«Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis»: Rēzekne un Rēzeknes novads (raid. Nr. 6)

Šoreiz stāsts par Rēzekni un Rēzeknes novadu – Latgales sirdi, kurā cita starpā tiek audzināta arī jaunā Robežsardzes maiņa.

 

Latgales sirdī

 

Rositten. Rzežyca. Režica. Rēzekne. Tā mūsu Rēzekne – pilsēta uz septiņiem pakalniem, saukta septiņu gadsimtu laikā. Šogad tā atzīmēja savu 739. dzimšanas dienu. Pilsēta ar bagātīgu vēsturi, par kuru var stāstīt ļoti daudz.

 

Pēdējā gada laikā par Rēzekni daudz runāts arī valstiskā līmenī, – par to, ka pašvaldība novesta līdz bankrotam un ka miljonu vērtos parādos esam līdz ausīm; ka Rēzeknē teju visdārgākā apkure Latvijā; ka jaunuzbūvētajam rekreācijas centram nevar atrast investoru; ka pašvaldība ir palikusi bez pašu ievēlētās domes un mēra un tā vietā iecelta pagaidu administrācija; ka pietrūkst līdzekļu ielu uzkopšanai; ka... Vai nu visu uzreiz pārskaitīsi un – vai vajag? Nebūšanu tiešām daudz, bet, kā teicis filozofs un jūdu ķēniņš Zālamans, “arī tas pāries”. Vajadzīgs tikai laiks un gudri darīti darbi.

 

Neraugoties uz visām nebūšanām, mēs lepojamies ar savu pilsētu. Mēs mīlam mūsu pilsētu un priecājamies par tās skaistumu visos gadalaikos.

Marina Teterenko, laikraksta «Rēzeknes Vēstis» galvenā redaktore

 

Jānis Klīdzējs: “Otras līdzīgas debešu puses nav visā pasaulē”

 

* Rēzeknes novadu veido 28 pagasti un Viļānu pilsēta.

* Rēzeknes novads atrodas netālu no Latvijas valsts un arī visas Eiropas Savienības austrumu robežas ar Krieviju un Baltkrieviju.

* Kultūras pieminekļu ziņā Rēzeknes novads ir viens no bagātākajiem Latvijā – Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir iekļauti 252 objekti! To vidū Lūznavas muiža un Franča Trasuna muzejs «Kolnasāta», Sakstagala pagastā. Tas ierīkots garīdznieka, politiķa, literāta, kultūras un sabiedriskā darbinieka Franča Trasuna dzimtajās mājās. Tieši Francis Trasuns 1917. gadā vadīja Latgales kongresu Rēzeknē, kurā tika pieņemts lēmums par Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem!

*Novada lielākie rūpniecības uzņēmumi – kokapstrādes uzņēmums RSEZ SIA «Verems» Vērēmu pagastā un metālapstrādes uzņēmums RSEZ SIA «LEAX Rēzekne», Ozolaines pagastā – izmanto īpašās ekonomiskās zonas priekšrocības. Lauksaimniecības sfērā aktīvi darbojas SIA «Sprūževa M», Griškānu pagastā. Novads nav iedomājams bez «Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacijas», AS «Lopkopības izmēģinājumu stacija «Latgale»», lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības «Viļāni».

Rēzeknes novada vārdu spodrina arī daudzie amatnieki, zemnieki, mājražotāji, dzejnieki u. c. aktīvi un radoši cilvēki.

*Rēzeknes novada teritorijā spoguļojas 183 ezeri, kas lielāki par 1 ha. Rāznas ezers, saukts arī par Latgales jūru, ir lielākais pēc ūdens tilpuma, otrais pēc teritorijas ezers Latvijā (57,56 kv.km). Lubāna ezers (82 kv.km) ir Latvijas lielākais ezers un arī vislielākais iedambētais ezers Eiropā.

*Virs novada paceļas Mākoņkalns (249 m v. j. l.), saukts arī par Padebešu kalnu. Bet Lielais Liepu kalns (289,3 m v. j. l.) ir Latgales augstākā un Latvijā trešā augstākā virsotne, kurā uzbūvēts koka skatu tornis (34 m). Tā ir augstākā brīvi pieejamā skatu vieta Latvijā (323 m v. j. l.).

 

 

Rēzeknes simbols un tās sirds ir Latgales atbrīvošanas piemineklis «Vienoti Latvijai» jeb, kā to tautā dēvē, – «Latgales Māra». Piemineklis veltīts 1920. gada Brīvības cīņu dalībniekiem un ir atklāts 1939. gadā (mākslinieks L. Tomašickis, tēlnieks K. Jansons), taču 1940. gadā nogāzts. 1943. gadā pieminekli atkal novietoja savā vietā, līdz 1950. gadā valdošā vara to iznīcināja. 1992. gadā par tautas saziedotajiem līdzekļiem piemineklis (tēlnieks A. Jansons) atkal pacēlās visā savā godībā.

 

*Rēzeknes Zaļā sinagoga ir vissenākā koka ēka pilsētā (1845) un vienīgā no 11 sinagogām, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tā ir unikāla senās koka arhitektūras pērle Rēzeknes vecpilsētas sirdī.

*Rēzekne lepojas ar Latgales vēstniecību «Gors», kas ir Latvijā pirmā no pamatiem uzbūvētā akustiskā koncertzāle Latvijā.

*Kā mūsdienu arhitektūras pērle jāpiemin centrs bērniem un jauniešiem – ARPC «Zeimuļs».

*Rēzeknes pilskalns atgādina par kādreiz bijušo Livonijas ordeņa laiku.

* Vēstures dokumentos Rēzekne minēta 1285. gadā. Pilsētas tiesības tai piešķirtas 1773. gadā.

*2024. gada 1. janvāra statistika vēsta, ka Rēzeknē bija 26 131 iedzīvotājs, no kuriem 12 801 latvietis, 10 848 – krievi, bet 2482 – citu tautību cilvēki.

*Rēzekne ir vieta, kur piedzima doma par Latvijas valsti. 1917. gada 26. un 27. aprīlī Rēzeknē, kinoteātrī «Diana», norisinājās Pirmais Latgales kongress, kurā pieņēma lēmumu par Latgales apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi vienotā Latvijas valstī. Atzīmējot Latgales kongresa simtgadi, 2017. gada 5. maijā atklāts piemineklis «Latgales kongresam 100» (vietā, kur bijis kino «Diana», mākslinieks Visvaldis Asaris). Piemineklī iekalti izcilā Latgales valstsvīra Franča Trasuna vārdi: “Varai pīdar laiceiba, taisneibai – myužeiba” (”Varai pieder laicība, taisnībai – mūžība”) .

*Rēzeknē 1997. gadā izveidota Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona, un tajā darbojas 22 komercsabiedrības.

*Lai nodrošinātu iedzīvotājiem atbalstu dažādu problēmu risināšanā, Rēzeknē darbojas 15 nevalstiskās organizācijas.

