 |
Teju 30 % bērnu nelaimes gadījumu tiek reģistrēti skolas vidē, liecina apdrošināšanas sabiedrības BTA atlīdzību dati. Sākoties jaunajam mācību gadam, vecākiem ieteicams ar bērniem vēlreiz pārrunāt drošības noteikumus, savukārt BKUS klīniskā psiholoģe Līga Būtnāre uzsver, ka sarunas veids jāpielāgo bērna vecumam - jaunākajiem svarīgs ir pieaugušo piemērs un kopīga praktizēšana, bet ar pusaudžiem būtiska ir līdzvērtīga saruna bez moralizēšanas.
Bērni visbiežāk savainojas sporta stundās, starpbrīžos, treniņos un interešu izglītības pulciņos, skolas koplietošanas telpās, kā arī ceļā uz skolu un no tās. Kopumā pēdējo trīs gadu laikā BTA apdrošināšanas atlīdzībās par bērnu traumām izmaksājusi vairāk nekā 370 500 eiro, turklāt izmaksāto atlīdzību apmērs ik gadu pieaug. Pērn tas pārsniedza 144 000 eiro, no kuriem aptuveni 93 000 eiro izmaksāti kā sāpju nauda, 44 000 eiro – medicīnisko izdevumu segšanai, bet 7000 eiro – apdrošināšanas seguma “Bērna prieks” ietvaros.
Bērnam patstāvība jādod pakāpeniski – sākumā darot kopā, pēc tam pārraugot un dodot neatkarību
Sākoties jaunajam mācību gadam, septembris ir īstais brīdis, lai pārskatītu un atsvaidzinātu zināšanas par drošību. Kā skaidro klīniskā psiholoģe, Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra konsultatīvās komandas vadītāja Līga Būtnāre, pieaugušajiem ir svarīgi atcerēties – bērniem nepietiek tikai ar stāstīto. Viņi drošības prasmes vislabāk apgūst, praktizējot tās kopā un redzot pieaugušo piemēru.
Tāpēc, runājot par drošību ar jaunāku bērnu, svarīgi:
- Kopā izstaigāt ceļu uz skolu, pārrunājot, kā droši šķērsot ielu, gājēju pāreju ar luksoforu un bez tā un kādas vēl bīstamas situācijas var būt uz ceļa;
- Drošību mācīt vidē, kur bērnam būs jāievēro noteikumi, piemēram, rotaļu laukumā vai skeitparkā;
- Atgādināt par uzmanības novēršanu, proti, ejot pa ielu, nedrīkst klausīties austiņās mūziku un skatīties telefonā, jo tā nav iespējams uztvert apkārt notiekošo, laikus pamanīt tuvojošos auto;
- Dot patstāvību bērnam pakāpeniski – sākumā īstenot drošības principus kopā ar vecākiem, pēc tam pārraudzīt un tikai vēlāk atļaut bērnam rīkoties neatkarīgi;
- Neizmantot bērna pieļautās kļūdas kā iebiedēšanas līdzekli sarunās - piedzīvotās neveiksmes ir jāizmanto kā pieredzes piemērs.
Arī BTA dati liecina, ka vairumu traumu jeb 47% gadījumu savainojumus guvuši tieši skolēni vecumā no 7 līdz 12 gadiem – tie ir dažādi kaulu lūzumi, sastiepumi, kā arī saišu, cīpslu un muskuļu savainojumi.
“Nav iespējams un nav arī nepieciešams atturēt bērnus no fiziskām aktivitātēm, taču vienkāršu drošības principu pārrunāšana ģimenē joprojām ir būtiska, lai mazinātu savainošanās risku. Vienlaikus jāapzinās, ka pat tad, ja visi piesardzības pasākumi tiek ievēroti, no traumām pilnībā izvairīties nav iespējams. Ne velti arvien vairāk vecāku apdrošina bērnus pret nelaimes gadījumiem, kas palīdz segt ar ārstēšanu un atveseļošanos saistītos izdevumus,” saka Ivo Danče, BTA Apdrošināšanas atlīdzību departamenta direktors un apdrošināšanas eksperts.
Sarunās par drošību pusaudži ir jāiesaista kā līdzvērtīgi, izvairoties no moralizēšanas
Savukārt pusaudžu vidū liela ietekme ir vienaudžiem, tāpēc vecākiem ir būtiski attīstīt bērna spēju apstāties un padomāt – tā būs sevišķi svarīga brīžos, kad bērns tiek pakļauts sociālās grupas spiedienam un tādējādi var iesaistīties riskantās darbībās.
Tāpēc, runājot par drošību ar pusaudzi, svarīgi:
- Ļaut pusaudzim pašam formulēt savu viedokli, kas ir riskanta situācija un kādas var būt tās iespējamās sekas. Piemēram, pārrunājot situāciju, kurā draugs piedāvā divatā braukt ar elektrisko skrejriteni, un vaicājot, kas var noiet greizi;
- Palīdzēt pusaudzim atšķirt saprātīgu risku no pārgalvības, kas var beigties ar nopietnu savainojumu. Piemēram, izmēģināt jaunu skeitborda triku, lietojot ķiveri un sākot ar mazāko grūtības līmeni ir kontrolēts risks, turpretim sarežģīta trika veikšana uz kāpnēm bez ķiveres ir bīstama pārgalvība;
- Pārrunāt vienaudžu spiediena ietekmi un ko šādās situācijās darīt, lai neiekļūtu bīstamās situācijās.
- Kopīgi izdomāt plānu “B” – kā rīkoties, ja situācija attīstās citādi nekā plānots. Piemēram, vienoties, kam zvanīt, ja sāk veidoties ļoti bīstama situācija vai draugs pēkšņi guvis traumu u.tml.
“Riska uzņemšanās pusaudža vecumā ir dabiska – tā ir daļa no savu spēju un robežu apzināšanās. No riskiem pilnībā izvairīties nav iespējams, taču mēs varam palīdzēt jaunietim atšķirt saprātīgu risku no tāda, kas var radīt nopietnas sekas. Tāpat ir vērts kopā padomāt par atkāpšanās ceļiem un rezerves variantiem – ko darīt, ja situācija neattīstās pēc labākā scenārija,” atzīst Līga Būtnāre.
Bērnu slimnīca atgādina – īpaša uzmanība jāvelta aizsargķiveru lietošanai
Drošības aprīkojumam ir būtiska nozīme, lai mazinātu gan traumu gūšanas risku, gan to iespējamās sekas. Tāpēc piemērota aizsargaprīkojuma lietošana ir svarīga jebkurā vecumā, īpašu uzmanību pievēršot aizsargķiverei, kas kritiena vai sadursmes gadījumā var pasargāt no smagām galvas traumām. Bērnu slimnīcas apkopotie dati liecina, ka 2026. gada pirmajā pusgadā vairāk nekā 400 bērnu nonāca slimnīcā ar traumām, kas gūtas, braucot ar velosipēdu, bet 200 – ar skrejriteni. Lai gan šie dati neattiecas tikai uz skolas vidi, tie parāda, cik nozīmīga bērnu traumatisma kopējā ainā ir aktīva pārvietošanās, sports un brīvā laika aktivitātes.
Tādēļ atbilstošs aizsargaprīkojums ir jālieto ne vien sporta stundās, pulciņos un treniņos, ja to norāda pedagogs vai treneris, bet arī ārpus skolas. Tādēļ arī vecākiem ir svarīgi laikus parūpēties par atstarotājiem, aizsargķiverēm, ceļgalu aizsargiem un citu aprīkojumu, kas palīdz izvairīties no traumām.