Pedagogi strādā ar vadmotīvu nodrošināt Latvijas bērniem un jauniešiem tiesības iegūt teicamu izglītību, bet šī brīža apstākļos, kuros pats izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība) grauj izglītības prestižu, esam neziņā par izglītības nākotni.
IZM ar ministru Kārli Šadurski priekšgalā nāk klajā ar iecerēm celt pedagogu atalgojumu, sākt skolu tīklu reformu, uzlabot izglītības kvalitāti un tās uzraudzību, sākt augstskolu reorganizāciju un tā tālāk, taču neviena (!!!) no šīm iecerēm netiek novesta līdz galam un nesniedz vēlamos uzlabojumus, kā rezultāta cieš gan pedagogi, gan skolēni un sabiedrība kopumā. Pašreizējā izglītības ministra komunikācijas stils ir vairāk vērsts uz autoritārismu un mazāk uz dialogu ar izglītības darbiniekiem un sociālajiem partneriem. Šķiet, ka tie, kas virza reformas ir tālu atrauti no reālās skolas dzīves un nemaz nevēlas ieklausīties citu viedokļos. Savukārt reformas, kuras tiek veiktas Šadurska vadībā, visas kā viens iezīmē būtisku stratēģijas un komunikācijas trūkumu.
Piemēram, pedagogu jaunais atalgojuma modelis, par kura ieviešanu pretenzijas bija gan skolotājiem, gan Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai (LIZDA), kura pārmeta Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) "radošo pieeju skaitļiem un manipulāciju ar sabiedrību". Arodbiedrībā uzsvēra, ka LIZDA ir piedalījusies darba grupas sanāksmēs, lai pārrunātu un pilnveidotu pedagogu darba samaksas modeļa trūkumus un nepilnības, taču, saņemot rezultātu, LIZDA secinājusi, ka IZM neņem vērā sadarbības partneru viedokli un piedāvājumus. Savukārt ministrijas solījumi par vienlīdzību un taisnīgumu cieta neveiksmi un tā vien izskatās, ka jaunā sistēma demotivēs tos skolotājus, kuri iegulda savu enerģiju papildus izglītības pasākumos, piemēram, ārpusstundu interešu nodarbībās. Pa vidu tam IZM un ministrs ignorēja arī vienošanos par 1,7 miljonu eiro pārdali pedagogu algām, pēkšņi šo naudu atvēlot citiem mērķiem. Joprojām ir virkne neatbildētu jautājumu par resursu sadali, par naudas un finansiālā atbalsta avotu. Arī solītais algu pieaugums daudziem pedagogiem izpalika un radīja kārtējo vilšanos. Izglītības un zinātnes ministrs solīja, ka skolotāju algas jaunajā mācību gadā pieaugs par 200-300 eiro, tomēr saņemot algu par jaunā mācību gada pirmo mēnesi, atklājies, ka pretēji izglītības un zinātnes ministra solījumiem lielai daļai skolotāju alga ir sarukusi, nevis kļuvusi lielāka. Daļai skolotāju šogad nācies saņemt pat par simts eiro zemāku atalgojumu par tādu pat slodzi, kāda bijusi pagājušajā gadā.
Tikpat neskaidra ir situācija arī ap pedagogu “lojalitātes grozījumiem”, kuros komunikācijas trūkums vērojams ļoti izteikti. Nepieciešamību noteikt iespēju atlaist pedagogus tā dēvētās nelojalitātes gadījumā Šadurskis pamatoja ar atsaukšanos uz veselo saprātu, taču izskaidrot, ko tieši nozīmē lojāls pedagogs, joprojām ministrs nav spējis. Izglītības likuma “lojalitātes grozījumos” šī lojalitāte nav definēta, līdz ar to skolotājiem ir iespējas to brīvi interpretēt. Mēs kā skolotāji uzskatām, ka ministra piedāvātās izmaiņas ir necieņa pret pedagogiem un, visticamāk, piepildīsies prognozes, ka šogad palielināties skolotājus nelojalitātē apsūdzošo iesniegumu skaits, un iemesli sūdzībām, iespējams, nereti būs arī tādi, kas nav saistīti ar patriotisma trūkumu vai pretvalstiskiem izteikumiem.