 

Kopš bērnības sapņoju kļūt par aizstāvi

 

– Esmu latgalietis Edgars TIMOŠKĀNS, zemessargs. Esmu dzimis Ludzas novadā, tur arī pabeidzu pamatskolu. Iestājos Dagdas lauksaimniecības tehnikumā. Tur gatavoja plaša profila speciālistus – uzņēmējus, traktoristus, atslēdzniekus, virpotājus, zootehniķus. Pēc tehnikuma ieguvu vidējo izglītību Ludzas ģimnāzijā, bet Baltijas Starptautiskajā akadēmijā – jurista diplomu.

 

Kurš tad, ja ne mēs?!

 

Kopš bērnības esmu sapņojis būt par dzimtenes, savas ģimenes un tuvinieku aizstāvi. Mans tēvs dienēja padomju armijā, tāpēc es zināju, ka armija audzina un disciplinē. Visi brāļi bija karavīri, un es jau no mazotnes zināju, ka dienēšu. 18 gadu vecumā devos dienestā, pēc tā – Robežsardzē. 10 gadus dienēju uz robežas. Pēc tam sāku nodarboties ar biznesu, auga bērni, bija jāparūpējas par māju, un sanāca 10 gadus ilgs pārtraukums. Bet nu jau piecus gadus atkal esmu atpakaļ uz robežas. Bērni paaugušies, bizness stabilizējies, māja uzcelta – nu es atkal varu kalpot dzimtenei. Tagad esmu zemessargs.

 

Man ir 14 un 15 gadus veci dēli. Es viņus audzinu stingri, bet taisnīgi. Es lepojos ar saviem dēliem: abi ir bokseri, abi – jaunsargi. Viņi trenējas, piedalās dažādās aktivitātēs dabā. Viņus nebaida grūtības. Gadās, ka brīvdienās puikas grib ilgāk pagulēt, bet kādam taču ir jābūt gatavam aizstāvēt dzimteni! Kurš tad, ja ne mēs? Es to rādu ar savu piemēru.

 

Mūsu ģimenē nevienam nav jāliek nekas darīt. Zēniem paraugs ir acu priekšā. Viņi redz, ka vīrietim ir jābūt Tēvzemes aizstāvim, ģimenes apgādniekam, jābūt spēcīgam un darbīgam. Kolēģi mani apskauž, redzot, kā mani bērni strādā – pļauj zāli, kurina pirti. Es negribu teikt, ka esmu ideāls tēvs, taču es ļoti cenšos rādīt piemēru.

 

Motocikls – tas ir ātrums, brīvība un iedvesma

 

– Mans vaļasprieks ir motocikli. Sieva mani atbalsta. Starp citu, viņa arī ir «Klaidoņu kluba» locekle, viņai patīk ceļot un komunicēt. Par kluba biedriem bieži saka, ka viņi ir nekaunīgi, brutāli, tetovēti, dzer. Šo mītu ir ļoti viegli kliedēt. Motocikli nav lēts prieks. Dzērāji un narkomāni nevar nopirkt motociklu, ieliet degvielu un braukt. Mūsu vidū ir ārsti, deputāti, mēri, santehniķi, inženieri… Cilvēki nedēļu strādā un gaida brīvdienas, lai varētu novilkt uzvalku, aizmirst par ikdienu un satikties ar draugiem. Pēc katra saieta mums parādās septiņi līdz 10 jauni draugi. Mēs savā lokā atpūšamies, spēlējam, darām muļķības – kā lieli bērni. Ticiet man, izskats nav rādītājs. Viss ir smieklīgi un viegli, cilvēki atpūšas. Bet pirmdien mēs ar jauniem spēkiem sākam kalpot Tēvzemei un sargājam tās robežu.

 

Es nevaru vienaldzīgi noskatīties uz to, kas notiek Ukrainā!

 

– Man ir cieša saikne ar Ukrainu. Mana sieva ir pa pusei ukrainiete. Viņas tēvs tagad ir tur, okupētajā Hersonas apgabalā. Par kara sākumu uzzinājām no video, ko «WhatsApp» mums atsūtīja no Ukrainas. Bijām šokēti. Kā militārists es sapratu, ka agri vai vēlu tas var notikt un ka labi tas nebeigsies, taču bija cerība, ka neuzdrošināsies, ka veselais saprāts tomēr gūs virsroku. Pat domāju, ka tā ir provokācija, bet nē... Informācija apstiprinājās, notika iebrukums. Jaunieši paguva aizbraukt – kurš uz Dņipro, kurš uz Čehiju, bet sievastēvs nepaguva, viņam jau 70 gadu. Vecāki cilvēki palika, viņiem piespiedu kārtā bija jākļūst par Krievijas pilsoņiem, kam izsniedza okupantu valsts pases. No Ukrainas mēs saņēmām radinieka fotogrāfiju ar nokārtu galvu un krekliņā ar uzrakstu krievu valodā «Slava Krievijai».

 

Mēs cenšamies neuzdot liekus jautājumus, lai nekompromitētu. Reizi divās dienās nosūtām ziņu: ”Esam sveiki, veseli un, – paldies Dievam!” Tagad fronte no viņiem pavirzījusies 150 km tālāk, karadarbība nenotiek, bet lidmašīnas lido.

 

Es nevaru būt vienaldzīgs. Ja kaut kas notiek Latvijā vai kaut kur citur, es uzreiz iedomājos, kā cilvēki tur jūtas...

 

Sākumā pats meklēju iespējas palīdzēt, uzņemt bēgļus. Rēzeknē iepazinos ar ukraiņu ģimeni, kuras dēli ir frontē. Uzreiz sākām reāli darboties – gatavot sveces, meklēt vasku, traukus, finanses. Mēs visu laiku sazināmies. Viņiem rodas idejas, tad es iesaistos, saucu draugus, un mēs cenšamies palīdzēt ar darbiem un naudu. Paši vedam ziedojumus, ir konvojs. Ja mašīnā paliek vieta, uzzinām, kas ir aktuāls un vajadzīgs tieši tajā brīdī. Darām nevis darīšanas pēc, bet interesējamies, kas ir svarīgāk. Piemēram, pēdējo reizi sūtījām knaibles un nožogojuma lentes. Mums pašiem tas neienāktu prātā, bet izrādās, ka pašlaik tur notiek atmīnēšanas darbi, un tāpēc ir vajadzīgas knaibles. Banāli, bet, izrādās, nepietiek norobežojošās lentes teritorijas iežogošanai. Vēl prasīja lāpstas ierakumu rakšanai.... Ir svarīga jebkura palīdzība! Es nesaku, ka vajag simtus vai tūkstošus eiro. Sveču trauki vai viena svece – tā ir viena karavīra dzīvība dienas garumā. Es esmu to mācībās izjutis pats uz savas ādas, bet atšķirība ir tā, ka es zinu, – pēc mācībām būšu mājās, kur mani gaida silta krāsns, pirts, karsta tēja, kamīns. Bet Ukrainā tas notiek katru dienu, un nav skaidrs, kad tas beigsies.

 

Es apbrīnoju ukraiņu izturību! Mācībās tev ir grūti divas dienas, bet tu zini, ka atgriezīsies mājās, bet ukraiņu vīrieši, dodoties uz fronti, zina, ka daudzi no viņiem mirs jau pirmajās dienās... Kad es par to domāju, nesaprotu, kāpēc mēs gaužamies! Mēs te esam kā kūrortā. Mūs Dievs ir pasargājis. Mēs piedalāmies mācībās, trenējamies, taču to nevar salīdzināt. Atceros grūtos laikus, 90. gadus, sabrukumu, aukstumu un badu, bezdarbu… Taču to nevar salīdzināt ar karu! Es nezinu, par ko mums sūdzēties, pat salīdzinot dzīvi toreiz un tagad. Galvenais, lai visi būtu veseli!

