 |
Latgales ceļos nav sakaru. Tā nav pārspīlēšana, bet realitāte, par kuru regulāri runā paši reģiona iedzīvotāji, autovadītāji un neatliekamās palīdzības dienesti. Runa ir par gariem ceļu posmiem pie robežas ar Krieviju un Baltkrieviju, kur mobilais signāls ir nestabils vai vispār nav pieejams.
Sūdzības par to parādās pastāvīgi: cilvēki stāsta par “sakaru bedrēm” uz ceļiem starp Daugavpili, Krāslavu un Zilupi, par to, ka navigācija un mobilais internets vienkārši pārstāj darboties. Autovadītāji atzīmē — pietiek attālināties no apdzīvotas vietas, un sakari pazūd. Īpaši kritiska situācija ir naktīs un ziemā.
Problēmu netieši apstiprina arī paši mobilo sakaru operatori: pierobežas teritorijās ir sarežģīts reljefs, zems iedzīvotāju blīvums un papildu frekvenču ierobežojumi tuvuma dēļ citām valstīm. Rezultātā pārklājums tur ir vājāks nekā valsts centrālajā daļā. Tajā pašā laikā infrastruktūras attīstība bieži apstājas pie ekonomiskās lietderības — investēt mazapdzīvotās teritorijās operatoriem nav izdevīgi bez valsts atbalsta.
Tomēr jautājums jau sen pārsniedz ekonomikas robežas. Tas ir drošības jautājums. Sakari ir daļa no nacionālās drošības sistēmas. Pierobežas reģionos tie ir nepieciešami dienestu koordinācijai, informācijas nodošanai un situācijas uzraudzībai. Ņemot vērā ziņas par gaisa telpas pārkāpumiem ar bezpilota lidaparātiem, stabilu sakaru trūkums rada papildu riskus — palēninās reakcija, samazinās teritorijas kontrole.
Rodas pretruna. Latvija palielina izdevumus aizsardzībai, stiprina robežas un investē militārajā infrastruktūrā. Taču tajā pašā laikā pamata infrastruktūra — sakari un medicīna — joprojām ir ievainojama. Rezultātā veidojas situācija, kur formālā drošība pieaug, bet faktiskā joprojām ir apšaubāma.
Vai jūs esat pamanījuši sakaru trūkumu?