Martas balle Daugavpilī

Martas ballē sajutīsim vidi, kurā izauga un kā personība veidojās Marta. Uzzināsim par sapņiem un notikumiem, kuri ietekmēja mūsu izcilo novadnieci. Daba, noskaņas, garšas, smaržas, lauku vides faktūras, sastaptie cilvēki - tepat Latvijā, bet visam tam kā kontrasts – Marta nokļūst galmā – ceļojumi, grezni tērpi, dārglietas, izpriecas, dejas, uguņošana…

Kas tad ir Marta un kāpēc Martas balle notiek Daugavpilī?

No vēstures avotiem ir zināms, ka Martas Skavronskas dzimtas saknes meklējamas mūsu pusē – līdzās Daugavpilij esošajos Kalkūnos (Kurzemes-Zemgales hercogistē, kas tajā laikā bija Polijas vasaļvalsts) dzīvojuši viņas senči – vectēvs Merherts Hāns un māte Doroteja. Visai iespējams, ka tepat Dinaburgas (Daugavpils) apkaimē zemnieks Samuils Skavronskis “iekaroja” Dorotejas sirdi. 1684. gadā (Latgalē, iespējams, Ezervišķos) piedzimst Marta. Šis ir nemierpilns laiks – kara postaža, sausums un mēris skar daudzus – arī Martu, kura zaudē abus vecākus. Pēc tam meitene dzīvo pie mammas māsas Kreicburgā (Krustpilī).

Divpadsmit gadu vecumā Marta dodas uz Marienburgu (Alūksni), kur strādā par kalponi un aukli pie teologa, arī tulkotāja un zinātnieka Ernesta Glika – viņš ir pirmais, kas pārtulko Jauno un Veco derību latviešu valodā. Vēlāk E. Gliks nokļūst Krievijā (pēc Pētera I rīkojuma: sameklēt iekarotajā Livonijā skolotus ļaudis, amatniekus un cita veida speciālistus darbam Krievijas valdnieka dienestā), kur dibina pirmo ģimnāziju, attīsta zinātni un pārtulko Bībeli arī krievu valodā.

Ir Ziemeļu kara laiks – Krievijas karaspēks atņem zviedriem Alūksni. Marta kļūst par “kara trofeju” – vispirms viņa strādā par kalponi pie krievu ģenerāļa Šeremetjevam, vēlāk – pie kapteiņa Meņšikova, līdz liktenīgajā 1703. gadā viņu pamana Krievijas cars Pēteris I. Marta piesaista imperatora uzmanību ar savu neviltoto dzīvesprieku, mērenību prasībās un izturību. Marta pamet Baltiju un dodas uz Krievijas galvaspilsētu Pēterburgu un jau ar jaunu vārdu – Katrīna Vasilevska – apmetas uz dzīvi Maskavā.

1707. gadā viņa pāriet pareizticībā, iegūst vārdu Katrīna Aļeksejevna Mihailova un kļūst par Petera I dzīvesbiedri, bet tikai 1712. gadā Marta-Katrīna tiek atzīta, kā teicis pats cars – par likumīgu sievu un krievu carieni. Katrīna ar Pēteri dodas kāzu ceļojumā uz Rietumeiropu – ciemojas Varšavā, Drēzdenē, Rīgā un atpūšas Karlsbādē (Mellužos).

Katrīna seko Pēterim I gan ceļojumos un asamblejās, gan karagājienos – pateicoties viņas bezbailībai un attapībai, tā vairākkārt glābusi krievu armiju no sakāves. Galminieki dēvēja Katrīnu par savu labo garu un pateicoties viņai, izvairījušies no sodiem, reizēm glābdami pat savu dzīvību. Katrīna ir bijusi ievērojama arī ar savām dziednieces spējām – lai cik sliktā noskaņojumā atradies valdnieks, viņas balss un glāsti ātri vien ir nomierinājuši sasirgušo Pēteri I.

