blīvuma, piemēram, abās minētajās valstīs ir ilgāks mūža ilgums, labāki ceļi, augstāka sabiedrības apmierinātība ar veselības aprūpes kvalitāti. Runas par Latviju kā «pustukšu valsti» drīzāk ir mēģinājums izdomāt attaisnojumu pieticīgiem rezultātiem un tādējādi piesegt pašu bezdarbību, uzskata Latvijas Bankas ekonomists. Viņaprāt, globālā mērogā nav nekādas sakarības starp iedzīvotāju blīvumu vai iedzīvotāju skaitu valstī un ienākumu līmeni.
Latvijas Bankas ekonomists vērš uzmanību, ka ienākumu līmenis Latvijā pakāpeniski aug un tā ir bēdīga ziņa nozarēm, kurās ir zems darba ražīgums un attiecīgi zemas algas. Ir tikai likumsakarīgi, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī, arvien mazāk cilvēku vēlas ar rokām pakot šprotes. Ekonomikas attīstība rada arī zaudētājus, un šajā gadījumā tie ir zemu algu uzņēmumu īpašnieki. «Tāpēc dažreiz dzirdamas balsis par mazkvalificēta darbaspēka ieviešanu no ārvalstīm, ko nevaru atbalstīt, jo šajā gadījumā Latvija turpina sevi pozicionēt kā zema atalgojuma un dzīves līmeņa valsts. Tā vietā šprotu iepakošana jāautomatizē. Daži uzņēmumi tam pretosies, jo nepieciešamas būtiskas investīcijas ražošanas iekārtās un tehnoloģijās, tomēr ilgtermiņā tas atmaksāsies,» Latvijas Bankas uzturētajā vietnē «makroekonomika.lv» raksta Krasnopjorovs.
Ekonomists atzīmē, ka, attīrot Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) ciparu no ES fondu svārstībām, IKP pieauguma temps ir diezgan stabils - ap 2% gadā. Aizvadītajā gadā IKP pieauga vien par 1% ES fondu plūsmu pārrāvuma dēļ. Vienam procentam no aizvadītā gada ienākumiem tiekot pārnestam uz nākamo gadu, tautsaimniecība 2017.gadā varētu pieaugt par 3%. Tas ir pietiekami pakāpeniskam bezdarba samazinājumam.
Krasnopjorovs domā, ka bezdarbs nākamgad samazināsies līdz aptuveni 9%, bet vidējās algas kāpums gaidāms par 3-5%. Tomēr tas nav pietiekami ekonomikas uzrāvienam jeb tam, lai piecos gados panāktu Igauniju, bet paaudzes laikā - Vācijas dzīves līmeni. Tieši otrādi - IKP pieauguma tempam pieaugot no 1% līdz 3% un ekonomikas lejupslīdei pazūdot no mediju virsrakstiem, var rasties ilūzija, ka ekonomikas izaugsme paātrinās arī bez strukturālajām reformām. Un reālā problēma - zema ilgtermiņa izaugsme (ap 2%) - nekur nepazūd, bet vienkārši paslēpjas no sabiedrības acīm. Tad šī tēma atkal kļūs aktuāla ne agrāk kā nākamās cikliskās lejupslīdes laikā. Tādējādi vēl daži gadi tiks izniekoti diskusijās par «nelabvēlīgo ārējo vidi» un tamlīdzīgām lietām tā vietā, lai beidzot reformētu un modernizētu mūsu valsti, bažas pauž Latvijas Bankas ekonomists.