 |
Vasara tuvojas noslēgumam, un tas nozīmē, ka drīz sāksies jaunais mācību gads ar visām ar to saistītajām satraukuma sajūtām. Par to, kā atvieglot adaptācijas periodu un sagatavoties mācību gada sākumam, stāsta Daugavpils reģionālās slimnīcas psihiatrs, dakteris Ņikita Šakels.
Kā vecākiem pareizi runāt ar bērnu par gaidāmo mācību gadu?
“Gadu no gada, tuvojoties mācību procesam, vecāku un bērnu sarunu temati mainās. Sarunas tēma un raksturs ir atkarīgi no tā, kurš mācību gads sākas, kāda ir mācību iestāde, kā arī no bērna rakstura, viņa apkārtējās vides, pieredzes un ģimenes.
Vecākiem noteikti vajadzētu ar atklātību un ieinteresētību iesaistīties bērna dzīvē, nodrošinot viņam atbalstu. Jautājiet, kā bērns jūtas pirms skolas sākuma, ko viņš izjūt, ko gaida no jaunā mācību gada. Uzziniet, kas viņu biedē, uztrauc vai, tieši otrādi, iepriecina; vai viņš gaida tikšanos ar skolas draugiem un skolotājiem.
Svarīgi parādīt, ka emocionāla attieksme pret skolu ir normāla, ka emocijas ir pieņemamas un dabiskas. Tad bērns sajutīs vecāku un apkārtējo atbalstu, un tas kļūs par pamatu drošībai un produktivitātei jaunajā mācību gadā.
Vecāki var dalīties savā pieredzē — pastāstīt, ko izjuta, kad paši gāja skolā, kādas emocijas bija pirms mācību gada sākuma. Var parunāt par atšķirībām skolas sistēmās — salīdzināt, kā mācījās vecāki un kā mācās bērns.”
Kā atbalstīt bērnu, ja viņš nevēlas iet uz skolu?
“Ja bērns nevēlas iet uz skolu un to pauž gan vārdos, gan neverbāli (piemēram, atsakās sagatavoties skolai, nevēlās iegādāties kancelejas piederumus, skolas formu, kļūst noslēgts), nedrīkst noniecināt viņa emocijas.
Ir jāuzsāk atklāts dialogs un jānoskaidro, kāds ir nevēlēšanās iet uz skolu iemesls, kas biedē, kaitina, izraisa kaunu vai dusmas. Jautājumiem jābūt emocionāli līdzsvarotiem un saprātīgiem. Pēc iemesla noskaidrošanas nepieciešams sniegt atbilstošu atbalstu, noskaidrojot, kādu tieši palīdzību no vecākiem bērns vēlas, lai neizdarītu tā saucamo “lāča pakalpojumu”, kas, piemēram, varētu kaitēt viņa reputācijai klasesbiedru acīs.
Vienlaikus bērnam ir jānorāda, ka mūsu valsts likumdošanā pamatskola ir obligāta. Šī noteikuma neievērošana rada noteiktas sekas vecākam, jo viņš ir atbildīgs par tā izpildi. Tāpēc nepieciešama atklāta pieeja problēmai un kopīgs risinājuma meklējums.”
Kā atšķirt normālu satraukumu no stāvokļa, kad jau vajadzētu vērsties pie speciālista?
“Normāls adaptācijas process ilgst mazāk nekā divas nedēļas un parasti ir saistīts ar konkrētu notikumu, kam ir tendence atrisināties. Šajā laikā cilvēkam var būt īslaicīgas emocionālas svārstības (bailes, aizkaitināmība, veģetatīvas reakcijas, piemēram, paātrināta sirdsdarbība, ādas apsārtums, raudāšana u. c.).
Jāvēršas pie speciālista, ja adaptācija nav notikusi — bērns kļūst noslēgts, izvairīgs, viņam strauji pasliktinās garastāvoklis, zūd apetīte, parādās miega traucējumi, pieaug iekšējā spriedze, neuzticība apkārtējiem, rodas negatīvas domas par savu mazvērtību, vājumu, grēcīgumu, parādās pašnāvības domas, zūd dzīves tonuss u. tml. Ja šāda simptomātika saglabājas vismaz divas nedēļas, nepieciešama speciālista palīdzība.”
Kā pusaudzim tikt galā ar spiedienu, kas saistīts ar gaidām, atzīmēm un pārslodzi?
