Sirdsmīļā un liktenīgā Mirdza Martinsone 1

Sestdiena, 31 jan 2015, 15:08 Versija drukāšanai

Sirdsmīļā un liktenīgā Mirdza Martinsone
Aktrise Mirdza Martinsone ar prieku piekrita žurnālistu lūgumam dalīties savās domās un plānos, un viņa izrādījās neiedomājami laipna un atklāta sarunu biedre.


Ar kādu noskaņojumu Jūs parasti gaidāt savu dzimšanas dienu?


- Ziniet, agrāk, kad biju jaunāka, man patika kompānijas un kad pie manis nāca ciemiņi. Mamma vēl bija dzīva, un mēs klājām lielu galdu. Kopumā ņemot, viss kā citiem. Bet pēc tam arvien biežāk sāku just vēlmi kaut kur aiziet vai aizbraukt pēc iespējas tālāk. Tagad manas dzimšanas dienas ir iemesls izkustēties no ierastās vietas.

 

Vai jūtat žēlumu par to, ka gadu pulkstenis tikšķ?

 

- Man ir princips: kādreiz man apritēja 38, un kopš tā laika ļoti ilgi būs 38!

 

Vareni! Tikai – kā lai saglabā to optimismu, kas ļautu vienmēr justies jaunam un enerģiskam?


- Nevaru teikt, ka es vienmēr smaidu un esmu labā garastāvoklī. Gadās, ka paliek skumji, gadās, ka apraudos. Dažreiz ar prātu saprotu, ka pārdzīvoju nieka dēļ, bet neko nevaru ar sevi iesākt. Vai arī tā: ja kāds nodara pāri, – ātri piedodu, bet ilgi atceros. Pat mani bērni saka: „Mammu, tu visu ņem pārāk tuvu pie sirds!” Viņi māca man vieglāku un vienkāršāku attieksmi pret dzīvi. Es cenšos uzklausīt viņu padomus un pastāvīgi strādāju ar sevi.

 

Kas tad liek skumt tik daiļai sievietei?


- Sīkumi. Dažkārt kāds rupjš vārds vai attieksme. Katram dzīvē taču gadās brīži, kad diena noiet greizi vai arī darbā notiek strīdīgas situācijas. Vēl man nepatīk, kad uzbāžas nepazīstami cilvēki, atpazīstot mani. Piemēram, man patīk izmantot pilsētas autobusus un trolejbusus, un bieži vien nākas dzirdēt: „Kā tad Jūs sabiedriskajā transportā braucat, un vēl bez apsardzes!” Izskan arī cita rakstura izprašņāšanu, bet man vienkārši ar sabiedrisko transportu ir ātrāk un ērtāk aizbraukt no mājām līdz teātrim. Man arī patīk vērot cilvēkus, kā viņi sarunājas, kā aiz loga rit ikdienas dzīve. Tas viss ir pamats darbam.

 

Vai Jūs bieži atpazīst uz ielas?


- Jā, mani atpazīst, un es bieži dzirdu komplimentus, kas, protams, ir patīkami man gan kā aktrisei, gan kā sievietei.

 

Tad uzklausiet komplimentu arī no mūsu redakcijas. Jūs izskatāties lieliski un svaigi! Varbūt atklāsiet kādu dāmu noslēpumu?


- Noslēpuma nav. Cenšos lietot naturālu un iespējami lētāku kosmētiku. Aktieru algas taču nav lielas. Lielas algas ir Holivudas sapnis, nevis realitāte.

 

Tādā gadījumā, varbūt vajadzētu iedziļināties kinematogrāfā?


- Es strādāju gan teātrī, gan arī filmējos, lielākoties krievu kino. Tagad krievi ļoti bieži brauc uz Rīgu uzņemt filmas. Neatklāšu filmas nosaukumu, kurā es šobrīd piedalos, jo tapšanas procesā tās nosaukums pastāvīgi mainās. Viens no pēdējā laika kinodarbiem, kuri jau iznākuši, ir Lauras loma seriālā „Mans vienīgais grēks” («Единственный мой грех»). Man ārkārtīgi patika filmēties Krimā, Feodosijā, lieliskā gaisotnē.

