Kādēļ, Tavuprāt, bērniem vērts spēlēt pagalma spēles?

Svaigā gaisā pavadītais laiks sarūk jo sevišķi pirmsskolas vecuma bērniem, tāpēc priecājos par Danonki iniciatīvu noskaidrot Latvijā populārāko pagalma spēli www.milakaspele.lv. Piekrītu psihologiem, kas apgalvo – pārāk strukturētas pulciņu nodarbības katru dienu, nedēļām un gadiem ilgi var atņemt bērniem radošās izpausmes un brīvības garšu. Savā ziņā uzspiesta darbošanās brīdī, kad to nevēlies, radošo nogalina.

Bērni ir aizrautīgi, tikai jāļauj augt brīvā gaisotnē. Zīmēt ar krītiņiem uz asfalta, kāpelēt kokos un rotaļāties ir kā darbs. Bērni izspēlē milzum daudz notikumu un profesiju, sākot no strādniekiem, sētniekiem, pārdevējiem, māksliniekiem, mūziķiem, dārzniekiem, karatistiem, atlētiem, zirgkopjiem, līdz ārstiem, skolotājiem, datortehniķiem un vēl, un vēl. Lai vēlāk dzīvē atrastu savu īsto nodarbi, pirms tam daudz kas jāizmēģina un jāsaprot.

“Spraigs un pamācošs bija bērnības laiks, Dārziņu pagalmu valstībā.”

Kura no pagalma spēlēm Tev pašai patika vislabāk?

Ja man jāizvēlas viena, tad teiktu – gumijas. Bērnības vasaras pavadīju Dārziņos pie vectētiņa un omītes, un mūsu ieliņā dzīvoja vairāk meiteņu, līdz ar to rotaļas izvērtās tādas meitenīgākas. Gumijas lēkājām “trijos stāvos” un visai sarežģītās kombinācijās.

Patika iet ciemos citai pie citas uz blakus dārziem, lai spēlētos ar lellēm. Pie draudzenes, kura ļoti skaisti zīmēja, radījām veselas papīra leļļu ģimenes un varoņus. Lietainās dienās tapa kleitas un drēbes visādiem dzīves gadījumiem, izdomājot notikumus un piedzīvojumus. Tā bija vesela pasaule.

Kad apnika meiteņu rotaļas, devāmies blakus ieliņās strādāt nedarbus kopā ar puišiem – čiepām ābolus un ķiršus, laidāmies ar ričukiem no saniknotām “ķoķām’'. Sadalījāmies komandās un spēlējām kaut ko līdzīgu kazakiem razboiņikiem. Atceros, ka puišiem patika ar mani draudzēties, jo varēju gan kokos uzrāpties, gan sētai ātri pārlīst pāri, gan akmentiņus aizmest tik tālu Daugavā, ka maz nelikās. Spraigs un pamācošs bija bērnības laiks, Dārziņu pagalmu valstībā.

“Lai “gadžetus'' mazliet ierobežotu, pagalms patiešām var būt glābiņš.”

Ko labprāt vēlētos iemācīt mazajiem no savas bērnības?

Pagalmu rotaļās cenšos dot pēc iespējas vairāk brīvības, aicinot vecākos bērnus pieskatīt mazākos. Ne vienmēr viņiem tas ir pa prātam, tomēr tā viņi mācās atbildību. Viņi paši apgūst dažādas rotaļas: tuk-tukus, tautas bumbu, pingpongu, novusu, paslēpes, lēkāšanu uz batuta, braukšanu ar riteņiem, dēļiem un skuteriem. Mēs, pieaugušie, vien radām tam iespēju notikt. Tādas rotaļas kā klasītes vai gumijas gan, šķiet, viņiem nav tik interesantas kā mums kādreiz. Vai kāds vēl lēkā gumijas? Varbūt tas saistīts ar tehnoloģiju laikmetu? Lai dažādos “gadžetus'' mazliet ierobežotu, pagalms patiešām var būt glābiņš. Arī radošas domas, brīvības un draudzēšanās veicinātājs.