 

Jāmīl valsts kā sava māja un ģimene!

Es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem uztvert Latviju kā savu māju un attiecīgi pret to izturēties. Protams, visās mājās ir trūkumi. Tie ir redzami, saimnieks par tiem zina. Neviena valsts nav ideāla. Taču mēs mīlam savas mājas, mēs sakopjam pagalmu, pļaujam zāli un viesmīlīgi uzņemam ciemiņus. Arī sava valsts ir jāmīl, jāciena, jālolo un jācenšas dzīvot labi, nevajag gausties. Ne viss ir tik slikti. Nemēslojam mežā, sakārtojam savu māju, apkārtējo teritoriju – arī tas būs mūsu ieguldījums kopējā lietā! Neesam vienaldzīgi, iedomājaties sevi citu vietā, un tad sapratīsim, kas jādara!...

------------------------------------------------

Gods kalpot Latvijai!

Vienmēr esmu jutis aicinājumu kalpot sabiedrībai

 

Valsts robežsardzes koledžas kadets Jānis KEIŠS stāsta, ka jau no pamatskolas laikiem viņam bija vēlme strādāt kādā no Valsts dienestiem, piemēram, Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, Valsts policijā vai Valsts robežsardzē. ”Vienmēr jutos aicināts kalpot sabiedrībai un palīdzēt saglabāt kārtību mūsu valstī. Tā kā augu Baltinavā, kas atrodas tikai 10 km no Latvijas – Krievijas robežas, es bieži redzēju robežsargus, kuri pildīja savus pienākumus un uzturēja drošības sajūtu vietējā sabiedrībā. Arī daudzi mani skolas draugi izvēlējās šo profesiju, un viņu piemērs vēl vairāk iedvesmoja mani šim darbam. Šī darba specifika, izaicinājumi un atbildība man šķita ļoti pievilcīga, tāpēc arī izvēlējos šo profesiju,” stāsta Jānis. Bet vaicāts par rakstura īpašībām, kādām, viņaprāt, jāpiemīt robežsargam, kadets skaidro: ”Lai kļūtu par robežsargu, jābūt fiziski stipram, emocionāli izturīgam, jābūt vēlmei apgūt jaunas zināšanas, jābūt arī enerģiskam.”

 

Jautājām, kā darbu Robežsardzē ietekmējis tas, ka jau trešo gadu pavisam netālu plosās postošs karš. J. Keišs stāsta: ”Sāksim ar to, ka parasti mēs strādājam normālā režīmā, bet šobrīd – pastiprinātā robežuzraudzības režīmā, un sakarā ar karu Ukrainā mums tagad jāpievērš lielāka uzmanība visām aktivitātēm Krievijas Federācijas pusē, pat vismazākajiem notikumiem, lai mēs varētu ātri reaģēt jebkurā situācijā.

 

Uz mums var paļauties!

 

Valsts Robežkontroles Kinoloģijas dienesta Kinoloģijas centra vecākais inspektors kapteinis Edvīns MIČUĻS;

 

– Valsts robežsardzes koledžā dienēju jau no 1998. gada. Pirms tam, no 1995. līdz 1997. gadam, biju valsts obligātajā dienestā, arī Robežsardzē, 4. Daugavpils bataljonā. Pirmajā mēnesī mums bija mācības, pēc tam – zvērests, un jau nākamajā dienā man piedāvāja kļūt par kinologu. Vēl pēc dienas man iedeva pirmo suni – tas bija vācu aitu suns Džeks, un mēs pusotru gadu dienējām kopā. Kad pabeidzu obligāto dienestu, man piedāvāja dienēt Kinoloģijas centrā. Agrāk tā bija vēl Robežsargu skola, direktors – Kitajeva kungs. Kinoloģijas centra priekšnieks bija pulkvedis Šukšins, viņš jau pensijā. Viņš man piezvanīja un piedāvāja šo darbu. Liels paldies viņam!

 

Man jau no bērnības patīk suņi. Tie man bijuši visu laiku. Sākumā bija vācu aitu suņi, pēdējos 20 gadus – beļģu aitu suņi. Katram kinologam ir savs dienesta suns. Mēs saņemam mazu kucēnu un no paša sākuma ar viņu strādājam. Manam sunim ir astoņi gadi, un tas mums ir īsts ģimenes loceklis, jo dzīvo ar mums kopā.

 

Mans dienests – pirmkārt, tā ir sadarbība ar citām institūcijām – ar Valsts policiju, Drošības policiju, sniedzām arī atbalstu drošības pasākumos NATO samita laikā gan Latvijā, gan citās valstīs, piemēram, pagājušajā gadā mēs bijām Lietuvā, Viļņā, kur notika NATO samits. Šogad ar savu dienesta suni (mēs bijām trīs kinologi no Robežsardzes) bijām Francijā, kur piedalījāmies drošības pasākumos Olimpisko spēļu laikā. Katram sunim ir sava specializācija: vienus apmāca cilvēku meklēšanai un aizturēšanai, citus -- narkotisko vielu meklēšanai, vēl ir suņi, kuri meklē sprāgstvielas. Mans suns specializējas sprāgstvielu meklēšanā.

 

Tiem jauniešiem, kas vēl tikai meklē savu ceļu dzīvē un arī profesijas izvēlē, gribu teikt: lai kļūtu par labu robežsargu, pirmkārt, jābūt īstam savas zemes patriotam un jāapzinās, kādas vērtības – sava valsts, tās ļaudis – būs jāsargā. Bet ja vēl arī gribas kļūt par kinologu – galvenais, nevajag baidīties spert pirmo soli profesijas virzienā! Kinologa darbs ir diezgan sarežģīts, dienesta suns vienmēr atrodas blakus. Bet... darbs ir ļoti interesants un vajadzīgs, it īpaši tagad, kad uz robežas notiek vairāk pārkāpumu.

 

Vaicāts, kā vērtē situāciju Latgales pierobežā, vai, viņaprāt, tā ir droša un iedzīvotāji var mierīgi gulēt, Edvīns Mičulis atbild nešauboties: ”Protams! Viss ir kārtībā! Uz mums – Latvijas robežsargiem – var droši paļauties!”

 

Mēs varam justies pietiekami droši

 

Uz jautājumu, cik stipra ir Latvijas un ES ārējā robeža, atbild Latvijas Valsts robežsardzes priekšnieks, ģenerālis Guntis Pujāts:

 

– Latvijas un Eiropas robeža ir drošībā. Tā tas ir. Mēs esam vienoti ar mūsu Baltijas kaimiņiem. Pašreiz uz Krievijas robežas mums atbalstu sniedz Lietuvas robežsargi. Tikko bija palīgā arī Igaunijas robežsargi. Līdz ar to mēs esam vienoti kopīgos izaicinājumos un gatavi nepieciešamības gadījumā arī citu Eiropas Savienības valstu robežsargu piesaistei uz Latvijas valsts ārējās robežas. Mēs neesam vieni. Sarežģītās situācijās mūs atbalsta arī citas valstis. Un arī mēs sūtām savus robežsargus uz citām Eiropas valstīm. Piemēram, trīs kinologi ar sprāgstvielu meklēšanas suņiem bija Parīzes Olimpiskajās spēlēs, NATO samitā. Mēs esam solidāri, vienoti un stipri.

