Bet, kā zināms, cilvēks domā, Dievs izdara. Un Visuvarenais nosprieda, ka mums gan šajā jūnija pēdējā sestdienā, gan visās pārējās dienās tagad būs jāiztiek arī bez Leonarda Latkvska (juniora), kā viņu daudzi sauca... Pasākums bija saturīgs un skaists, tikai ar sērīgu noskaņu, jo pārvērtās par divu izcilu mūžībā aizgājušu Latgaliešu piemiņas godināšanu.
„..Nu myglys lelajā gaismā”
Aizlūgumā pils kapelā, kuras atklāšanā 2014. gadā piedalījies arī Leonhards, priesteris viktors Naglis uzsvēra, ka šoreiz godināmie tēvs un dēls ir spilgts piemērs tam, ka vienīgā īstā bagātība ir cilvēka dzīves laikā krātās garīgās vērtības. „Viņi abi dzīvoja pēc M.Borha devīzes, kas rotā šo pili – „Virtute duce – Deo favente – Comite fortuna” jeb „Tikuma vadīti – Dieva labvēlībā – Laimei līdznākot”.” Viņa teikto ar debešķīgi skaidru dziedājumu pastiprināja Anita Gavare no Jēkabpils.
Pēc tam zālē pasākums pulcēja ne vien Latkovsku dzimtas pārstāvjus (no ASV – Leonarda (sen.) vecākā meita Generoza ar savu dzīvesbiedru, kurai bija 7 gadi, kad vecāki ar četriem bērniem bēga uz Vāciju; tāpat māsīcas meita Dace Skuja, kura ar Leonhardu daudz ceļoja kopā, tostarp pērngad uz Sibīriju; radinieces no Jelgavas un Dobeles u.c.). Muzeja vadītāja Terese Korsaka īsi pastāstīja par abu Latkovsku dzīvi, bet par to vairāk varēja uzzināt muzeja apkopotajos uzskates materiālos.
Plaši stāstījumi un garas atmiņu runas šoreiz būtu bijušas nevietā un nelaikā... Asaras bira daudziem, it īpaši, kad tika atskaņots Leonharda balss ieraksts no tēva 100. jubilejas piemiņas pasākuma tepat, Varakļānu pilī, 2005. gadā... Ne tikai radiem sirds vēl nav apradusi ar divas nedēļas vecu faktu...
Bet arī šoreiz debesis lika saprast, ka abi aizgājēji priecājas par šīszemes palicēju rūpēm: aiz loga lietus mākoņi drī vien izklīda. Tos aizdzina gan konkursa
„Dziedi Dievmātei” šī gada 3. Vietas ieguvējas desmitgadīgās Lauras Svikšas balss, kura dziesmā „Par to” atgādināja to, ko mēs visi saprotam – „bezgalīgas ir tikai debesis”. Mākoņi pilnīgi pazuda, kad par dieva mīlestības spēku un bezgalību skaisti spēcīgās balsīs izskanēja varakļāniešu garīgās mūzikas kora „Reversium” programma (diriģents Jānis Gruduls, koncertmeistare Agnija Strūberga, trāpīgas dzejas rindas lasīja Ieva Zepa). „Nōvis nav, ir tikai īīšona nu myglys lelajā gaismā” – šie viena dzejoļa vārdi atnesa klātbijušajiem pietrūkušo ticības staru, ka abi izcilie Latkovskus dzimtas pārstāvji tagad bauda mūžīgo gaismu...
Noslēgumā bija divi akcenti, kas tika veltīti speciāli šī pasākuma iniciatoram Leonhardam. Viņš bija gribējis, lai noteikti dejotu „Bokōnu bryuklines” (vien šoreiz viņas rokās bija paņēmušas degošas svecītes...) un lai izskan Latgales neoficiālā himna – dziesma, kas Leonardam bija īpaši tuva – „Skaidra volūda”. Godājamais profesor, Jūsu vēlēšanos cilvēki izpildīja, kājās stāvot... Bet Jūs ar tēti to redzējāt labāk par visiem – no augšas...
Laiks jauniem ozoliem!
Pasākuma otrā daļa notika Bokānos pie Leonarda Latkovska (sen.) māju vietā palikušā lielā akmens, kas ir profesora piemiņas sargātājs kopš 1995. gada 14. septembra. Arī te runas neraisījās: vien Dekšāru dramatiskā kolektīva dalībniece Skaidrīte Cacivkina nolasīja Leonarda (sen.) dzeju, bet Generozas kundze atcerējās, ka kaut kur tepat, zāli plūcot, viņa bērnībā esot izgaisinājusi tēva dāvināto gredzenu... Pārējiem pasākuma dalībniekiem vārdi palika lūpās. Valdīja piemiņas gaisotne... Tāpēc vārds tika dots mūzikai: „Bokānu himnas” ierakstam, jaunajai flautistei Alisei Broničai un jau pieminētajai Laurai Svikšai, kura nodziedāja dziesmu „Pi Dīveņa gari goldi”.
Noslēgumā – vēl tikai radinieku kopbilde, bokāniešu cienasts no siera un galvenās brūklenes Dzidras Bruzgules kluss aicinājums tikties pie lielā zupas katla. Arī tas bija iecerēts. Arī tas bija, tikai ar citu – tukšuma piegaršu...
Tāpēc gribas cerēt, ka Leonarda mazbērni un Leonarda mazmazbērni nepastāsies pie 200 apgūtajiem latviešu valodas vārdiem un atradīs ceļu uz savu sakņu vietu... Latkovsku dzimta vairāk nekā gadsimta garumā ir apliecinājusi savu stiprumu, tāpeč gribas domāt, ka tā viena nokaltušā kociņa vietā pie piemiņas akmens drīz vien jaunā Latkovsku paaudze iestādīs savu ozolu senču piemiņai...bet mēs, latgalieši, gaidot, kad jaunās atvases saņems spēkus, vienmēr pieminēsim viņu dzimtas izcilos Latgaliešus!