Līdz šim par aizbildni varēja kļūt arī bērnam pirmajā mirklī it kā sveša persona, kura spēja uzņemties krīzes situācijā rūpes par bērnu, kļūstot tikpat kā par mammu vai tēti. Šādu pozitīvu piemēru Latvijā ir pietiekami, lai cilvēki, kuri šādi kļuvuši par bērna aizbildņiem, iebilstu pret jaunajiem grozījumiem.

Civillikuma grozījumu autori skaidro, ka jaunās izmaiņas ir bērnu interesēs. Izslēdzot no «spēles» svešus cilvēkus, mazināšoties gadījumu skaits, kad bērnu paņem aizbildnībā, bet, tiklīdz rodas grūtības, tā atdod atpakaļ. Tiesa, te iznāk pretruna, jo līdz šim aizbildnība pārtraukta arī daudzos gadījumos, kad aizbildnis ir bijis radinieks, tātad tāds cilvēks, kuram par bērnu būtu jārūpējas līdz pat pilngadībai, proti, radniecība, kas it kā nozīmētu emocionālo saiti, kas nevar būt svešiniekam, nav garants stabilai aizbildnībai vai adopcijai, kas bērnu interesēs būtu vislabākais.

Pavisam Latvijā ir 4123 aizbildņi, 3153 no tiem ir radinieki – vecvecāki vai citi radinieki, taču arī no pārējām 979 personām ievērojami maza daļa ir tādas, kurām nav bijušas tuvas attiecības ar bērnu, skaidro Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska. Gadā ieceļ ap 600 aizbildņu, piemēram, 2013. gadā no 676 ieceltajiem aizbildņiem 133 nav bijuši radinieki, un no šīm personām ap 10 cilvēkiem iepriekš nav bijusi emocionāla saikne ar bērnu. «Mēs vēlamies stiprināt un nodalīt aizbildnības lomu bērnu tiesību aizsardzības sistēmā, visciešākā saikne bērnam ir ar vecāku, un tam atbilstoša aprūpes forma, ja bērns palicis bez vecākiem, ir adoptētājs, savukārt aizbildnis ir bērnam tuvs cilvēks, kas aizstāj vecāku,» stāsta D. Palčevska, «aizbildnībai ir jābūt bērna interesēs, nevis kā sabiedriskam pienākumam, un aprūpes veida maiņai pēc aizbildnības nodibināšanas jānotiek iespējami retāk.» No Tieslietu un Labklājības ministrijas speciālistu klāstītā izriet, ka ar izmaiņām Civillikumā ierēdņi cenšas panākt, lai aizbildnība bērniem tiktu nodibināta uz mūžu, lai pēc iespējas izvairītos no gadījumiem, kad aizbildnību pārtrauc. «Ja aizbildnība sākas no ciešas saiknes ar bērnu, tad nepastāvēs vajadzība aizbildnību atcelt,» uzskata D. Palčevska. No gada laikā 200 gadījumiem, kad nācies aizbildnību atcelt, lielākā daļa aizbildņu bijuši radinieki, kuriem teorētiski varētu būt šī ciešā emocionālā saikne, taču tā tas, visticamāk, nav.

Tāpēc ar izmaiņām likumā paredzēs arī, ka priekšroka vairs netiks dota tieši radiniekiem, jo, izvērtējot konkrētus gadījumus, var nākties secināt, ka ciešā emocionālā saikne bērnam izveidojusies ar kādu citu cilvēku, piemēram, skolotāju, kurš varētu vēlēties kļūt par aizbildni.

Jēkabpils bāriņtiesas priekšsēdētājs Tālis Zalva skaidro, ka gadījumi, kāpēc bāriņtiesai nākas atcelt aizbildni no pienākumu pildīšanas, ir dažādi, taču pašu aizbildņu lūgums (nevaru vairs rūpēties par bērnu, ņemiet viņu atpakaļ!) nav biežs. Aizbildņi ir atstājuši bērnu novārtā, alkoholisms, aizbildņa nāve – šādi lielākoties ir iemesli aizbildnības pārtraukšanai.

Tomēr nav skaidrs, kāpēc liegt par aizbildņiem kļūt cilvēkiem, kuri varbūt arī pirmajā brīdī bijuši bērnam sveši, taču uzņēmušies rūpes par bērnu krīzes situācijā? Biedrības Azote vadītāja Inese Fecere norāda, ka Civillikuma grozījumi pilnībā izslēgtu tos daudzos gadījumus, kad cilvēki ir atsaukušies konkrētam palīgā saucienam, konkrētam bērnam un tādā veidā kļuvuši par aizbildņiem. Kā spilgtākos piemērus tam viņa minēja Latvijas lepnuma aizbildņus Jolantu Borjaginu, kura paņēma aizbildnībā smagi slimu zīdainīti, un Regīnu Goldbergu, kura kļuva par aizbildni slimam bērnam, no kura adoptētāji bija atteikušies. Arī Latvijas Universitātes profesors un Zvannieku mājas dibinātājs Juris Cālītis uzskata, ka, sašaurinot personu loku, kas var kļūt par bāreņu aizbildņiem, lielākā sabiedrības daļa tiks atsvešināta no palīdzības sniegšanas bērniem, kā arī tiks nopietni kaitēts bērnu interesēm.