Katrīna bijusi arī Pētera I iedvesmotāja, piemēram, kādā ceļvedī par Pēterhofu ir rakstīts, ka tieši Katrīna šeit – Somu jūras līča dienvidu daļā, vietā, kur bijusi ierīkota kuģu piestātne, rūpējoties par cara veselību un drošību, ieteica būvēt iebraucamo vietu un palīgēkas, kur nelabvēlīgos laika apstākļos varētu rast patvērumu gan pats cars, gan piestātnes strādnieki. Šī vieta tā iedvesmojusi Pēteri I, ka jau tajā pašā gadā viņš pavēlējis uzbūvēt “Aizraujošās pilis” (“Zabavnije dvorci”).

Pēc precībām ar Katrīni ģimenei un apkalpojošajam personālam bija nepieciešamas plašākas telpas – pēc vairākiem iedvesmojošiem ceļojumiem uz Holandi, un īpaši Franciju, Pēteris I nolemj būvēt Lielo pili ar kanāliem un strūklakām. Ieceres tiek īstenotas un Pēterhofa kļūst par patiesi greznu atpūtas vietu ģimenei. Vēlāk, jau Katrīnas I valdīšanas laikā, Pēterhofa kļūst par svētku un galma svinību norises vietu – 1725. gadā šeit tiek sarīkota arī pirmā vēsturiski zināmā iluminācija Krievijā.

Kopdzīvē ar Pēteri I Katrīnai piedzima vienpadsmit bērni, no kuriem vairums priekšlaicīgi nomira, bet divas meitas kļuva slavenas – Elizabete bija Krievijas ķeizariene, bet Anna – ķeizara Pētera III māte.

Pati Katrīna savu lielāko triumfu piedzīvoja 1724. gadā, kad Maskavā notika viņas kronēšana. Ceremonija bija koša – zeltīta kariete, armijas parāde, artilērijas salūts, visgreznākie un izsmalcinātākie tērpi, dārgakmeņiem rotāts kronis. Taču šī pasaka neturpinājās ilgi – 1725. gadā mirst Pēteris I. Katrīna ļoti smagi pārdzīvo šo notikumu, bet dzīve turpinās un mūsu stāsta varone kļūst par Krievijas imperatori Katrīni I.

Katrīnas valdīšanas laikā no 1725. līdz 1727. gadam Krievijai nebija jaunu iekarojumu, toties uzlabojās diplomātiskās attiecības ar daudzām valstīm (pati Katrīna varēja sarunāties sešās valodās). Tiek nostiprināta armija, daudzi cilvēki, kuri bija netaisni cietuši, atgriežas no izsūtījuma. Cariene esot bijusi sevišķi dāsna pret ubagiem un karā sakropļotajiem, viņas valdīšanas laikā tiek atklāta arī Krievijas Zinātņu akadēmija. Viens no tā laika Krievijas valstsvīriem par Martu-Katrīni teicis: «Pateicoties viņas iedzimtajai labestībai, šo valdnieci mīlēja un dievināja visa nācija.» Marta-Katrīna mira 1727. gadā, bet kāds laikabiedrs atmiņās rakstījis, ka dzīves izskaņā imperatore dziedājusi dziesmas latviski vai latgaliski.

Un vēl pašā nobeigumā. Kāda sena leģenda vēsta par Birķineļu muižas ģerboņa izcelšanos: Katrīna, jau būdama imperatore, braukusi cauri šai vietai (mātes dzimtenei Kalkūniem) un iekļuvusi nelaimē, bet kāds zemnieks apstādinājis satrakojušos zirgus, tādējādi izglābdams viņai dzīvību un ticis dāsni apdāvināts.

Visai iespējams, savos ceļojumos uz Eiropu Katrīna braukusi arī caur Dinaburgu (Daugavpili), jo tas ir taisnākais ceļš no Pēterburgas uz Rietumeiropu. Dinaburgai tajā laikā jau bijušas piešķirtas pilsētas tiesības un tā bija svarīgs tirdzniecības un arī garīgais centrs, jo šeit darbojās pirmā (jezuītu dibinātā) skola Latgalē, kurā varējuši mācīties arī nevācieši.

Pagāja gandrīz gadsimts – sakarā ar Napoleona kara draudiem 1810. gadā Katrīnas I mazmazdēls Aleksandrs I šeit sāka būvēt tagadējo Daugavpils (Dinaburgas) cietoksni.

Kas? Kur? Kad?

MARTAS BALLE Daugavpils cietoksnī 2017.gada 20.maijā