Mūsu daudzais pirmais
Savā laikā viņu dēvēja par Inflantijas (tā agrāk sauca Latgali) Leonardo da Vinči.
 |
Ādams Plāters (1790–1862) interesējās par mitoloģiju, teikām un leģendām, pētīja dzīvos organismus, labi zīmēja un sacerēja dzeju, pētīja ainavu un iežus, rakstīja par daudzām tēmām dažādiem almanahiem, interesējās par senatni un organizēja arheoloģiskos izrakumus.
Vēsturnieks Boļeslavs Brežgo raksta: „Plāters pēc Lietuvas arheoloģijas pētnieka grāfa Eustahija Tiškeviča aizrādījumiem pirmais sācis vākt ziņas par Latgales uzkalniņiem un senkapiem, kā arī par viņos atrastiem priekšmetiem. Ar viņa pūlēm bija ievāktas ziņas par atradumiem, sākot ar 1800. un beidzot ar 1842. gadu. Tajās ietilpst arī paziņojumi par viņa personīgi vadītiem izrakumiem 1851. gadā” . Preiļu grāfu Mihailu Borhu un Krāslavas Ādamu Plāteru var uzskatīt par mūsu pirmajiem pašmāju arheologiem.
Sevišķu atzinību akadēmiskajās aprindās Ādams Plāters izpelnījās ar pētījumiem zooloģijā. Par šo tēmu viņš publicēja daudz rakstu un vairākas grāmatas .
Ādamam Plāteram bija bagātīga ihtioloģijas kolekcija, kuru viņš uzdāvināja kādai Varšavas augstskolai.
Poļu nacionālais varonis
Ādama Plātera brālis Juzefs (1796–1852) piedzima Krāslavā, vēlāk dzīvoja un saimniekoja Kombuļos. Juzefa sieva Antoņina (1800–1871) bija no dižciltīgās Soltanu dzimtas. Ģimenē bija daudz bērnu, Leons bija jaunākais.
1863. gadā sākās poļu sacelšanās, kuras mērķis bija atjaunot Rečpospolitas valsti. Latgalē nemiernieki visaktīvāk darbojās Krāslavas apkaimē, viens no viņu līderiem bija Leons Plāters.
 |
Nemiernieki ātri vien tika sakauti, Leons Plāters u. c. tika saņemti gūstā. Grāfam tika piespriests nāvessods, kuru izpildīja Daugavpils cietoksnī. Viņš bija 27 gadi vecs.
Ir saglabājies portrets, kur Leons Plāters sēž, saģērbies patriotiskā kostīmā. Kreisajā rokā tur pulverdozi, bet vidukli sajož josta, uz kuras sprādzes ir divi ģerboņi – Lietuvas dižkunigaitijas (jātnieks) un Polijas karalistes (ērglis).
Šāds pat simbols ir uz Leonam Plāteram un viņa cīņubiedriem veltītā piemiņas akmens, kurš atrodas pie Krāslavas kultūras nama.
 |
Tur, kur tagad ir stadions un kultūras nams, agrāk bija pils parks. Protams, ka Leons ciemojās pie saviem radiniekiem un bieži pastaigājās šajā vietā pa parku.
Gleznotāji
Krāslava ir īsta mākslinieku pilsēta. Te strādāja itāļu un poļu meistari. Krāslavā piedzima slavenais tēlnieks Naums Aronsons (1872–1943). Te dzīvoja un strādāja gleznotājs Valentīns Zlidnis. Krāslavu kā plenēru vietu bija iemīļojis Osvalds Zvejsalnieks. 20. gs. 30. gados uz Krāslavu gleznot brauca Sergejs Vinogradovs, Sergejs Ivanovs.
1883. gadā Krāslavā, vietējā rabīna ģimenē piedzima Aba Federmans, kuru pasaules mākslas vēsturnieki vairāk zin kā Abelu Panu.
 |
Mazais Aba Krāslavā pabeidza reliģisko skolu.
Bērnības iespaidi ir ļoti stipri, tie neizdzēšas visu dzīvi, tādēļ nav bez pamata pieņēmums, ka dziļākie, zemapziņas līmeņa krāsu, figūru un kompozīcijas risinājumi Abela Pana mākslā ir ar saknēm Krāslavā.