Plāna neesamība novērojama arī citās ministrijas iecerēs, kuras it kā uzlabošot skolēnu sniegumu. Tā, piemēram, jau no septembra pakāpeniski tiks mainīts mācību saturs. Ar iesaistītajām pusēm gan šis jautājums nav diskutēts un pedagogi pauž neizpratni par kompetencēs balstītu izglītības saturu un ir neziņā par to, kā būs jāmāca un kas gaidāms. Tas attiecas arī uz ministra publisko paziņojumu par mācību gada pagarināšanu un skolu gaitu uzsākšanu no sešiem gadiem. Līdz šim tā arī nav dzirdētas IZM atbildes uz šādiem jautājumiem: kāpēc tas vajadzīgs? Ko tas dos bērniem? Vai tas uzlabos izglītības kvalitāti un tās konkurētspēju? Kā tas atsauksies uz jauno mācību saturu? Vai bērnu ikdienas slodze tamdēļ palielināsies vai samazināsies?
Tāpat Izglītības un zinātnes ministrija nākusi klajā ar negaidītu ieceri pievienot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA) Latvijas Universitātei (LU). Ministrija gan joprojām nespēj uzrādīt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas reorganizācijas plānu un tā vietā figurē tikai īss melnraksts uz divarpus lappusēm bez konkrētiem skaitļiem un ekonomiskā pamatojuma. Ministrs norāda, ka valsts augstskolās ir ap 900 studiju programmu, ko vajadzētu optimizēt līdz 600 studiju programmām, kas loģiski rada bažas gan pašiem studentiem, gan pedagogiem. Pagaidām tiek solīts, ka citas mācību iestādes reorganizācija neskars, taču mēs jau zinām, kā Šadurskim "veicas" ar solījumu izpildi.
Izglītības prestižu grauj arī interneta vidē plaukstošais un zeļošais bakalaura un maģistra darbu pirkšanas pārdošanas bizness, kurā, kā izrādās, visticamāk, iesaistīti arī paši pasniedzēji. Izglītības un zinātnes ministrijā atzīst - ja patiešām pieķertu, ka bakalaura vai maģistra darbus par samaksu tirgo arī kādi augstskolās strādājoši pasniedzēji, tas būtu pamatīgs trieciens. Risinājumus šai problēmai ministrija gan nepiedāvā. Lai arī ministrija ir informēta par šādiem sludinājumiem, ne tā, ne arī Augstākās izglītības padome (AIP) nav lūgusi policijai noskaidrot pasniedzēju iesaisti šajā morāli netīrajā biznesā. IZM skaidro, ka tas nekur nav definēts kā pārkāpums, tā ir komercdarbība un nevar pret to vērsties ar sankcijām.
Trūkumi izglītības sistēmā un IZM darbā ir daudz, un iepriekš nosauktie nebūt nav vienīgie, tāpēc aicinām arī Jūs izteikt viedokli par izglītības jomas nepilnībām, atbildot uz šo vēstuli.
Tāpat plānojam uzsākt parakstu vākšanu par pašreizējā izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska demisiju. Vēlamies uzzināt Jūsu domas šajā jautājumā un apzināt cilvēkus, kuri būtu gatavai savu pārliecību apliecināt ar parakstu. Lūdzam Jūsu atbalstu arī šajā procesā, jo tikai kopā mēs esam spēks un tieši mēs esam tie, kuru rokās ir spēja mainīt pašreizējo situāciju izglītības jomā. Ir skaidri, ka šādi turpināties nevar, jo stabila izglītības sistēma ir viens no valsts un tās iedzīvotāju izaugsmes un pastāvēšanas stūrakmeņiem.
Nepietiek ar skaļiem postulātiem, ar ko šobrīd nodarbojas izglītības un zinātnes ministrs. Mums ir nepieciešamas reformas, taču ir ļoti svarīgi, kā tās tiek īstenotas un kādas būs to patiesās sekas.