Kaimiņiene Irina dāsni uzsaukusi visam mūsu lielajam pagalmam rotaļlaukumu ar šūpolēm un slidkalniņiem, kur bērniem pulcēties, runāties, rīkot savus piknikus un rotaļas. Ar atvieglojumu bērnu lietās nemaisos, lai paši izgudro savas rotaļas un noteikumus. Jāsaka, ka visu laiku “rožaini” nav. Ik pa laikam uzliesmo tipiski bērnu izgājieni, kad sastrīdas ar kaimiņu puišiem, kāds kādu “apbižo” un mammām tomēr jāiesaistās. Tas jau ir tikai normāli.

“Pagalms ir kā logs uz sabiedrību. Caur to es iemācījos komunicēt, doties drosmīgāk cauri dzīvei.”

Vai atceries kādu komisku gadījumu no savu bērnu pagalma spēlēm?

Jā! Kaimiņu ielā kopā ar ciemiņu puišiem, kuri sabraukuši no pašiem Preiļiem, viņi izlēma kopīgi sastrādāt piedzīvojumus un vienlaicīgi piezvanīt pie visām privātmāju vārtiņu pogām vismaz piecas reizes. Nākamajā rītā, tieši Mātes dienā (kāda dāvana!), kaimiņiene nikna stāv ar putām uz lūpām, rokas gurnos saslējusi, draud ar policiju. Lūdzu piedošanu un liku bērniem darīt to pašu. Skaidrs, ka mani bērni vieni paši tā nedarītu, tomēr bariņā visādus brīnumus ir drosme sastrādāt! Citi varbūt teiktu – šausmas! Mani tas nebiedē, tā ir tēma, ko izrunāt, kā jūtas citi cilvēki brīdī, kad dodas pie vakara miera un kāds nemitīgi pie viņu durvīm zvana un aizlaižas. Tad viņi prasa – tu arī tā bērnībā darīji? Tā mums ir iespēja no sirds izrunāties.

Ko Tev nozīmē pagalms? Ko tur labu iemācījies?

Pagalms – tas ir kā logs uz sabiedrību. Caur to iemācījos komunicēt, doties drosmīgāk cauri dzīvei. Sarunāt “štelles”, piedzīvot draudzības un nodevības, kļūt fiziski stiprākai, sīkstākai, stiprināt imunitāti, saskaroties ar zemi, kokiem, krūmiem. Socializēties.

Sociālās zinības skolās pat tuvu nestāv, pagalma skola ir vērtīgāka! Sabrāztie ceļi un elkoņi, saplēstais krekls uz sētas mieta, paša darinātā kaķene, ar ko trenkāt vārnas, lai neapēd ziemā baroto putniņu olas un mazuļus, aizsargātais skudru pūznis, ko stundām ilgi pētīt, skumjas par sabraukto sunīti, pirmie pavasara tauriņi un vizbulītes, no meža pārnestā un bīstamā ērce – tie visi ir bērnības atmiņu mirkļi, kas mūs katru ir veidojuši. Un tagad veido mūsu bērnus.

Kuras pagalma spēles vēl vari ieteikt citiem vecākiem (kas nav minētas sarakstā)?

Manas meitenes vienā balsī sauktu – KAROGUS! To gan vairāk spēlē mežos un nometnēs, pusaudžiem ļoti patīk. Spēlē divas komandas, katrai iedalīta sava teritorijā, kur jāuzslej kāds priekšmets/ karogi, kas otrai komandai jāatrod, un dalībnieki sargā no pretiniekiem savu teritoriju. Karogus var paslēpt arī augstu kokā vai kādā alā. Pretinieks var sasaldēt, un biedrs – izglābt. Ļoti interesanta, atjautīga un fiziski kustīga spēle.