Vecāku neuzmanība, nezināšana un pēdējā laika materiālā stāvokļa uzlabošanās ir galvenie cēloņi bērnu traumatismam, norāda AS “Veselības centru apvienība” poliklīnikas “Aura” bērnu ķirurgs Egils Lavendelis. Kā liecina ārsta pieredze, par pusotru reizi pēdējā laikā ir bērnu pieaudzis traumu skaits, kas rodas, krītot un savainojoties no dažādiem braucamrīkiem. Latvijas reģionos, kur vidēji materiālais stāvoklis ir sliktāks, traumas ir mazāk, bet tās ir smagākas - saistītas ar palīdzību vecākiem saimniecībā.

Velosipēdi un skrituļslidas ir būtiskākie bērnu traumatisma cēloņi, kuru intensitāte ir palielinājusies pusotru reizi pēdējā laikā, norāda AS “Veselības centru apvienība” poliklīnikas “Aura” bērnu ķirurgs Egils Lavendelis. Uzlabojoties vecāku materiālajai situācijai, ielās parādās aizvien vairāk bērni ar dažādiem braucamrīkiem, bet diemžēl bez ķiverēm.

Tieši ķiveres ir tās, kas bērnu pasargā no smagām galvas traumām, krītot. Jau iegādājoties pirmo skrejriteni, vecākiem vajadzētu radināt bērnus obligāti likt galvā ķiveri, lai veidotos pieradums. Ir jāapzinās, ka, braucot ar skrituļdēli, skrituļslidām vai velosipēdu, bērns kritīs, tādēl vecāku uzdevums ir parūpēties par dažāda veida sargiem un to nēsāšanu, lai samazinātu līdz minimumam dažādu lūzumu iespējas. Mūsdienīgs sporta inventārs, apģērbs un apavi, atbilstoši sporta veidam, ir faktori, kas palīdzēs bērniem būt aktīviem, bet vecākiem pārliecinātiem, ka viņi būs darījuši visu iespējamo.

Ārsts uzskata, ka visbīstamākie vecumi, kad tiek gūtas visvairāk traumas ir, mācoties braukt, un pusaudžu pārgalvības laiks, kad gribēšana kaut ko paveikt ir lielāka par varēšanu un seku apzināšanos. Vēl vecākiem, iegādājoties velosipēdu savai atvasei, ir jāatceras, ka meitenēm būtu jāpērk noteikti meiteņu ritenis, lai negadītos traumas, uzkrītot uz vīriešu rāmja, kā arī vienmēr ir jāiegādājas braucamrīks, kas atbilst bērna augumam, lai, izstiepjot kāju, būtu sasniedzama zeme.

Egils Lavendelis vērš uzmanību uz vēl vienu ar velosipēdu saistītu traumu cēloni, proti, bērnu pārvadāšanu uz aizmugējā bagāžnieka. Notiekot negadījumam, 90% bērni gūst apakšstilba lūzumu un pamatīgus ādas bojājumus, nejauši ieliekot kājas spieķos. Braucot ilgāku laiku, bērna uzmanība atslābst un, neatrodoties bērna sēdeklītī, kājas atrodas pārāk tuvu spieķiem, kur arī nonāk.

Ne vien augusta beigās, kad bērni atgriežas pilsētā, arī pēc neilgāka viesošanās laika pie vecmāmiņām laukos, vecākiem būtu jāizskaidro bērniem, ka gan mikrorajonu iekšpagalmos, gan uz ielām Rīgā - satiksme ir intensīva, nelīdzinoties lauku mieram. Jāatgādina, ka vienmēr ir jāapstājas pie gājēju pārejas, lai pārliecinātos, ka autovadītājs redz velosipēdistu. Neuzmanīga rīcība uz ielas var radīt ne vien traumas, bet arī materiālos zaudējumus vecākiem, ja bērns būs nodarījis bojājumus auto. Tāpat ir būtiski bērniem skaidrot, ka noteikti vecākiem ir jāstāsta par sasitumiem vai cita veida savainojumiem, kas gūti brīžos, kad viņi nav klāt. Tas palīdzēs nodrošināties, ka mikro lūzumi vai citi savainojumi nepaliks bez ārsta uzmanības, saaugot nepareizi vai kā citādi kaitējot bērna veselībai nākotnē.

Bērnu ķirurgs Lavendelis aicina vecākus būt modriem un pieskatīt bērnus dažādu ballīšu laikā, kad par galvenajiem traumu cēloņiem kļūst savā vaļā atstāti bērni uz batuta vai piepūšamajām atrakcijām. “Tā kā ballītēs ir dažāda vecuma bērni, tad ir lielāka iespēja, ka nevienādais lēkātāju svars kļūst par cēloni, ka mazākie savainojas un gūst kaulu lūzumus. Lielākie bērni ir pārgalvīgi un rāda, ko māk, nespējot izvērtēt sekas”, norāda ārsts. Savukārt batutu īpašniekiem jārūpējas, lai vienmēr būtu siets un batuts atbilstu ražotāja noteiktiem principiem.

Domājot par vasaras atpūtu pie dabas un došanos uz laukiem pie vecmāmiņām, vecākiem ir jāpārliecinās, vai bērni ir vakcinēti pret ērcēm. “Tikai neizejot no sava alfaltētā pagalma, var būt pārliecināts, ka ērces bērnu neskars”, uzsver ārsts. Nonākot laukos, bērniem ir svarīgi skaidrot par izturēšanos pret mājdzīvniekiem – zirgiem un buļļiem, jo tieši šo dzīvnieku spērieni, var kļūt par cēloni sāpīgām vēdera traumām. Ir jāatgādina par drošību uz ūdens un to, ka nevajadzētu dzert dīķu vai citu ūdenstipņu ūdeni, kas var izraisīt smagas saindēšanās vai alerģiskas reakcijas. Ārsta Lavendeņa novērojumi liecina, ka reģionos bērnu traumatisms ir skaitliski mazāks, taču smagāks un galvenokārt raksturojams ar sadzīves traumām, bērniem palīdzot vecākiem saimniecībā.

Plašas diskusijas raisījušo suņu kodumu gadījumus, Egils Lavendelis iedala četrās grupās – pašu suņa kodums, kas radies maziem bērniem mīļojot zvēru tā, kā dzīvniekam nepatīk, sveša dzīvnieka glaudīšana, neizvērtējot suņa nosvērtību, dzīvnieka kodums bērnam brīdi, kad suns ēd, un visbeidzot dauzīšanās ar suni, kad tas nejauši “ieķer”, pats to neapzinoties. Pēc ārsta domām, visi šie gadījumi ir kontrolējumi un traumas var nenotikt, ja vecāki paredz potenciālās situācijas attīstību un, piemēram, ir aizlieguši bērnam tuvoties suniem maltītes laikā. Taču, ja kaut neliels suņa kodums ir gadījis, vislabāk būtu doties pie ārsta, lai veiktu pareizu brūces apstrādi, novēršot strutošanas iespējamību.