 |
Kannu kinofestivālā tika prezentēta režisora Viestura Kairiša filma “Uļa” - sporta drāma, kas veltīta Uļjanai Semjonovai, vienai no pazīstamākajām XX gadsimta basketbolistēm. Filma iekļauta 79. Kannu kinofestivāla programmā Un Certain Regard. Latvijai šī demonstrēšana kļuva par nozīmīgu notikumu: starptautiskā platformā tika izstāstīts stāsts par sportisti, kuras vārds jau sen ir kļuvis par daļu no pasaules basketbola vēstures.
Filmas darbība skatītāju pārceļ uz 1964. gadu. Uļa aug vecticībnieku ģimenē, tālu no galvaspilsētas, un viņas neparastais augums kļūst par iemeslu tuvinieku satraukumam. Kad skolnieces fotogrāfija nonāk pie basketbola treneriem, meiteni aizved uz Rīgu, kur sākas viņas ceļš uz lielo sportu. Filmā piedalās Kārlis Arnolds Avots, Čulpana Hamatova, Aleksas Kazanavičs un Šamils Hamatovs. Projekts tapis Latvijas, Polijas, Igaunijas un Lietuvas sadarbībā, un filmas ilgums ir 102 minūtes.
Pati Uļjana Semjonova pirmizrādi nepiedzīvoja: viņa devās mūžībā 2026. gada 8. janvārī Rīgā. Viņai bija 73 gadi. Tāpēc filmas demonstrēšana Kannās kļuva ne tikai par starptautisku pirmizrādi, bet arī par iemeslu no jauna atcerēties sportistes likteni - sievieti, kuru bieži dēvēja par vesela laikmeta simbolu sieviešu basketbolā.
Topošā čempione piedzima 1952. gada 9. martā. Latvijas enciklopēdijā norādīts, ka viņa nākusi pasaulē Lietuvas pilsētas Zarasu slimnīcā, bet viņas ģimene dzīvoja Daugavpils rajona Medumu pagastā. Piedzimstot viņa tika reģistrēta kā Iuļijaka, taču ģimenē un vēlāk arī sportā kļuva pazīstama kā Uļjana.
Viņa uzauga lielā ģimenē: līdzās bija māsa un četri brāļi. Vecāki strādāja kolhozā, bet mājās valdīja stingra kārtība. Uļjanas bērnība nelīdzinājās nākamās zvaigznes stāstam: parasta lauku dzīve, palīdzība saimniecībā, agrīna atbildība un nekādas pārliecības, ka sports kādreiz kļūs par viņas dzīves galveno nodarbošanos.
Uļjanas augums ļoti agri sāka pievērst apkārtējo uzmanību. Tuvinieki bažījās, ka aiz tā varētu slēpties slimība, un veda meiteni pie ārstiem. Izmeklējumi nopietnu patoloģiju neapstiprināja, bet viens no mediķiem faktiski ievirzīja viņu basketbola virzienā. 13 gadu vecumā Semjonovas augums jau bija aptuveni 188 cm, bet vēlāk, sportistes karjeras laikā, dažādos avotos tika norādīti dati no 208 līdz 213 cm.
Tomēr pati Uļjana ne uzreiz saskatīja sportā savu nākotni. Viņu interesēja ķīmija un bioloģija, viņa domāja par medicīnas profesiju. Basketbols viņas dzīvē ienāca nevis kā bērnības sapnis, bet kā iespēja, kuru vispirms pamanīja citi: skolotāji, treneri un basketbola federācijas pārstāvji. Viņi saskatīja ne tikai augumu, bet arī koordināciju, izturību, precizitāti un dabisku līdzsvara izjūtu.
1960. gadu vidū Latvijas Basketbola federācija meklēja garus pusaudžus sportam. Par Semjonovu ziņoja viņas apkārtnes cilvēki, pēc tam sekoja treneru uzaicinājumi. 1965. gada 30. augustā viņa pārcēlās uz Rīgu un sāka trenēties pie Augusta Raubena. Tolaik viņas augums jau bija 192 cm.
Rīga viņai kļuva par vietu, kur ierastā biogrāfija strauji pārtapa sportiskā dzīves ceļā. Jau jaunībā Semjonova nonāca TTT Rīga sistēmā - klubā, kas uz daudziem gadiem kļuva par galveno viņas karjerā. Tieši tur viņas spējas sāka pārvērsties rezultātos: lielais augums, prasmīga spēle zem groza, prasme piespēlēt un centra spēlētājai reti sastopama stabilitāte padarīja viņu par komandas atslēgas figūru.
Semjonovai nepatika, ja viņas uzvaras skaidroja tikai ar augumu. Viņa uzsvēra, ka basketbols ir komandas spēle un ka viņas panākumi nebūtu iespējami bez partnerēm un treneriem. Tā ir būtiska detaļa viņas tēla izpratnei: viņā saskatīja fiziski unikālu sportisti, bet pati viņa runāja par darbu, disciplīnu un komandu.
