Sapni par savu kalēja darbnīcu Edgars lolojis jau sen. Pirms četriem gadiem abi ar sievu Oksanu iegādājušies veco skolas ēku, kurai uz jumta jau kuploja bērzi. Ātros tempos ēka tika glābta no iznīcības, gada laikā te izveidota kalēja darbnīca, bet pašlaik top mākslas studija Oksanai.

Vronsku radošā ģimene ir pazīstama ne tikai Latgalē. Mākslinieki kopā daudz ceļo, piedalās izstādēs, festivālos un meistarklasēs un labprāt dalās ar savu pieredzi gan Latvijā, gan ārzemēs. Abus bieži var satikt dažādos svētkos un vērot kalēja darbu. Savas kalēja prasmes Edgars nodod dēlam Gļebam.

Edgars Vronskis pēc profesijas ir atslēdznieks, kādu laiku strādājis Lokomotīvju remonta rūpnīcā Daugavpilī, bet kalēja arodam pievērsies pirms gadiem 20, kad saticis dzīvesbiedri Oksanu, ko pats sauc par savu mūzu. Tieši viņa, būdama māksliniece, veido skices topošajiem darbiem.

Edgars Vronskis stāsta, ka saņēmis pirmo pasūtījumu – izveidot kaltas mēbeles, taču tolaik viņam vēl nav bijis smēdes. Oksana izveidoja skici, bet viņš pirmo darbu izgatavojis uz mangāla vasarnīcā.

Kalēja amata prasmi Edgars ir apguvis Rīgā pie sava skolotāja Viļņa Vanceviča un ieguvis meistara diplomu. Tas māksliniekam ļauj mācīt kalēja arodu arī citiem. Vronsku ģimene izveidoja kalēju studiju Daugavpilī, kur 20 gadu garumā Edgars izkopa un pilnveidoja savas kalēja prasmes. Bet nu nolēmuši turpināt darbošanos Līksnas pagastā.

Edgars kaļ funkcionālus un mākslinieciskus metāla izstrādājumus, pieņem individuālus pasūtījumus, piedalās dažādu objektu restaurēšanā, rīko meistarklases un pasākumus amata brāļiem no Latvijas un ārzemēm, aktīvi piedalās kalēju pasākumos. Kalēja meistardarbus var iegādāties dažādos gadatirgos.

“Esmu kalējs. Veidoju visdažādākās lietas, arī saimniecībai, remontēju pļaujmašīnas. Veidojam arī mākslu, piedalos izstādēs,” saka meistars.

Šādu amata meistaru Latvijā nav daudz. Metāla kalumu pieprasījums ir liels, kalējs pēc pasūtījuma izgatavo traukus, virtuves piederumus, dizaina un interjera elementus, būvkalumus un būvinstrumentus, kvalitatīvus mednieku pavāru nažus un daudzas citas lietas. Pie meistara var vērsties arī gadījumā, ja nepieciešams profesionāli uzasināt nazi. Īpaši ir mākslinieciskie kalumi, kuru skices veido Oksana. Kalēja paveikto darbu sarakstā rindojas arī teju visu konfesiju baznīcu restaurēšanas darbi.

Raiņa mājā Berķenelē kalnā atrodas Edgara un Oksanas veidotais Raiņa daiļradei veltītais vides objekts „Saule uz rokām”.

Edgars atzīst, ka ikviens projekts ir gan sarežģīts, gan interesants. Reti gadās garlaicīgi darbi, taču tādi arī esot.

Vronsku ģimene ir iesaistījusies Līksnas pagasta dzīvē, sadarbojas ar pašvaldību un atbalsta pasākumus. Šogad viens no Līgo rallija pieturas punktiem bija tieši Edgara darbnīca, kur ikviens varēja pielikt roku smēdes āmuram.

“Taisīju laukā šovu, rādīju cilvēkiem. Kalām skavas, man vajag daudz skavu, cilvēki kala skavas un skaldīja malku,” smejas Edgars.

Kalēja darbnīcā valda kārtība, viņš ievēro dažādus senču ticējumus un tur kalvi par svētu vietu, te nedrīkst slikti runāt, mest drazas, uz laktas nedrīkst sēdēt un uz tās pa nakti nedrīkst atstāt āmuru, jo tad nākšot velni kalt. Visus velnus kalējs gan esot izdzinis un gaida ciemiņus, kas nāks kalt dažādas lietiņas. Viņiem saimnieki stāsta par ēkas vēsturi, demonstrē kalēja amatu, ļauj iemēģināt roku un izkalt sev kādu priekšmetu, piemēram laimes monētu ar Latgales simboliku.

Iedvesmu Edgars Vronskis meklē dabā, bieži dodas pie likteņupes Daugavas, kurai paklanās un burtiski smeļas idejas no tās dzelmes. Tāpat iedvesmu rod vietējās folkmetāla grupas Varang Nord mūzikā. Šai grupai palīdz izgatavot instrumentus.

Lai arī Edgars teic, ka katrs ir pats savas laimes kalējs, tomēr laimes naglu vai monētu var izkalt par piemiņu.

“Šeit mana dzīve paiet. Es kaļu laimi, sev, ģimenei, citiem, kam vajag.”

Edgars Vronskis šogad izvirzīts konkursa “Saimnieks 2024” nominācijā “Gada amatnieks”.