Pirmie, kuri 1993. gadā tika notiesāti uz mūžu, cietuma sienās jau ir aizvadījuši 23 gadus, bet lielākais vairums tur aizvada padsmit gadus. Latvijas likumdošana arī viņiem paredz pirmstermiņa atbrīvošanu – ja cietumā pavadīti ne mazāk kā 25 gadi. Tāpat apžēlošanu var lūgt arī Valsts prezidentam ar nosacījumu, ja ieslodzījuma vietā pavadīti jau 20 gadi. To darījuši jau vairāki uz mūžu notiesātie, bet apžēlots nav neviens.
Raidījums ziņo, ka, tuvojoties uz mūžu notiesāto ārā nākšanas termiņam, IeVP sāka lauzīt galvu, kā turpmāk šai ieslodzīto kategorijai izciest sodu cietumā. Ieslodzījumā viņiem ir visstingrākais režīms. Dienas tiek aizvadītas bez dienas gaismas, ar dažu soļu pārvietošanās iespējām. "Uzskatām, ka tas būtu neprāts šādu cilvēku izlaist sabiedrībā un cerēt, ka viņš vairs neko ļaunu nepastrādās un mūsu redzeslokā nenonāks," norādīja IeVP priekšniece Ilona Spure.
Līdz ar to uz mūžu ieslodzītajiem sāka piedāvāt iespēju izglītoties un apgūt arodu. Liela uzmanība pievērsta motorikai – kā mazam bērnam –, jo, ar pirkstiem darinot mazas, filigrānas lietas, uzlabojas smadzeņu darbība.
"Viens no viņiem ir ļoti, ļoti tuvu tam, bet šim cilvēkam ir ļoti slikti ar veselību. Viņš visu pēdējo laiku atrodas cietuma slimnīcā. Un mēs nevaram pateikt un prognozēt, vai viņš tiek līdz augstākajai pakāpei soda izpildes režīmā un piepildīs savu cerību, un varēs iesniegt pieteikumu uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Bet te arī jāsaka, ka pie visa tā, ka viņam ir ļoti slikta veselība, viņam nav tuvinieku, radinieku, kas varētu viņu sagaidīt un sniegt atbalstu, ja viņš atbrīvojas," raidījumam atzina Spure.