 

Nepieciešamības gadījumā pie mums te būs itāļi, kanādieši, dāņi un citi NATO spēki. NATO tagad iesaistījušies somi un zviedri, kas ir ļoti svarīgi mūsu reģiona drošībai. Baltijas jūra gandrīz pilnībā ir NATO aizsardzībā, izņemot nelielu daļu pie Kaļiņingradas un Sanktpēterburgas. Kopīgo Eiroatlantisko drošību Latvijai nodrošina stratēģiskie lēmumi, ko Latvija savulaik pieņēmusi. Tie bija ļoti pareizi. Runa ir par iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, pievienošanās Šengenas zonai. Tas nodrošina mums drošību. Protams, mums ir jāpilda savas saistības, un mēs to darām. Mēs mācāmies no ārzemju pieredzes. Vēlreiz uzsvēršu – es uzskatu, ka mēs esam drošībā un pārsteigumu nebūs. Pat ja kaut kas sāksies, iedzīvotāji par to tiks savlaicīgi informēti un varēs evakuēties. Taču es domāju, ka reālu draudu mums nav.

 

– Jūsuprāt, ka Latgalē, pierobežā ir spēka un atbalsta avoti?

 

– Latvijas galvenā vērtība ir Latvijas iedzīvotāji. Un, protams, Robežsardzes personāls. Nekad neviens nevarēs aizstāt apmācītu robežsargu. Neviens un nekāda viedā sistēma to neizdarīs. Tikai robežsargs var operatīvi reaģēt uz pārkāpumu, uzsākt administratīvo procesu vai fiziski aizturēt pārkāpēju. Roboti nekad to nevarēs. Tātad galvenā vērtība ir cilvēki. Svarīgi ir arī pierobežas iedzīvotāji, ar kuriem, starp citu, pēdējos gados mums ļoti uzlabojas sadarbība. Mēs regulāri saņemam informāciju par iedzīvotāju novērojumiem Krievijas pierobežā. Desmitiem, simtiem ziņojumu katru gadu. Iedzīvotāji, mednieku kolektīvi, mežstrādnieki ir aktīvi.

 

Un, protams, politiskais atbalsts arī ir ļoti svarīgs. Mani pirms trim gadiem ļoti pārsteidza Ministru kabineta lēmums par ārkārtas situācijas izsludināšanu pierobežā. Tas notika ļoti ātri. Pagāja tikai četras dienas pēc krīzes sākuma, un piektajā dienā MK pieņēma lēmumu! Robežsardzei ir politiskais atbalsts. Līdz ar to galvenā vērtība ir cilvēki, jo arī politiķi ir cilvēki, robežsargi ir cilvēki.

 

– Ko jūs varētu teikt pierobežas iedzīvotājiem? Te dzīvo gan latvieši, gan latgalieši, gan krieviski runājoši cilvēki, kurus ietekmē krievu propaganda un dezinformācija. Ko viņiem vajadzētu zināt, par ko jādomā, lai saprastu situāciju? Kam jāpievērš uzmanība?

 

– Iesaku nelietot tikai vienu informācijas resursu, nefokusēties uz propagandas kanāliem, skatīties arī citus informācijas resursus – tos, kurus nodrošina Latvija, Eiropas Savienība. Kritiski vērtēt informāciju, kas nāk no Krievijas. Tā pārsvarā ir propaganda. Dominējošie ir meli, lai attaisnotu savu agresīvo, noziedzīgo rīcību Ukrainā.

--------------------------------------------------------------------------------

G. Vaičule: ”Nedrīkst atļauties palikt klusu”

 

 

Gunta VAIČULE ir Rēzeknes novada lepnums. Slavena vieglatlēte, kas specializējas 200 un 400 m sprinta distancēs. Olimpisko spēļu un starptautisko čempionātu dalībniece, vairāku Latvijas rekordu īpašniece.

 

– Ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaulē, jūsuprāt, cik lielā drošībā mēs esam? Arī Parīzes Olimpiskajās spēlēs taču jutāt saspringto atmosfēru. Kā var sports palīdzēt, lai sabiedrība, cilvēki būtu pretimnākoši, lai nebūtu strīdu, kas jārisina ar ieročiem?

 

– Olimpisko spēļu vēsturē vienmēr ir bijis tā, ka kari tiek apturēti. Līdz spēlēm bija smagas sarunas par to, vai atļaut neitrālajiem sportistiem piedalīties. Mēs – Latvijas sportisti – bijām kategoriski pret. Mēs kā agresorvalsts kaimiņi neredzam iespēju, kā tik totalitārā valstī sportu var atdalīt no politikas. Viņiem tas ir ļoti izteikts propagandas ierocis. Mēs negribējām sodīt tos cilvēkus vai individuālos sportistus Krievijā vai Baltkrievijā, bet zinām, ka viņi tiek izmantoti šādiem briesmīgiem mērķiem. Tāpēc iestājos pret to.

 

Bet Parīzē tas viss izšķīda. Tam vairs nebija tik lielas nozīmes. Bija tur arī neitrālie sportisti, viņi nevienu medaļu neizcīnīja.

 

– Bet bija daudz negatīvas informācijas sociālajos tīklos…

 

– Taču tas nenāca no sportistiem. Tam nebija nekāda sakara ar realitāti, kas bija tur. Parīzē atmosfēra bija fantastiska. Pat ja kādam kaut kas nepatika, kopumā viss bija lieliski. Atklāšana bija lieliska. Tas cepiens bija mākslīgi radīts. Mēs esam tādā informatīvajā telpā un laikā, kad dezinformācija tiek izmantota sabiedrības šķelšanai, lai ieviestu šaubas par patiesām dzīves vērtībām, lai liktu mums apšaubīt reliģiju, identitāti. Ar to ir jārēķinās. Ja to saproti, tad viss ir kārtībā...

 

Par drošību vai nedrošību. Sports saved cilvēkus kopā, bet ļaunums vienmēr ir kaut kur blakus, un ar to jācīnās. Ļaunums vienmēr grib, lai mēs baidāmies. To nedrīkst darīt. Arī sportā tu nekad neko nesasniegsi, ja baidīsies.