Viņas sasniegumi patiešām izskatās gandrīz neaizsniedzami. TTT Rīga sastāvā Semjonova 11 reizes izcīnīja Eiropas čempionvienību kausu un 15 reizes kļuva par PSRS čempioni. Pēc Rīgas kluba viņa spēlēja arī Spānijas Tintoretto un Francijas Valenciennes Orchies komandās.
PSRS izlases sastāvā Semjonova spēlēja 18 gadus - no 1968. līdz 1986. gadam. Saskaņā ar FIBA datiem šajā laikā viņas komandas nezaudēja nevienu oficiālu spēli. Viņa divreiz kļuva par olimpisko čempioni - 1976. gadā Monreālā un 1980. gadā Maskavā, trīsreiz uzvarēja pasaules čempionātā un desmit reizes pēc kārtas kļuva par Eiropas čempioni.
Viņas karjerā varēja būt arī trešais olimpiskais zelts. Pirms 1984. gada spēlēm Losandželosā Semjonova gatavojās turnīram, taču PSRS izlase boikotēja olimpiskās spēles. Sportistei šis lēmums kļuva par sāpīgu triecienu: iespēja sasniegt vēl vienu virsotni pazuda nevis laukuma, pretinieču vai sportiskās formas dēļ, bet gan politikas dēļ.
Pēc četriem gadiem viņu atkal aicināja olimpiskajā izlasē - šoreiz uz spēlēm Seulā. Tomēr Semjonova atteicās. Sākotnējā rakstā šī epizode tiek saistīta ar vairākiem iemesliem: saspringtām attiecībām ar sporta vadību, nogurumu, veselības stāvokli un diagnozi - cukura diabētu. 1989. gadā viņa noslēdza karjeru, taču no sporta vides neaizgāja.
Pēc lielā sporta Semjonova turpināja strādāt sportistu labā. Viņa bija viena no Latvijas Olimpiskā sociālā fonda izveides iniciatorēm, no 1991. līdz 2020. gadam ieņēma fonda prezidentes amatu, bet pēc tam kļuva par tā goda priekšsēdētāju. Organizācija palīdzēja sporta veterāniem - gan materiāli, gan morāli.
Semjonovas personīgā dzīve tā arī palika basketbola ēnā. Viņa nebija precējusies un viņai nebija bērnu. Publikācijās par viņu bieži atgādina, ka sportistei netrūka pielūdzēju, īpaši ārzemēs: viņai sūtīja ziedus, izrādīja uzmanību un izteica bildinājumus. Taču Semjonova izvēlējās sportu un vēlāk atzina, ka sākumā viņai vienkārši nebija laika personīgajai dzīvei, bet vēlāk parādījās neuzticēšanās tiem, kuri izrādīja interesi par viņas slavu.
Pēdējos gados galvenais pārbaudījums viņai bija veselība. Pēc 2017. gada Semjonovas stāvoklis ievērojami pasliktinājās: progresēja diabēts, parādījās sirds problēmas, bija nepieciešamas operācijas. Vēlāk kājas trauma izraisīja smagas komplikācijas, pēc kurām sportistei amputēja kāju. Viņa gandrīz pārstāja parādīties sabiedrībā un pārvietojās ratiņkrēslā.
Tomēr pat smagā situācijā Semjonova nevēlējās pārvērst savu stāstu tikai par bezpalīdzības vēstījumu. Līdzekļus ārstēšanai un rehabilitācijai viņai palīdzēja vākt bijušās komandas un sporta sabiedrība, taču daļu palīdzības viņa novirzīja tālāk - citiem cilvēkiem un fondiem. Tas labi raksturo viņas personību: pat pašai esot vajadzīgai atbalstam, viņa turpināja domāt ne tikai par sevi.
Semjonovas starptautiskā atzinība neaprobežojās ar medaļām. Viņa tika uzņemta trīs basketbola Slavas zālēs: Neismita Basketbola slavas zālē 1993. gadā, Sieviešu basketbola slavas zālē 1999. gadā un FIBA Slavas zālē 2007. gadā. 1998. gadā viņa tika atzīta par Latvijas XX gadsimta labāko basketbolisti, bet 2007. gadā saņēma balvu par mūža ieguldījumu sportā.
Tāpēc filma “Uļa” ir svarīga ne tikai kā sporta drāma. Tas ir mēģinājums paskatīties uz Uļjanu Semjonovu nevis caur titulu sarakstu, bet caur cilvēcisku stāstu: meitene, kuru sākumā ievēroja auguma dēļ, kļuva par pasaules līmeņa sportisti. Sieviete, kuru bieži raksturoja caur vientulību, patiesībā visu mūžu palika saistīta ar darbu, kam sevi bija veltījusi. Kannu pirmizrāde atgrieza viņas vārdu starptautiskajā dienaskārtībā - vairs ne kā ziņu par nāvi, bet kā stāstu par cilvēku, kura liktenis jau sen bija pelnījis lielo kino.