Aba vēlāk mācījās Vitebskā, kur viņa glezniecības skolotājs bija Jehuda Pens. Tad dzīvoja Odesā, Ķišinevā un citur, daudz ceļoja, pētīja cilvēku dzīvi un pelnīja maizīti ar gadījuma darbiem.
1903. gadā Abels Pans pārbrauca uz Parīzi. Divdesmitpiecgadīgā krāslavieša gleznas tika eksponētas kopā ar Ogista Renuāra un Anrī Matisa darbiem.
Šajā laikā Abels Pans daudz eksperimentēja. Īpaši interesanta ir viņa grafika, kur viņš apvieno klasiskās eiropiešu un japāņu zīmēšanas tradīcijas.
Pirmā pasaules kara laikā Abels Pans uzgleznoja gleznu ciklu, kurā attēlota krievu kazaku vardarbība pret ebrejiem. Viņš daudz gleznoja arī ebreju sadzīvi. Tieši šajā laikā Abelu Panu sāka dēvēt par visebrejiskāko no visiem gleznotājiem.
1920. gadā Abels Pans pārcēlās dzīvot uz Palestīnu. Te ražīgi zīmēja un gleznoja, darbojās kā ilustrators un pedagogs. Nomira Abels Pans 1963. gadā Jeruzalemē. Te ir viņa vārdā nosaukta iela.
Abela Pana mākslu augsti vērtē mākslas zinātnieki, arī kolekcionāru aprindās tā augstu kotējas.
Izglītības centrs
Vēsturnieki vēl strīdas, kur bija Latvijas teritorijā pirmā augstskola – Academia Petrina Jelgavā vai katoļu garīgais seminārs Krāslavā? Ja par Latviju vēl ir diskusijas, tad par Latgali viss ir skaidrs.
Profesors Pēteris Zeile savā fundamentālajā pētījumā „Latgales kultūras vēsture” raksta: „Krāslavas izglītības virsotne bija pirmā Latgales augstskola – Garīgais seminārs. Savas pastāvēšanas 86 gados (1757–1844) to beiguši 252 priesteri un nākamie kultūras darbinieki”.
Krāslavas garīgā semināra absolventi sarakstīja un publicēja grāmatas latgaliešu valodā, bija latgaliešu gramatiku un vārdnīcu autori. Interesanti, ka Studentu iela Latgalē ir tikai Krāslavā.
Pils
Ka brauc Krāslavā no Daugavpils puses, ceļa malā ir liels, zemē iegrimis akmens. Uz tā redzams skaitlis 1729 par zīmi tam, ka šajā gadā Krāslavu nopirka Plāteri. Sākās jauna ēra šīs apdzīvotās vietas vēsturē.
Plāteri bija ambiciozi, viņiem bija nauda un sakari, lai savu mērķi īstenotu – izveidot Krāslavu par Inflantijas administratīvo, garīgo, saimniecisko un kultūras centru.
Būvējās osta, dievnami, ceļi un, protams, pašu Plāteru pils. Augstā kalnā ar stāvu nogāzi uz Daugavas pusi, gravām no vieniem un otriem sāniem un kalna līdzenu turpinājumu uz ziemeļu pusi. Droši vien Plāteri kopā ar būvniekiem ilgi prātoja, kurā no vairākām iespējamām vietām pili ir vislabāk būvēt.
Tika uzaicināti meistari, kuru vadībā tika uzbūvēts vesels ēku komplekss – staļļi, pārvaldnieka un dārznieka mājas u. c. Kungu dzīvojamā māja jeb pils tika pabeigta 1791. gadā.
Pils iekšsienas bija rotātas ar freskām, apkārt pilij bija plašs, daudzveidīgs parks.
20. gs. sākumā Krāslavas pili uzskatīja par krāšņāko visā Latgalē, jo, salīdzinājumā ar Varakļānu, Preiļu, Riebiņu, Viļakas, Krustpils u. c. vietām, nekur nebija tāda reljefa, tādas ainavas un skatu kā šeit.
Foto no raksta autora arhīva