 

– Ir pat tāds sauklis: „O, sport, tu esi miers!” Taču... ritēja Olimpiskās spēles, bet tajā pašā laikā kaut kur bija karš – mira un no agresora citādi cieta cilvēki…

 

– Tas ir traģiski, bet sports un olimpiskā skatuve ir vieta, kas ļauj tev pastāstīt par to. Ļoti svarīgs arguments, ka mēs neboikotējām spēles, bija tas, ka Ukrainas sportisti brauca un piedalījās. Nedrīkst atļauties palikt klusu. Jā, daudzi nevarēja atbraukt, bet tie, kuri atbrauca, – tas ir viņu kaujas lauks, kur viņi iet un cīnās, un pastāsta, ka viņiem nedrīkst kāpt uz galvas. Viņi var uzvarēt visu pasauli, var konkurēt ar visu pasauli, un tas ir ko vērts! Karš ir ne tikai Ukrainā. Šajās spēlēs bija bēgļu komanda, bija sportisti no citām karadarbības zonām, no Āfrikas valstīm, kur ir ļoti smagi sociālie apstākļi. Un Olimpiādē, ejot, cīnoties, draudzējoties un ar cieņu attiecoties pret visiem, mēs parādām, – lai cik mēs būtu dažādi, mēs varam cits citu cienīt, apskaut, saprast, apsveikt, neskaust. Tās ir vērtības, ko sports sevī ietver. Sports nav bizness vai politika.

 

Par Latvijas sportistiem bieži saka: ak vai, cik briesmīgi, ka nav medaļu! Bet ir izrādījies, ka cilvēki, skatoties Olimpiādi, visvairāk novērtējuši tos brīžus, kad sportists palīdz citam sportistam, kad apsveic pēc uzvaras, nevis tos mirkļus, kad uzkarina medaļu kaklā. Tā ir mijiedarbība un sportiskais gars, ko mēs visi gribam piedzīvot.

 

Kāpēc sportā ir noteikumi? Lai visi tos ievērotu, cienītu. Tas ir mazais modelis, kas parāda, kā cilvēki var dzīvot pasaulē. Sports rada emocijas, tāpat kā māksla. Pat ja tās ir zaudējuma emocijas, tās nemaz nav mazāk vērtīgas par uzvaras emocijām.

--------------------------------------------------------

”Mēs nedrīkstam palikt savu problēmu burbulī”

Monvīds ŠVARCS, Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs, Rēzeknes novada domes deputāts:

 

– Šobrīd jāsaka: pat dzīvojot ne pārāk tālu no robežas, mēs varam justies droši. Valsts garantē valsts robežas aizsargāšanu, garantē iekšējo kārtību valstī (to, kas attiecas uz Iekšlietu ministrijas atbildību). Un, protams, arī pašvaldības ir gatavas tiem izaicinājumiem, kas skar gan dažādas situācijas, kas saistās ar dabas katastrofām – vējiem, plūdiem, gan arī uzmanība tiek pievērsta tam, lai mēs būtu sagatavojušies arī iespējamiem militāriem apdraudējumiem. Atbilstoši likuma prasībām Rēzeknes valstspilsētas un Rēzeknes novada sadarbības teritorijas civilās aizsardzības plānā mums bija jāizstrādā un jāiekļauj tā saucamā militārā sadaļa, kurā mēs atspoguļojam arī algoritmus rīcībai dažādās situācijās.

 

Jā, mēs varam justies pietiekami droši, lai nebūtu satraukuma, lai nebūtu panikas, bet jebkurā gadījumā, tā drošības sajūta jāveido arī mums katram pašam, un tas algoritms parasti ir ļoti vienkāršs: esi informēts, esi gatavs, rīkojies!

 

Esi informēts par visām iespējamām situācijām un par iespējamo jūsu rīcību konkrētā situācijā. Lai būtu informēts, regulāri jālasa, regulāri jāklausās ziņas. Jālasa arī vietējā neatkarīgā avīze «Rēzeknes Vēstis», kur regulāri tiek atspoguļota aktuāla un profesionāli sagatavota informācija, lai cilvēks saprastu, par ko ir runa.

 

Esi gatavs. Tas nozīmē, ka jāpadomā par to, kā sevi nodrošināt uz noteiktu laika periodu, sākot no 24 stundām (pats minimums) un beidzot ar nedēļu un vairāk, ja mūs skar kādas nebūšanas, piemēram, elektrības atslēgums. Te ir runa par uzkrāto enerģijas apjomu (baterijām), par dzeramā ūdens un pārtikas apjomu, kam jābūt krājumā. Un, protams, jābūt izdomātam algoritmam, kā es rīkošos tādās situācijās: kam es piezvanīšu (uz lapiņas jābūt pierakstītam numuram), ja nu kas notiek, pie kā es varu vērsties pēc palīdzības, kā es piezvanīšu saviem radiem, draugiem, kaimiņiem, it sevišķi vientuļiem, lai painteresētos, kā viņiem klājas.

 

Un, protams, svarīgi, kā es tālāk rīkošos.

 

Pēdējā laikā pierobežā notikuši daudzi pasākumi – Krāslavas novadā, Indrā, kāda nevalstiskā organizācija rīkoja forumu, lai pārrunātu krīzes situācijas pierobežā un cik sabiedrība ir noturīga pret tādām krīzes situācijām. Vēl notika liela sanāksme Rīgas domē, uz kuru bija aicināti visi pašvaldību vadītāji, lai gan izrunātu visas nianses, kas saistās ar pašvaldību darbības nodrošinājumu krīzes situācijās, gan arī uzklausītu praktiskos piemērus, ko mums stāstīja Rīgas domes un Jelgavas domes pārstāvji. Ļoti labu pieredzi var gūt no Jēkabpils kolēģu darba izvērtējuma, kā viņi rīkojās, kad Jēkabpilī bija plūdu apdraudējums. Tā ka tie algoritmi ir zināmi.

 

Šobrīd pierobežā apdraudējumu rada arī nelegālie migranti, kas cenšas šķērsot Latvijas–Baltkrievijas robežu. Un iedzīvotājiem, mums visiem vienkārši ir jābūt vērīgiem, lai ieraudzītu to, kas ir neraksturīgs konkrētā vietā. Ja mēs redzam svešus cilvēkus, kuriem tur nav jābūt, tad viselementārākais ir piezvanīt atbildīgajām personām. Visvienkāršākais ir piezvanīt uz savu pagastu vai arī Valsts policijai, vai pašvaldības policijai, un tad jau atbildīgie cilvēki zinās, kuram dienestam tāda informācija jānodod, lai veiktu pārbaudi un noskaidrotu, cik tādas aizdomas ir pamatotas. Aizturēt nelegālo migrantu grupu un viņu pārvietotāju Krāslavas novadā un Augšdaugavas novadā palīdzēja tieši vietējo cilvēku sniegtā informācija. Tā ka paldies iedzīvotājiem, kuri ir vērīgi!

 

Mums ikvienam ir svarīgi paskatīties, kas notiek ar mūsu kaimiņu, it sevišķi, ja viņš ir sociāli mazaizsargāts, ja ir vientuļš, ja ir vecs, lai, pasarg Dievs, tāda cilvēka stāvokli neizmanto kāda ļaunprātīga persona.

 

– Dzīvojam tiešām sarežģītā laikā. Kur, jūsuprāt, cilvēkiem smelties spēku?