“Svarīga ir gaisotne gan mājās, gan mācību iestādē, ko veido skolotāji un vienaudži. Bērnam jāmāca, ka neviena atzīme nenosaka viņa vērtību kā cilvēkam. Atzīme nav mērs, kas nosaka, vai bērns ir labs vai slikts — viņš paliek tas pats, un vecāki viņu turpina mīlēt. Vecākiem jānodod bērnam vēstījums, ka neatkarīgi no atzīmēm viņš ir mīlēts un pieņemts.
Atzīmes un skolas sistēmu kopumā vajadzētu uztvert kā pieredzi, kurā personība aug. Atkal svarīgākais — atklāts dialogs. Jautājiet bērnam, kā pagāja viņa diena, ko viņš jūt šodien, ko gaida no rītdienas, kas viņam patika, kas nepatika.
Bērnu nedrīkst sodīt par atzīmēm. Mūsdienās psihoemocionāla vardarbība tiek vērtēta gandrīz līdzvērtīgi fiziskai vardarbībai. Tas, ko diemžēl piedzīvoja iepriekšējās paaudzes, mūsdienās nav pieļaujams — ne juridiski, ne tiesiski. Nedrīkst bērnu pazemot, lamāt vai pakļaut psihoemocionālai un fiziskai vardarbībai, it īpaši, ja viņš pārnāk ar zemāku atzīmi.
Bērns spēs pārvarēt grūtības un uzlabot sekmes, ja viņu mīlēs un pieņems gan ģimenē, gan skolā.”
Vai ir vienkārši rituāli vai vingrinājumi, kas palīdz mazināt trauksmi pirms skolas?
“Jā, ir noteiktas prakses, kas palīdz atslābināties, koncentrēties, mazināt trauksmi un palielināt pārliecību par sevi. Tās var būt vienkāršas kognitīvi biheiviorālās terapijas vai ķermeņa terapijas metodes.
Piemēram, “elpošana kvadrātā”: ieelpa četru sekunžu laikā, elpas aizture uz četrām sekundēm, izelpa četru sekunžu laikā un atkal elpas aizture uz četrām sekundēm. Šādu ciklu lietderīgi atkārtot 10 reizes, ja cilvēks izjūt paaugstinātu trauksmi. Tas palīdz uz ilgu laiku samazināt nemieru, jo šajā laikā stimulējas klejotājnervs — galvenais parasimpātiskās nervu sistēmas mezgls mūsu organismā.
Var izmantot arī vizualizāciju — iedomāties savu mācību dienu, plānot, kā viss notiks, kā atbildēsi stundās, vai vispār atbildēsi, un tamlīdzīgi.
Svarīgas ir ģimenes tradīcijas: vakariņas kopā ar sarunu par skolas dienu, nākamās dienas plānošana. Vecākiem jābūt iesaistītiem bērna mācību procesā — pastāstiet, ar ko bērns ies uz skolu, palīdziet viņam saplānot dienu. Trauksmi rada neziņa un iztēles radīti scenāriji, tāpēc vecāku pienākums ir nodrošināt drošības sajūtu un stabilitāti.
Svarīgi ir arī rīta rituāli — rīta vingrošana, silta vai kontrastduša, īsa rīta pastaiga vai skrējiens. Jāatceras, ka miera pamats ir dienas režīma ievērošana. Tas svarīgi gan bērnam, gan pieaugušajam. Laikam jābūt sadalītam — mācībām vai darbam, sev un savām interesēm, miegam. Bērnam vai pusaudzim jāievēro miega režīms un jāiet gulēt apmēram vienā un tajā pašā laikā. Miega laikā notiek atmiņas konsolidācija, izdalās neirotrofiskie faktori, smadzenes attīrās no vielmaiņas blakusproduktiem, tādējādi mazinot toksisko slodzi. Vienkāršiem vārdiem sakot — miega laikā smadzenes “atjaunojas”.
Bērns un viņa mijiedarbība ar apkārtējo pasauli ir ģimenes darba, procesa un sistēmas rezultāts. Bērns pats nav izvēlējies dzīvot šajā pasaulē — viņu radījuši vecāki. Tādēļ vecākiem, papildus rūpēm par sevi, jābūt atbildīgiem par bērna drošību, stabilitāti, pārliecību, prieku, laimi, emocionālo un fizisko labklājību, spēku, iesaisti, prātu un prasmēm. Aicinu vecākus padomāt arī par savu psihisko un fizisko veselību, jo bērns ir vecāku ģimenes atspulgs. Mīliet viens otru, esiet laimīgi un veseli!”