Gribu uzsvērt, ka Māris brīnišķīgi runā krievu valodā, mūsu laikos, jaunatnes vidū tas ir liels retums. Māra tētis ir latvietis, bet mamma armēniete. Ģimenē runāja gan latviešu, gan krievu valodās. Māra vecvectētiņš ir dzimis Turcijas teritorijā un 1915. gadā bēga no armēņu genocīda. Ģimenes leģenda vēsta, ka bēgot vienā rokā viņš ir turējis dēlu, otrajā šujmašīnu Zinger.
Rezultātā viņi apmetās uz dzīvi Tbilisi.Vecvectētiņa dēls izauga un kļuva par dzelzceļa darbinieku. Pasaules kara laikā viņš dienēja par inženieri dzelzceļa karaspēkā un tādā veidā Māra vectētiņš nokļuva līdz Lietuvai, kur iepazinās ar meiteni Mariju un apprecēja to. 60-jos gados Vartans un Marija pārbrauca uz dzīvi Daugavpilī, tajā laikā viņiem jau bija trīs bērni, viena no tiem bija Māra mamma Svetlana. Daugavpilī viņa iestājās Daugavpils pedagoģiskajā universitātē un apprecējās ar Daini. Šajā laulībā arī piedzima Māris. Tādā veidā ir izskaidrojama daudznacionālā radniecība.
Digera kodekss
Atgriežoties pie izstādes – autors stāsta-gatavošanās izstādei aizņēma zināmu laiku, gribējās parādīt labākos no saviem darbiem. Labāko foto darbu atlasē piedalījās arī konsultanti. Māris paskaidro, ka fotografēja pamestus objektus visā Latvijas teritorijā, pārsvarā militāros objektus mantotus no Padomju laikiem. Tostarp fotogrāfijās parādās arī iepriekšējo laikmetu objekti dažādās saglabāšanās stadijās.Vienā no darbiem var redzēt XX gadsimta pirmās puses "izmisušo" Rīgas zooparka ēku. Padomju laikos vienkāršs iedzīvotājs nevarēja iekļūt daudzos no objektiem, tie tika apsargāti. Pēc Padomju laiku beigām, vairs neviens neierobežoja iekļūšanu tajos.
Pēdējo 20 gadu laikā parādījās vairākas jauniešu grupas, kuras interesējas par tādiem objektiem. Es uzsāku ar biedrību grauzti.lv. Pēc tam pievienojos biedrībai UE ALLIANCE, kuras biedri pārsvarā ir jaunieši. Esmu personīgi pazīstams ar digeru Robertu Vicupu, par viņu ir pat filma. Visvups un citi digeri ir labi aprīkoti, tajā skaitā ar jaudīgiem lukturīšiem uz Cree – diodu bāzes. Tāds lukturītis, neskatoties uz nelielo izmēru, spēj darboties apmēram 8 stundas. Mums ar Robertu ir kopīgs mērķis – ar radošu pieeju fotografēt pamestus objektus un parādīt tos cilvēkiem. Var šausmināties no pēckara vietu pelēcības, bet var arī apbrīnot pagātnes mantojumu. Digerus vilina pazemes koridoru labirinti, komunikācijas, ēkas. Ir arī tādi, kuram būt par digeru ir sports. Ļoti svarīga ir fiziskā gatavība . Dažreiz mums ir jāatrod veids, kā iekļūt vienā vai citā objektā. Īsta digera kodekss – viss, ko ņemam ir fotogrāfijas, viss ko atstājam ir pēdas. Lai gan starp digeriem ir tādi, kas interesējas par artefaktiem, tas ir atļauts tikai gadījumos, kad ir zināms, ka objekts pārstās eksistēt vai tiks renovēts.
Raķešu palaišanas centrā
«Mans draugs Artūrs Miļevics ir kaislīgs digeris. Divus gadus atpakaļ Ziemassvētku vakarā mēs mēģinājām iekļūt kara laiku bumbu patvērumos, pastaigājāmies par cietuma teritoriju Jelgavas apkaimē. Pagājušo Jauno gadu saigaidījām uz stadiona "Daugava" prožektoriem – tādā veidā ir labi novērot svētku uguņošanu. Pēc tam turpinājām svinēt bumbu patvērumos Rīgas apkaimē. Digeri svētkus svin dažādās neparastās vietās, un mēs ievērojam šīs tradīcijas.», – stāsta Māris.
No bērnības viņš interesējas par Daugavpils cietokšņa vēsturi, būdams jaunietis izstudējis katru cietokšņa stūrīti un ar to nodarbojas vēl joprojām. Māra augstākā izglītība ar vēsturi nav saistīta, pēc profesijas viņš ir biologs, pabeidza maģistratūru Latvijas universitātē.
Sapņi
Izstāde notika pateicoties Valsts kultūras un kapitāla fonda sniegtajam atbalstam. Izstādes atšķirība ir tā, ka viņa notiek tumsā, katrs apmeklētājs pie ieejas saņem lukturīti. Tas saucas – iejūties digera lomā! Ir sajūta, ka atrodies kaut kādā bumbu patversmē: uz grīdas kastes ar gāzmaskām, skaļruņos ir dzirdama pilošas ūdens skaņas un vecu kāpņu čīkstoņa....Fotogrāfijas ir taisītas lukturīša gaismā un pēc tam radoši apstrādātas. Rezultātā atklājas, kaut kas fantasmagorisks. Mērķis nav parādīt, ka viss ir slikti, bet gan pievērst uzmanību par tādu objektu esamību, jo pēc būtības tie ir civilizācijas attīstības produkti.
Atceroties, ka viņš ir tomēr pēc profesijas biologs, sāk stāstīt par sikspārņiem, kurus redzēja kādā no raķešu palaišanas šahtām Jelgavas apkārtnē. Sikspārņi izvēlējās to šahtu par piemērotu ziemošanai.
«Vislielākā sikspārņu koncentrācijas vieta tomēr ir Daugavpils cietoksnis. Sikspārņu monitorings notiek uz zinātnieku entuziasma bāzes. Zinātnieki no Rīgas un Jelgavas veic pie mums monitoringu . Šobrīd ir svarīgi saglabāt sikspārņu koloniju cietokšņa restaurācijas laikā. Pagaidām restaurācija nav skārusi sikspārņus, bet ir jādomā, lai tas nenotiktu nākotnē.
Cietoksnī ziemo pieci sikspārņu veidi. Šie trauslie zvēriņi slēpjas starp ķieģeļiem, kazemātu griestos. Vienā vietā var koncentrēties līdz 40 indivīdiem. Fotografēt tādu koncentrāciju nedrīkst. Vēl jo vairāk, apmeklēt kazemātus ziemā vispār nevar, sikspārņi guļ – šajā gada laikā, viņiem nav ar ko baroties un pamostoties viņi nomirst no bada. Nevienam nav jāskaidro, kāda ir nozīme sikspārņiem mūsu ekosistēmā. Sikspārņiem priekš Daugavpils ir liela nozīme», – atgādina Māris.
«Mans un manu kolēģu sapnis ir saistīts ar Daugavpils cietoksni. Mēs vēlamies, lai cietoksnis attīstītos dažādos virzienos un rezultātā stātos mums priekšā kā kultūras, vēstures un bioloģisks mantojums. Kļūstot par interesantu un daudzpusīgu objektu, cietoksnis vilinās tūristus un pētniekus», – pozitīvi noslēdz sarunu Grunskis.
Un pret tādu noslēgumu neviens nepretosies.