 

– Šobrīd ir viena svarīga lieta, kas visiem jāievēro,– mēs nedrīkstam palikt savā problēmu burbulī, mums jāsajūt tā kopība ar kaimiņiem, kopība ar savu ciemu, ar savu pagastu, ar savu novadu. Jo diemžēl – un to esmu vairākkārt sacījis – komforta līmenis, ko nodrošina televīzija, mīksts dīvāns un ledusskapis pie sāniem, ir izdarījis visu, lai mēs paliktu vienpaši. Tas ir ļoti slikti. Esmu vairākkārt teicis: ne tikai uz svētkiem jāiet kopā un jāizjūt tā svētku atmosfēras noskaņa, bet arī tādos smagos brīžos, kad ceļi tiek aizputināti, kad, iespējams, elektrība pazudusi. Mums biežāk jāpainteresējas, kas notiek blakus. Vienkārši piezvanot, aizejot, painteresējoties, parunājoties ar cilvēku. Tieši tas kopības gars, domāju, mazinās cilvēka bailes, ka viņš palicis viens un tāds varētu būt arī kāda apdraudējuma situācijā. Mums jābūt apzinīgiem attiecībā pret sevi, saviem tuviniekiem un saviem kaimiņiem!

 

Iedvesmojoša kultūrvieta – Lūznavas muiža

Nākamgad apritēs 10 gadi, kopš Rēzeknes novadā darbojas atjaunotā Lūznavas muiža. Šajos gados tā ir kļuvusi par aktīvu kultūras mantojuma vietu, kas aicina gan uz kamerkoncertiem, vasaras festivāliem, izstādēm un literārām sarunām, gan bagātina ar tūrisma piedāvājumu, stiprina kultūras tradīciju pārmantojamību un mūsdienīgu attīstību. Te tiek īstenoti starptautiskās sadarbības projekti, tā sekmējot sabiedrības izglītošanu par sociālās ekonomikas un iekļaujošas kultūrvietas lomu lauku teritorijas atdzimšanā.

 

Lūznavas muiža ir guvusi apbalvojumu kā «Labākais tūrisma objekts Latgalē» un Latgales tūrisma balvu «Tūrisma izcilība 2023», apbalvojumu listē ir arī

«Latgales Top 10 ainava», nominācijas diploms Latvijas Arhitektūras gada balvai 2022, nominanta gods Dizaina gada balvai 2022 par jaunatklāto pastāvīgo ekspozīciju «Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām».

 

Muiža ir atzīta par vienu no ilgtspējīgākajām ēkām Latvijā, to papildina un apliecina arī Latvijas Republikas Tiesībsarga, Invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atzinības raksts «Gada balvā cilvēku ar invaliditāti atbalstam» (sadarbībā ar biedrību «ESTO») un daudzi citi apbalvojumi. Taču kā lielākais apliecinājums muižas darbības novērtējumam ir bijis Latvijas mēroga apbalvojums «KULTŪRVIETA 2020», jo Latvijas sabiedrisko mediju Gada balva «Kilograms kultūras» 2021. gada pavasarī pirmo reizi kategorijā “Kultūrvieta” ceļoja uz Latgali.

 

Vairāk par Lūznavas muižu stāsta Rēzeknes novada pašvaldības iestādes Kultūras un tūrisma pārvaldes struktūrvienības «Lūznavas muižas komplekss» pārvaldniece Iveta BALČŪNE:

 

– 2025. gadā atdzimušās Lūznavas muižas desmitgades kultūras notikumos aicināsim apmeklētājus tikties ar māksliniekiem, kas ir aktīvi piedalījušies muižas koncertdzīves izaugsmē un nodrošināšanā, kā arī muižas radošā koptēla veidošanā un popularizēšanā. Esam iecerējuši arī tuvāk iepazīstināt ar Lūznavas muižas kādreizējo muižkungu Kerbedzu dzimtas stāstiem. Katru gadu muižas kultūrnotikumu klāsts ir ļoti plašs – tradicionālās un laikmetīgās mākslas izstādes, dažādu žanru kamermūzikas koncerti, vasaras festivāli, latgaliešu un latviešu kultūru un valodu, literatūru popularizējoši pasākumi, lasījumi, diskusijas un sarunas, kā arī ir iespēja kļūt par mākslas un arī biznesa ideju līdzradītāju. Pie jaunradītajām tradīcijām Rēzeknes novada un Latgales kultūras dzīvē var minēt mākslu un garšu festivālu «Mākslas pikniks», Baltijas džeza festivālu «Škiuņa džezs», brīvdabas ērģeļmūzikas koncertu ar Ivetu Apkalnu, Adventa kalendāra mūzikas festivālu, M. K. Čurļonim veltītos koncertus un izstādes, Kadriļu deju grupas dibināšanu un kadriļu balles, muižas literārās sarunas u. c. pasākumus.

 

Kā liecina Rēzeknes novada Tūrisma informācijas centra statistikas dati, pateicoties Lūznavas muižas rīkotajiem 1503 kultūras un citiem notikumiem, no 2015. līdz 2024. gadam uz Rēzeknes novadu atbrauca vairāk nekā 130 000 tūristu no 60 valstīm, vairāk nekā 1200 tūristu grupas, kuras izmantoja arī citus tūrisma pakalpojumus, tajā skaitā naktsmītnes, ēdināšanu, dabas objektu apskati, viesošanos pie amata meistariem utt. Muižas sadarbības partneri ir vairāk nekā 100 mazi un lieli uzņēmēji, amata meistari, pašnodarbinātie (keramika, kokapstrāde, suvenīri, ēdināšanas pakalpojumi, noformētāji, citi tūrisma pakalpojumu sniedzēji, meistarklašu un citu aktivitāšu vadītāji), nevalstiskās organizācijas.

 

Pateicoties dažādos projektos iegūtajam finansējumam, muižas kompleksa ēkas un teritorija soli pa solim atdzimst. Kādreizējais malkas šķūnis nu ir Kulturys škiuņs, senā smēde jeb kaļve atguvusi savu iepriekšējo funkcionalitāti. 2023. gadā notika tehniskā projekta izstrāde vecajai koka skolas ēkai, kas vēsturiski 1930. gados ir tikusi būvēta kurlmēmo skolas vajadzībām, bet nākotnē varētu veidoties kā pagasta sabiedriskā centra vai rezidenču un sociālās uzņēmējdarbības kopstrādes telpa, kas pielāgota darbam cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

 

Kā liecinieces kādreizējam muižas saimniekošanas vērienīgumam – akmeņu klēts ar velvju pagrabu, darbnīcu telpas (senais stallis), ledus pagrabs u. c., vēl ir virkne šobrīd degradētu ēku, kas gaida savu atdzimšanu un pielietojumu Rēzeknes novada uzņēmējdarbības un tūrisma attīstībā.

 

Priecājamies par vietējās kopienas iesaisti muižas darbībā, vai tā būtu kopīga dekorāciju veidošana, iesaistoties pagasta aktīvākajām rokdarbniecēm, vai ar senioru klubiņa palīdzību gardas zupas vārīšana uz ugunskura tūristu grupām, vai aktīva vietējo iedzīvotāju sportošana muižas parkā. Pateicība arī Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljonam par palīdzību muižas vēsturiskā parka sakopšanā.

 

Muižas kompleksa publiskā infrastruktūra un teritorija ir pieejama ikvienam interesentam, tāpēc kopienas iedzīvotāju iesaiste, kopīgas rūpes un atbildība par seno parku un jaunizveidotajiem objektiem, kā arī līdzdarbošanās muižas vēsturiskā stāsta papildināšanā ir ļoti būtiska.

