 |
Sociālajā tīklā “X” plašu diskusiju izraisījis Viestura Ramiņa ieraksts par darbu valsts iestādēs un attālinātā darba kontroli. Autors minēja piemērus no savu paziņu loka, apgalvojot, ka viens cilvēks Kultūras ministrijā jau vairākus gadus strādājot no mājām, bet cits Valsts ieņēmumu dienestā attālināto darbu izmantojot ļoti brīvi.
Ierakstā izskanēja asa kritika par birokrātiju un valsts pārvaldes efektivitāti. Tomēr diskusija ātri pārauga plašākā strīdā - vai problēma ir attālinātajā darbā, valsts iestādēs kopumā vai tomēr vadības un uzraudzības trūkumā.
 |
Komentāros daļa lietotāju piekrita autora teiktajam un dalījās ar līdzīgu noskaņojumu. Izskanēja viedokļi, ka valsts iestādēs esot pārāk daudz cilvēku, kuru darba rezultāts sabiedrībai nav redzams, bet alga tiek maksāta regulāri.
Piemēram, komentāros lietotāji ironizēja par “sapņu zemi”, pārmeta ierēdņiem darba imitāciju un rakstīja, ka šāda situācija tikai pastiprina sabiedrības neuzticēšanos valsts pārvaldei.
Tomēr ne visi diskusijas dalībnieki piekrita, ka attālinātais darbs pats par sevi ir problēma. Vairāki komentētāji uzsvēra, ka svarīgākais nav tas, vai cilvēks sēž birojā vai mājās, bet gan tas, vai viņam ir skaidri uzdevumi, termiņi un izmērāms rezultāts.
Viens no komentētājiem norādīja, ka tā ir uzraudzības problēma, nevis attālinātā darba problēma. Ja cilvēks var slinkot no mājām, tad jautājums esot par vadību, kura nespēj uzdot konkrētus mērķus un kontrolēt rezultātu.
Diskusijā parādījās arī pretēji piemēri. Kāda lietotāja rakstīja par kaimiņieni, kura strādā attālināti valsts iestādē, bieži sēž pie datora vēl vakarā un ietaupa laiku, ko citādi pavadītu ceļā, pusdienās un ikdienas tēriņos pilsētas centrā.
Šāds piemērs parāda, ka attālinātais darbs nav viennozīmīgi vērtējams. Vienam tas var kļūt par ērtu veidu, kā izvairīties no pienākumiem, bet citam - par iespēju strādāt efektīvāk un ilgāk, netērējot laiku braukšanai.
Daļa komentētāju autora teikto apšaubīja. Cilvēki jautāja, kādā amatā valsts iestādē var saņemt minēto algu, un norādīja, ka daudzās publiski redzamās vakancēs atalgojums ir zemāks. Citi aicināja konkrētāk pateikt, par kuru nodaļu vai amatu ir runa, jo bez detaļām šādas apsūdzības paliek tikai vispārīgs pārmetums.
Izskanēja arī viedoklis, ka “neko nedarītāji” nav tikai valsts sektora problēma. Līdzīga situācija var būt arī privātajā sektorā, ja vadība neprot organizēt darbu, mērīt rezultātus un laikus pamanīt, ka darbinieks tikai imitē aktivitāti.
Vēl viena diskusijas līnija bija par valsts pārvaldes apmēru. Vieni komentētāji uzskatīja, ka birokrātija Latvijā ir pārāk uzpūsta un tajā ir daudz lieku funkciju. Citi iebilda, ka valsts iestādēs ir arī pārslodze, liela atbildība un salīdzinoši zems atalgojums, īpaši zemāka līmeņa amatos.
Šī pretruna labi parāda, kāpēc tēma sabiedrībā izraisa tik asu reakciju. No vienas puses, cilvēki redz gausu pakalpojumu sniegšanu, sarežģītas procedūras un neskaidru atbildību. No otras puses, ne katrs valsts pārvaldē strādājošais ir “birokrāts kabinetā” - daudzi veic konkrētus, ikdienā nepieciešamus pienākumus.
Plašākā kontekstā šī diskusija nav tikai par vienu ierakstu vai diviem pieminētiem paziņām. Tā skar jautājumu par uzticēšanos valsts pārvaldei: vai sabiedrība redz, par ko tiek maksātas algas no nodokļu naudas, un vai iestādes spēj parādīt konkrētu darba rezultātu.
Attālinātais darbs šajā strīdā drīzāk ir redzamākā problēmas daļa. Pats par sevi tas nenozīmē ne slinkošanu, ne efektivitāti. Izšķiroši ir tas, vai darbiniekam ir skaidrs darba apjoms, sasniedzamie rezultāti un vadītājs, kurš spēj prasīt atbildību.
Tāpēc šī X diskusija izgaismo plašāku sabiedrības nogurumu no birokrātijas, nevis tikai neapmierinātību ar darbu no mājām. Cilvēki vēlas redzēt, ka valsts iestādēs darbs tiek organizēts jēgpilni, atbildība ir konkrēta un nodokļu maksātāju nauda netiek tērēta darba imitācijai.
Vienlaikus vispārināt arī būtu bīstami. Atsevišķi komentāri un personiski piemēri nepierāda, ka visa valsts pārvalde strādā slikti. Taču tie skaidri parāda, ka sabiedrībā ir pieprasījums pēc lielākas caurskatāmības, labākas vadības un godīgas sarunas par to, kas valsts sektorā patiešām strādā un kas tikai rada darba iespaidu.