Pētījumu ir radījis „Wikistrat” politiskā riska konsultants Endrjū Bovens un pazīstamais akadēmiķis, Ņujorkas Universitātes profesors Marks Galeoti.

Ziņojumā atzīts, ka, no vienas puses, Latvija cenšas reformēt savas pārraudzības spējas un valsts institūcijas, lai apturētu nelegālās naudas plūsmu. Tomēr, no otras puses, labie nodomi ne vienmēr pārvēršas par reālu darbību. Pastāv dažādi uzlabojumi normatīvajos aktos, ko valsts institūcijas dzīvē nerealizē, līdz ar to neseko pārmaiņas naudas atmazgāšanas apjomu mazināšanā.

Ziņojuma autori atgādina vairākus gadījumus, kad bijušas aizdomas par naudas atmazgāšanu caur Latvijas bankām. Piemēram, tā saucamās Magņitska afēras laikā caur Latvijas bankām „izgāja” 63 miljoni ASV dolāru. Vēl viens piemērs ir nauda, kas saistīta ar darījumiem par ieročiem Sīrijā.

Pētījuma autori uzsver, ka vēl joprojām ir aizdomas par valsts institūciju nevēlēšanos apkarot naudas atmazgāšanas apjomus bankās. „Lai arī ir pieņemti starptautiski standarti naudas atmazgāšanas apkarošanā, Latvijā aizvien ir jūtami naudas atmazgāšanas gadījumi un finanšu sistēmas nelikumīga izmantošana,” teikts ziņojumā.

Bovens un Galeoti arī vērš uzmanību uz briesmām, ko slēpj termiņuzturēšanas atļauju (TUA) izdošana. Tiesības dzīvot Latvijā savulaik ieguva gan Maskavas bankas prezidents Andrejs Borodins, kuru tur aizdomās par dalību 443 miljonu ASV dolāru naudas atmazgāšanas shēmā. Tāpat Itālijā ar Latvijā iegūtu uzturēšanas atļauju iepriekš dzīvoja kazahu baņķieris Muhtars Abjazovs, kuru dzimtenē arī turēja aizdomās par naudas atmazgāšanu.

Fakts, ka Latvija apstiprina 98% no TUA pieprasījumiem, rada jautājumu, cik efektīvi Latvijas valsts institūcijas izzina potenciālos TUA īpašniekus. Tomēr tieši tāpēc Latvija ir kļuvusi par pievilcīgu mērķi ārzemniekiem.