 

Lasītājus aicinu atsaukties, ja jūsu dzimtā/redzeslokā ir kāds stāsts par Lūznavas muižas senajiem laikiem un tās saimniekiem vai arī īpašumā nonācis kāds muižas laiku priekšmets, fotogrāfijas u. tml. Būsim pateicīgi, ja mums pastāstīsiet, sazinoties muiza@luznava.lv vai pa tel. 28686863.

 

Lai veiksmīga 2024. gada nogale un uz tikšanos Lūznavas muižā un parkā! Jaunākajiem notikumiem var sekot www.luznavasmuiza.lv, arī Facebook, Instagram un citās sociālo tīklu vietnēs!

 

KĀDA IR LATVIJAS LAIMES FORMULA?

 

Jānis URBANOVIČS, rēzeknietis, Latvijas politiskais darbinieks. Visu sasaukumu Saeimas deputāts pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, izņemot pēdējo, 14. sasaukumu.

 

Sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa” līderis. Latvietis, bet ilgus gadus atradies pēc būtības krievu partijas vadībā.

 

Rakstnieks, publicists, vairāku dokumentāli vēsturisku grāmatu autors.

 

-- Lai gan tiešas saistības ar robežu mums nav, tomēr Rēzekne tiek uzskatīta par pierobežas pilsētu. Cik lielā mērā pilsētas un novada iedzīvotāji var justies drošībā?

-- Senajos rakstos ir tāda gudrība, pat gandrīz vai lūgšana, par kuras autoru tiek uzskatīts kāds kristiešu mācītājs: „Ir lietas, ko es spēju paveikt un kas ir manos spēkos. Bet ir lietas, kas nav manos spēkos un es nevaru tās ietekmēt. Dievs, dod man rāmu garu pieņemt to, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt to, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra.” Tā arī ir atbilde.

 

Ir lietas, ko mēs nevaram ietekmēt. Mēs varam šausmināties, mēs varam pārdzīvot. Bet es redzu, ka cilvēki, kuri spēj ietekmēt pasaules notikumus, paši nezina, ko grib. Tas ir vissliktākais, kas vien var būt, kad pasaules valstu līderi sāk nodarboties ar improvizāciju. Notiek acumirklīga reaģēšana uz mainīgo situāciju -- tādā veidā paātrinās visneprognozējamākās izmaiņas.

 

Pasaules ziņās stāsta, ka kaut kur notiek kaut kādas vēlēšanas, kāds tur ar kādu tiekas utt., bet tas neko nenozīmē. Jo pasaule ir kustībā. Viss mainās -- laika apstākļi, kolektīvais saprāts, ticība. Cilvēki pamet mājas, migrē, kaut kur ir sausums, kaut kur -- plūdi, viss ir kustībā. Tādā situācijā nevajag klausīties cilvēkos, kuri saka, ka zina, kāda būs pasaule pēc pieciem gadiem.

 

Šodien mums var būt tikai aptuvena nojausma par to, kāda būs pasaule pat pēc gada. Vieni cer palikt pie varas, otri grib pacīnīties, lai pirmos pabīdītu. Un tā ir visur. Demokrātiskais cikls no vēlēšanām līdz vēlēšanām ir svarīgāks nekā kaut kādi saprotami, taču tāli mērķi. Deputāti, politiķi nevar likt četrus gadus dzīvot badā un daudz strādāt, bet maz saņemt kaut kāda augsta mērķa labad.

 

Demokrātiskās valstīs šie procesi ir drošāki, tie spēj pašregulēties. Korupcija nepazūd, bet tā kļūst „pieklājīgāka”, saprotamāka. Tie, kuri cer kaut ko iegūt no kopējā labuma, pielaiko zagļa svārkus. Cilvēks ir alkatīgs un egoistisks, pēdējo 2000 gadu laikā nekas nav mainījies. Cilvēki ir to pašu kaislību un vēlmju varā. Visādi krāpnieki var apmelot citus politiķus un tikt pie varas. Pēc tam tu varēsi kost pirkstos, bet, kā teicis Čērčils, demokrātija ir draņķīga valsts iekārta, bet labāka nav atklāta. Tā vismaz dod iespēju atņemt varu tiem, kuros esi vīlies.

 

Valstīs, kur politika bāzējas uz vairuma noskaņojumu, kur, nosacīti runājot, valda asinis un ienaids, valsts kļūst par globālās politikas spēlētāju.

 

Tur rodas gan atombumba, gan raķetes, gan karaspēks un daudzi citi instrumenti valsts egoisma stiprināšanai. Valsts egoisms sākas no tās līderu egoisma. Es atceros, kā 2018. gadā, krīzes laikā, kad vajadzēja visiem samazināt algas utt., viņi tās samazināja visiem, tikai ne sev. Tā arī tagad -- sev paaugstina, nedomājot, kā citi uz to reaģēs. Kāpēc viņi tā dara? Tāpēc, ka par viņiem balsoja un balsos. Mūsu Jānim ir vieglāk par pusvelti pārdot zemi zviedram, nevis kaimiņam, kurš grib attīstīties. Vieglāk aizbraukt uz ārzemēm pārlasīt nīstos brokoļus nekā strādāt pie kaimiņa, kurš attīstās. Mēs slikti cits pret citu izturamies, tāpēc ar mums var darīt visu, ko vēlas. Tas ir Latvijā. Bet tieši tas pats ir arī visā pasaulē. Tā ir traģēdija Ukrainai, Krievijai. Tā ir daudzu Eiropas veco un jauno valstu traģēdija, ja politika nenāk no tautas.

 

Linkolns ir teicis: „Demokrātija ir politiska vara, kas nāk no tautas, kur pati tauta pārvalda sevi un pārvalde balstās tautas interesēs.” Šodien tā nenotiek. Nav valstu, kur tas būtu pietiekamā līmenī. Tāpēc dažādiem šarlatāniem izdodas likt cilvēkiem sev sekot. Tāpēc, ka tautai nav atmiņas. Tagad balso par ļaunām runām „TikTokā”. Nav svarīgi, ir kādam taisnība vai nav -- es iešu un nobalsošu par viņu, jo viņš taču ir pazemots! Varbūt viņš nemeloja, varbūt viņš nepateica taisnību, taču noniecināja citu, tātad pats sevi paaugstināja. Un cilvēki to pieņem. Šodien naids ir godā un tiek vairots. Taču mēs to pārdzīvosim. Mums atkal būs jāmācās demokrātija, t. i., kad vara nāk no tautas, kopā ar tautu un tautas labā. Mēs atkal ilgi uz to tieksimies. Tiem, kuri kļūdījās, nāksies iet pa jaunu ceļu. Rīt neko nesolīt. Vai būs liels karš? Nevaru izslēgt.

