"Šis ST lēmums radīs nopietnas papildus izmaksas apdrošināšanas sabiedrībām, kā rezultātā ir neizbēgama OCTA cenu celšanās jau nākamajā gadā," vērš uzmanību LTAB valdes priekšsēdētājs Juris Stengrevics.

"Neskatoties uz to, ka apdrošināšanas sabiedrības Latvijā jau bija informētas par Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem un piedalījās Ministru kabineta noteikumu izstrādē, kas nodrošina Latvijas likumdošanas atbilstību ES prasībām, jāatzīmē, ka vakar pieņemtais ST lēmums, ja tas tiks attiecināts uz pagātnē notikušiem notikumiem, radīs ļoti būtiskas papildus izmaksas apdrošināšanas sabiedrībām, kuras nebija iepriekš plānotas un iekļautas OCTA polišu cenā," norāda Stengrevics.

"Līdz ar ko jārēķinās, ka šīs izmaiņas jau tuvākajā laikā var novest pie strauja OCTA polišu cenu kāpuma un ietekmēt katra autoīpašnieka izmaksas, iegādājoties OCTA polisi," skaidro LTAB valdes priekšsēdētājs, piebilstot, ka OCTA nozare jau līdz šim strādājusi ar zaudējumiem un apdrošinātājiem jāmeklē risinājumi, lai tos segtu.

Satversmes tiesa vakar pieņēma spriedumu lietā Nr. 2014-06-03 par MK 17.05.2005. noteikumu Nr. 331 "Par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem" (kuri bija spēkā līdz 10.07.2014.) normu atbilstību LR Satversmei un OCTA likumam.

Tiesa secinājusi, ka šī gada vasarā spēku zaudējušās MK noteikumu normas, kurās bija noteikts apdrošināšanas atlīdzības apmērs un tās aprēķināšanas kārtība par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem, neatbilst LR Satversmei.

Šāgada jūnijā, ņemot vērā EST 2013. gada oktobra un 2014. gada janvāra spriedumus, kas paredz, ka OCTA ietvaros nav nosakāms apdrošināšanas atlīdzības limits, kas ir mazāks kā ES Direktīvā un OCTA likumā noteiktais kopējais apdrošinātāja atbildības limits par CSNg nodarītajiem zaudējumiem, MK tika pieņemti jauni noteikumi, kas stājās spēkā 11.07.2014. un reglamentē apdrošināšanas atlīdzības aprēķināšanas kārtību.

Jaunie noteikumi dod iespējas CSNg cietušajai personai saņemt būtiski lielākas atlīdzības par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem, vienlaikus vairs nenosakot maksimāli pieļaujamo apdrošināšanas atlīdzības limitu, bet paredzot iespēju katrā gadījumā individuāli noteikt apdrošināšanas atlīdzības apmēru, par pamatu ņemot vienotus kritērijus.