Kvotas jau beigušās aprīlī: kā Latvijā darbojas “pieejamā” medicīna

Kvotas jau beigušās aprīlī: kā Latvijā darbojas “pieejamā” medicīna

Veselības aprūpes reforma Latvija vēl oficiāli tikai priekšā. Tā pati, kurai vajadzētu “palielināt pieejamību”, “uzlabot kvalitāti” un kopumā padarīt visu labāku. Taču rodas sajūta, ka mēs jau tagad ne tikai tuvojamies apakšai – mēs to esam pārliecinoši sasnieguši, apskatījušies apkārt un sākam tur iekārtoties.

Lai saprastu, par ko ir runa, īsi jāizskaidro, kas vispār notiek. Ja bez sarežģītiem formulējumiem, reformas būtība ir vienkārša: naudu un speciālistus plānots koncentrēt lielajās slimnīcās – pirmkārt, protams, Rīgā. Tas nozīmē, ka reģionālās ārstniecības iestādes pakāpeniski saņems mazāku finansējumu. Rezultātā – mazāk pakalpojumu, mazāk ārstu un arvien vairāk situāciju, kad pacientam pateiks: “jums jādodas uz galvaspilsētu”.

 

Izskatās pēc optimizācijas. Praksē aina ir nedaudz citāda. Ja reģionos ārstē arvien mazāk, bet uz Rīgu dodas visi, rodas loģisks jautājums: vai Rīga ir gatava ārstēt visu valsti? Spriežot pēc notiekošā – ne gluži.

 

Uz šī fona portāla redakcijā vērsās kāda lasītāja.

 

Nesen viņa mēģināja pierakstīties Latvijas Onkoloģijas centrā Gaiļezerā, lai veiktu pamata, bet dzīvībai svarīgus izmeklējumus – mamogrāfiju, kolonoskopiju un gastroskopiju. Taču, kā informēja reģistratūrā, jau šobrīd, aprīlī, kvotas ir beigušās. Nākamā iespēja – septembrī. Ja paveiksies.

 

Ja nepaveiksies, paliek maksas medicīna. Un tur situācija izskatās šādi:

  • gastroenterologa konsultācija – 275 eiro, un jāgaida apmēram mēnesis;
  • kolonoskopija – 385 eiro, gaidīšanas laiks arī ap mēnesi;
  • mamogrāfiju nepiedāvāja pat par maksu.

 

Tātad formula šobrīd ir pavisam skaidra: bez maksas – kaut kad vēlāk, par maksu – ne uzreiz un ne visiem pakalpojumiem.

 

Rezultātā iezīmējas jauns, ļoti mūsdienīgs veselības aprūpes modelis: kvotas it kā ir, bet kā pie tām tikt – nav skaidrs.

 

Un galvenais jautājums nav pat par to, kas notiek šobrīd. Jautājums ir – kas notiks tālāk, ja sistēma, kas jau strādā uz robežas, tiks “optimizēta” vēl vairāk. Jo pagaidām rodas iespaids, ka vārds “pieejamība” šajā reformā tiek saprasts nedaudz citādi: nevis medicīna kļūst pieejama cilvēkiem, bet cilvēkiem jābūt pietiekami maksātspējīgiem, lai viņiem būtu pieejama “pieejamā” medicīna.