 

Ko darīt? Jābūt gataviem. Jādomā, kā kooperēties, kam palīdzēt. Cilvēki ir dažādi. Nevar visus mērīt ar vienu olekti un arī nevajag to darīt. Nevajag censties padarīt kaimiņu līdzīgu sev. Priecājies, ka viņš ir citādāks, ka tu domā, ka viņš ir labāks, bet viņš domā, ka tu. Dzīvojiet mierā un saticībā! Tad jums būs vienalga, kas notiek pasaulē. Atgriežoties pie globāliem jautājumiem, 1994. gadā, kad iekļuvu Saeimā, es atklāju Latvijas laimes formulu. Šodien tā ir tik aktuāla, kā vēl nekad. Es daudzas reizes esmu par to rakstījis. Ja mēs, latvieši, atradīsim kopēju laimes formulu ar vietējiem krieviem par savstarpēju pastāvēšanu uz savstarpējas cieņas pamatiem, mums būs vienalga, kurš sēž Kremlī vai Baltajā namā, -- mums noteikti būs labas attiecības ar kaimiņu. Un nav svarīgi, kas notiek pārējā pasaulē. Ja mēs nesarunāsim, mums neizbēgami vienmēr būs sliktas attiecības.

 

Kāpēc varai mūs jādala? Skaidrs: kamēr mēs cits ar citu cīnāmies, mūsu kabatās roku bāž gan vieni, gan otri. Kamēr mūs rīda citu pret citu, mūs var aplaupīt gan katru atsevišķi, gan visus kopā. Viss ir ļoti vienkārši. Vairums politiķu to arī dara -- viņi slauc tautu, to sašķeļot, kamēr tauta kā aunu bars tiem tic.

 

Ko darīt? Jāsāk ar savu māju, pagalmu, kāpņu telpu un tā tālāk. No augšas to neviens neizdarīs, jo nesanāks, jo pēc komandas mēs nevaram sākt draudzēties. Viņi teiks: nu jā, laikam kaut kur tur ir labs kaimiņš, bet man nepaveicās.

 

Vai atceraties Ļ. Tolstoja romāna „Anna Kareņina” pirmo frāzi? „Visas laimīgās ģimenes līdzinās cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā.”

Mēs esam nelaimīgi visi vienādi. Mēs dzīvojam naidā. Un lai cik daudz mēs dziedātu himnu un skaitītu lūgšanu, Dievs nesvētīs tos, kuri dzīvo naidā. Ja tu kādu neieredzi, tātad arī tevi kāds neieredz.

 

Šī problēma jārisina tev pašam. To vajag tev, nevis tam, kurš tevi neieredz. Iespējams, pelnīti, bet tikpat labi arī nē. Iespējams, vajag tikai parunāt, tikt skaidrībā, un viss.

 

PĀRSTĀVĒT, AIZSTĀVĒT UN POZITĪVI INTEGRĒTIES

 

- Latvijā Rēzekni bieži vien sauc par krievisku pilsētu. Vai jūs kā politiķis redzat iespēju mainīt šo kursu lielāka valstiskuma virzienā? Un vai tas vispār ir vajadzīgs?

 

- Šis jautājums mani aizskar. Rēzekne ir gan latviešu, gan latgaliešu, gan krievu, baltkrievu, ebreju un poļu pilsēta, gan katoliska, gan pareizticīga, gan vecticīga, gan luterāniska -- tā ir ļoti dažāda pilsēta. Tas viss ir ļoti labi, jo tas nozīmē, ka arī cilvēki ir ļoti dažādi. Rēzekne vairs nebūs Rēzekne, ja zaudēs šo dažādību. Tas ir pirmkārt. Un tā ir liela vērtība, ko ir svarīgi saglabāt.

 

Jā, padomju laikā no visiem centās izveidot padomju cilvēkus. Bet tagad no visiem cenšas izveidot ļoti latviskus latviešus. Taču ir ne tikai latvieši, bet arī Latvijas iedzīvotāji. Mūsu Satversmē ir glābējvārdi: Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Visi rēzeknieši ir Latvijas tauta.

 

Agrāk tiešām notika pārspīlēta rusifikācija, no visiem, kuri te dzīvoja, centās izveidot padomju ļaudis, bet tagad vilnis veļas pilnīgi uz otru pusi. Bet tas ir nepiepildāms sapnis. Šis mērķis nav sasniedzams, tas ir provokatīvs, dekadentisks un bīstams. Cīnīties ar to nevajag. Jāatceras, ka, ja mēs pret to sacelsimies, tad būsim tautas ienaidnieki. Tiem, kurus tu aizstāvi, tā nepalīdzēsi, tieši otrādi -- var pat nodarīt kaitējumu. Te vajadzīgs kas cits. Te vajag darboties ar visiem kopā -- rādīt un attīstīt baltkrievu, ebreju, poļu, krievu kultūras, izglītības un citas tradīcijas, sargāt šo kultūru, šīs kultūras pieminekļus -- ne tikai monumentālas ēkas un pieminekļus, bet arī rakstus, literatūru. Tas viss ir jāsargā, jānodod no paaudzes paaudzē, visiem jāparāda, ka katrs no viņiem ir svarīgs un noderīgs. Lai mēs visi kopā spētu saglabāt šo dažādību, mums jāvirzās pa kaut kādu vienu sapratnes līniju.

 

Par krievu kultūras jaukumiem patriotam ar latvieti jārunā latviski, ar poli jārunā poliski, jāparāda, ka tu cieni viņa kultūru. Tad arī tevi cienīs. Tagad valda nevis savstarpējā cieņa, bet drīzāk iznīcinoša cīņa starp cilvēkiem, kuri dzīvo liela mērķa labad.

 

Es nenoliedzu -- būtu brīnišķīgi, ja visi Latvijas iedzīvotāji brīvi un ar prieku runātu latviski, manā valodā. Es nesāku runāt krieviski, kad krievs runā ar mani lauzītā latviešu valodā. Es viņam palīdzu, es runāju ar viņu latviski. Bet tas nenozīmē, ka es uzskatu, ka mana kultūra ir augstāka par viņa kultūru. Un tā jābūt visur.

 

Lingvistiskā problēma tagad pārvērtusies par cilvēku attiecību problēmu. Tā nedrīkst būt. Es atkārtoju: Rēzekne ir latviešu, krievu, latgaliešu, poļu, ebreju, lietuviešu pilsēta. Ja tas tā nebūs, tā vairs nebūs Rēzekne. Es nezinu, kas tad tas būs. Bet tiem, kuri Latvijā nodarbojas ar mazākumtautību jautājumiem (kā es, piemēram), jābūt trīsvienīgam mērķim. Ļoti bieži ir cilvēki, kuri vēlas aizstāvēt krievus Latvijā, krievvalodīgos Latvijā, bet ļoti nedaudzi dara trešo lietu, bez kuras pirmās divas ir bezjēdzīgas un pat bīstamas. Tas ir -- pozitīvi integrēties. Tas ir -- es tevi aizstāvu, es tevi pārstāvu un es palīdzu tev integrēties. Šīs trīs lietas, kā „Mazajā princī”: tu esi atbildīgs par tiem, kurus esi pieradinājis.

 

Izrādi cieņu, runā par savām problēmām ar latvieti latviski. Tas ir mazākais. Ar to viss sākas. Tas arī viss. Es esmu par to, lai visi kopā.

 

****

MAF projektu «Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis» realizē «Rēzeknes Vēstis» kopā ar laikrakstu «Diena» un vairākiem reģionālajiem medijiem -- „Latgales Laiks”, „Vietējā Latgales Avīze”, „Vaduguns”, „Ezerzeme”, Grani.lv, radio „Alise Plu».