Laurim ir 20 gadi. Viņš ir ļoti simpatisks un gaišs jauneklis. Smaidīgs un nedaudz kautrīgs. Šogad viņš ir pabeidzis skolu. Un spēris pirmo soli ceļā pie sava bērnības sapņa. Viņa sapnis ir nodarboties ar dzīvības mīklām. Kopš bērnības viņš vēlas kļūt par biologu un mērķtiecīgi virzās uz to: viņa darbi bioloģijā ir uzvarējuši Latvijas mēroga konkursos. Vairākus no 20 sava mūža gadiem Lauris staigāja ar grūtībām. Tā iemesls ir bērnu cerebrālā paralīze.

Pirmoreiz Lauri operēja 4 gadu vecumā. Pēc tam zēnam bija jādodas uz operāciju galdu ik pēc diviem gadiem – puisītim augot, regulāri bija nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Trešdaļu no sava mūža viņš ir pavadījis slimnīcās. Apbrīnojami, kā viņam izdevās mācīties paralēli visām šīm ārstēšanās epopejām. Šogad Lauris saņēma lielisku atestātu un iestājās Daugavpils Universitātes Bioloģijas fakultātē.

Šobrīd viņu sagaida vēl viena operācija, lai izņemtu metāla skrūvi no ceļa locītavas. Latvijā ķirurģi neņemas paveikt tik sarežģītu operāciju. Tāpēc Lauri gaida ortopēdijas klīnikā Minhenē. Ārsti apgalvo, ka tā būs pēdējā operācija ilgstošajā mokošo ķirurģisko manipulāciju secībā, kas bija jāpiedzīvo šim jaunietim.

Portālā ziedot.lv Laurim Jankovskim ir atvērts speciāls palīdzības konts. Visi līdzekļi no šī konta, bez jebkādiem atvilkumiem, tiks novirzīti tieši klīnikā operācijas apmaksai.

„Baltkom” radio programmas „Zaļā lampa” labdarības tālrunis 90006383 (1,42 eiro) strādās Laurim.

Pirmie patstāvīgie soļi

Pirms četriem gadiem mamma aizveda dēlu pie pazīstamā vācu ortopēda doktora Berniusa, kas atbrauc konsultēt uz Rīgu pēc fonda ziedot.lv ielūguma. Tobrīd Lauris, pa pusei pietupies, tik tikko varēja paiet dažus soļus. Dakteris nozīmēja operāciju kāju iztaisnošanai, saspringušo muskuļu atbrīvošanai un locītavu deformācijas apturēšanai. Naudu operācijai ziedoja visas valsts iedzīvotāji. Lai noturētu konstrukcijas pareizajā vietā, neļaujot lidmašīnā esošajam spiedienam bojāt konstrukcijas, no pirmās operācijas Minhenē uz mājām mamma ar Lauri toreiz devās ar autobusu.

Slodzes ziņā tas praktiski bija varoņdarbs. Atceroties to brīdi, Laura mamma joprojām nesaprot, kā viņi toreiz tika galā. Savukārt tas, kā Lauris vispār tika cauri visām mocībām, zina vienīgi Dievs. Vācu ārsti atzina viņa gadījumu par ļoti sarežģītu, un jau drīz vajadzēja papildu operāciju – diemžēl bez rezultātiem. Pēc tam bija vēl divas steidzamas operācijas, ar nedēļas intervālu, kad ārstiem jau radās bažas, vai zēna organisms spēs izturēt šādu slodzi.

Galu galā Lauris sāka staigāt, balstoties uz speciālu trijkāju spieķi. Patstāvīgi viņs spēj paiet kādus 50 metrus. Un šogad viņš nolēma doties studēt uz Daugavpili.

Nav nekā interesantāka par dzīvību

Lauris kopā ar vecākiem un jaunāko māsiņu dzīvo Aizkrauklē. „Viņš mums ir dabas bērns,” smaida mamma. „Izaudzis praktiski laukos.” Ģimene viņiem ir draudzīga un ļoti pieticīga. Dzīve pašlaik nav viegla, jo īpaši ar darbu tālu no galvaspilsētas ir grūti. Lai vismaz kaut kā izdzīvotu, iegādājās govi un dažas vistas – tas ir milzīgs atbalsts.

Uz Daugavpili mamma pavadījusi Lauri ar asarām acīs. Viņs taču vēl tik nedroši stāv kājās – gan tiešā, gan netiešā nozīmē. Līdz šim mamma un dēls vienmēr bijuši kopā – viņa neatstāja viņu praktiski ne uz vienu mirkli, kopā ir būts slimnīcās un sanatorijās, kopā ir braukts uz skolu. Mamma kopusi viņu ilgajos pēcoperācijas periodos, kad dēlam bija nekustoties jāpavada gultā vairākas nedēļas.... Laurim bija daudz laika filozofiskai prātošanai par dzīvi un dzīvību.

Interese par bioloģiju sākusies ar bērna jautājumiem – no kā ir uztaisīti mākoņi un varavīksne, kāpēc debess ir zila, bet lapas zaļas, kā lido taurenis, kāpēc kaķu mammai ir tik dažādi kaķēni? Pašlaik Lauris uzskata, ka dzīvē nekas nevar būt svarīgāks un interesantāks par dzīvību. Viņš vēl nav nolēmis, kāda būs viņa specializācija – molekulārā bioloģija, fizioloģija, biotehnoloģija vai gēnu inženierija. Tas viss viņu fantastiski aizrauj. Lauris ļoti vēlas būt cilvēkiem noderīgs, vēlas palīdzēt viņiem tikt galā ar sarežģītām problēmām. Un viņš ir laimīgs, ka pateicoties visām pārciestajām operācijām tomēr varēja kļūt par studentu.

