Kā informē Eiropas Parlamenta (EP) preses sekretāre Latvijā Signe Znotiņa-Znota, viesabonēšanas uzcenojums pie tā tarifa, ko abonents maksā savā mītnes zemē, nedrīkst pārsniegt 0,05 eiro minūtē par balss zvaniem, 0,02 eiro par īsziņu un 0,05 eiro par megabaitu.

Saskaņā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) sniegto informāciju kopējais viesabonēšanas tarifs, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, nedrīkst pārsniegt 0,23 eiro par veiktā zvana minūti, 0,0137 eiro par saņemtā zvana minūti, 0,073 eiro par īsziņu un 0,242 eiro par megabaitu. Tāpat atļauts piedāvāt pakalpojumus par fiksētu maksu dienā vai tarifu plānus ar atšķirīgiem tarifiem, ja lietotāji tādus izvēlējušies.

Tāpat otrdien EP pieņēma jauno telekomunikāciju tiesību aktu paketi, kas no 2017. gada jūnija vairs neļaus piemērot viesabonēšanas uzcenojumu, iedzīvotājam lietojot mobilo tālruni citā ES dalībvalstī. Jaunie noteikumi nodrošina arī vienlīdzīgas tiesības uz piekļuvi internetam.

Tāpat jaunie noteikumi uzliek pienākumu interneta pieslēguma nodrošinātājiem vienlīdzīgi izturēties pret visu veidu saturu, proti, nedrīkstēs bloķēt vai palēnināt piekļuvi noteiktam saturam, lietojumprogrammai vai pakalpojumam komerciālu apsvērumu dēļ. To drīkstēs darīt vien tad, ja tas būs vajadzīgs tiesas spriedumu pildīšanai, tiesību aktu pildīšanai, kiberuzbrukumu apkarošanai vai datplūsmas pārblīves novēršanai, informēja Znotiņa-Znota. Ja minēto iemeslu dēļ būs jāiejaucas datplūsmā, tam būs jānotiek pārredzami, nediskrimējoši un proporcionāli, un to nedrīkstēs darīt ilgāk, kā nepieciešams. Operatoriem būs ļauts piedāvāt specializētus pakalpojumus ar nosacījumu, ka tas neietekmēs pārējo datu plūsmas kvalitāti.

Tāpat EP deputāti panākuši, ka interneta nodrošinātājiem būs topošajiem līgumslēdzējiem par fiksētā vai mobilā interneta pakalpojumiem skaidri jānorāda, ar kādu vidējo augšupielādes un lejupielādes ātrumus viņi var rēķināties.

Datplūsmas atšķirības no solītā, ja tās būs pastāvīgas vai gadīsies regulāri, sniegs lietotājam tiesības uz kompensāciju vai līguma laušanu. Dalībvalstu regulatori būs atbildīgi par lēmumu, vai solītā un reālā interneta ātruma atšķirības ir pietiekamas, lai to uzskatītu par līguma pārkāpumu, skaidroja Znotiņa-Znota.