Vēl ir pagājis tikai mēnesis, kopš Lauris ir students, bet viņam jau patīk viss – gan mācībspēki, gan kopmītnes istabas kaimiņi, gan Daugavpils. Viņš vispār ir apbrīnojami pateicīgs un atvērts cilvēks. Nesūdzas par dzīvi, neprasa sev īpašu attieksmi, nežēlo sevi, cenšas pielāgoties jebkādiem apstākļiem un ļoti augstu vērtē jebkādu atbalstu.

Lauris priecājas, ka Daugavpils Universitātē viss ir pielāgots cilvēkiem ar ierobežotām iespējām – lifti, margu rokturi, pandusi. Ar vilcienu no Aizkraukles uz Daugavpili viņš aizbraukt nevar – augstos pakāpienus pie ieejas vagonā Lauris pārvarēt nespēj. Toties viņš iemanījās iekāpt autobusā (ar to jābrauc apmēram divas stundas) un brīvdienās pats var atbraukt mājās. Viņš plāno aizvest uz kojām savu paklājiņu un speciālo vingrošanas bumbu, jo rehabilitācija, pārvarot sāpes un negribēšanu, ir daļa no Laura ikdienas režīma.

Vēl Lauris visu laiku stāsta, cik lieliskus cilvēkus viņš sastop dzīvē un kā viņam palīdz visi – gan ārsti, gan skolotāji, gan klases biedri, bet tagad arī kursa biedri. Mamma piebilst, ka viņš savā mūžā nav ne ar vienu sastrīdējies vai sakašķējies.

Izdarīt visu iespējamo

Lauris ir liels sapņotājs, viņam ļoti patīk fantastika, viņš daudz lasa. Lauris cenšas izvēlēties tādas grāmatas, kurās ir prātojumi par dzīvi, cilvēka vietu tajā un viņa iespējām. Tādēļ, ka viņš bija spiests bieži mainīt klases un skolas, Lauris iemācījās pierast pie dažādiem apstākļiem un kolektīviem. „Viņš ir mērķtiecīgs un neatlaidīgs,” saka mamma. „Izdomā sev kaut ko un dara visu iespējamo, lai tas piepildītos. Tā bija arī ar iestāšanos universitātē. Kaut arī sākumā daudziem šķita, ka tas nav reāli.”

Savukārt Lauris piebilst, ka tagad viņš jūt – viņa senais sapnis dzīvot patstāvīgi un pilnvērtīgi tieši tagad pamazām sācis piepildīties.

„Mēs neidealizējam situāciju. Saprotams, ka ideālas atspirgšanas šādos gadījumos nemēdz būt. Tomēr esam pārliecināti, ka operācija palīdzēs, Lauris varēs labāk staigāt, iegūs specialitāti, atradīs interesantu darbu – bet par labu cilvēku viņš mums jau ir kļuvis,” smaida mamma.

Vēl viena svarīga lieta. Visu savu slimību un mocību dēļ Lauris ir iemācījies augstu vērtēt dzīvi kā tādu un būt pateicīgam par katru sīkumu. Mums viņš sacīja tā: „Kad kaut kas lāgā neiet, es vienmēr saku sev – paldies Dievam, ka tā, jo varēja būt daudz sliktāk.”

Kā palīdzēt?

Šovasar vācu ārsti, izmeklējot Lauri, konstatēja, ka implants ir ieaudzis un kauli normāli saauguši. Taču metāla stiprinājumi kājā, kas jau savu laiku nokalpojuši, tagad traumē muskuļus no iekšpuses, spiežas cauri ādai, provocējot spastiku un sāpes. Pastāv liels infekcijas risks. Atstāt tos kājā vairs nedrīkst. Tuvākajā laikā Laurim ir nepieciešama operācija šo metālkonstrukciju izņemšanai. Šādā sarežģītības pakāpē operācijas pēc īpašas ASV speciālistu izstrādātas spastiku samazinošas metodikas Eiropā veic Minhenes klīnikā.

Ārsti ir pārliecināti, ka šī operācija būs pēdējā. Un ir cerība, ka pēc tās Lauris varēs pārvietoties patstāvīgi. Operācijas cena ir 13 126 eiro. Pati ģimene ar to nespēj tikt galā. Tāpēc arī lūdz palīdzību.

Programmas „Zaļā lampa” labdarības tālrunis 90006383 (1,42 eiro) strādā Laurim Jankovskim.

Fondā ziedot.lv ir atvērts speciāls palīdzības konts. Visi līdzekļi no šī konta, bez jebkādiem atvilkumiem, tiks novirzīti tieši uz klīniku – operācijas apmaksai.

Ja vēlaties izmantot citu maksāšanas veidu, varat maksāt Swedbankā vai citā bankā kā vienkāršu pārskaitījumu:

Fonds "Ziedot.lv"

Reģ. Nr.: 40008078226

SWEDBANK

Bankas kods HABALV22

Konta Nr. LV95HABA0551006150241

Mērķis Palīdzība Laurim Jankovskim

Liels paldies par palidzību!