 

Bija arī sīkas, epizodiskas lomas seriālos, nekas nopietns. Ļoti gribētos piedalīties lielajā kino, ļoti! Gribētos, lai tas būtu kaut kas ar kostīmiem, ar vēsturisku sižetu un spilgtiem varoņiem. Godīgi sakot, man pat nav svarīgi, par kādu personību vai laikmetu būs runa, galvenais, lai būtu pēc iespējas mazāk „virtuves” un „sadzīves”.

 

Daļa skatītāju Jūs asociē ar liktenīgo avantūristi Džinniju Gordoni no detektīvfilmas „Mirāža”, citi – ar sirdsmīļo Moniku no latviešu seriāla. Kura sieviete Jums ir tuvāka – sirdsmīļa vai liktenīga?


- Atzīšos, ka Džinnijas lomā esmu iedzīvojusies pārliecinoši. Mani pēc tam visu laiku aicināja tēlot šāda tipa sievietes. Tas tāpēc, ka man vispār patīk iedzīvoties citā raksturā. Dzīvē esmu pavisam citāda. Abi tēli – gan Džinnija, gan Monika – man ir mīļi un neaizmirstami. Un arī cilvēki mani atpazīst tieši pēc šīm divām lomām, kaut arī man ir daudz citu darbu. Bet man ļoti patika būt Monikai, tēlot šajā seriālā. Manas mammas vārds, starp citu, bija Monika. Seriālā bija laba atmosfēra, partneri, dialogi.

 

Un kā notiek „iedzīvošanās” lomā?


- Pēc Staņislavska sistēmas, protams. Neviens neko labāku nav izdomājis. Es izlasu materiālus, uzklausu režisoru, domāju par lomu, fantazēju, iedomājos savu varoni, kā viņa varētu sevi demonstrēt, kā viņa varētu stāvēt, sēdēt, staigāt. Daudz eksperimentēju, un daudz kas ir atkarīgs no partnera. Iedzīvojoties lomā, aktieris pilnībā sevi atdod, – viņš it kā izņem savu sirdi un dvēseli un ieliek tās citā cilvēkā. Tāpēc arī daudzi mākslinieki „sadeg”…

 

Un Jūs?


- Trīsreiz jānospļaujas, bet es jūtu sevī daudz spēka un lielu vēlmi strādāt!

 

Kādas ir Jūsu attiecības ar latviešu kinematogrāfu? Vai tas vispār ir dzīvs?


- Grūti pateikt. Kaut kas notiek, bet es neesmu saņēmusi nekādus piedāvājumus no latviešu kinematogrāfistiem. Un arī neesmu redzējusi nevienu materiālu, kurā man būtu vēlēšanās iesaistīties.

 

Jūsu zodiaka zīme ir Lauva. Spriežot pēc horoskopa, Jums pienākas raksturā uzturēt vadītājas dzīslu, mīlēt vērienīgas svinības, atrasties tajās uzmanības centrā pielūdzēju aplenkumā…


- Es, protams, mīlu publiku, bet tikai darbā. Ja plānoju aiziet uz pludmali vai personīgās darīšanās, tad pavisam negribas būt aplenktai, pat, ja tie būtu pielūdzēji.

 

Tikšanās laikā Jūs atzināties, ka kādreiz čigāniete Jums pareģoja likteni. Tomēr, neatkarīgi no tā, vai mēs ticam pareģojumiem vai nē, liktenīgos lēmumus pieņemam paši. Vai Jums nācies būt svarīgas izvēles priekšā? Piemēram, izvēlēties starp karjeru un ģimeni…


- Protams, ka nācās. Dzīvē bija posmi, kad darba pietika 24 stundām diennaktī, bija vienlaikus jāstrādā gan kino, gan radio, gan arī televīzijā. Bija arī posmi, kad dzima bērni, kuri arī prasīja tādu pašu uzmanību 24 stundas diennaktī. Kāda bija mana izvēle? Es centos lavierēt, nevis izvēlēties ģimeni vai karjeru, vienu darbu vai otru. Bija jāpaspēj. Tas bija grūti, un pat šādā situācijā nācās kaut ko upurēt.

 

Vai tiešām Jums tas izdevās? Tas taču ir neaprakstāms stress!


- Stress tas ir viennozīmīgi! Bet es biju tik kustīga, manas acis spīdēja, man gribējās visu un uzreiz! Vecāki ļoti palīdzēja man ar bērniem. Bērni bija maziņi un raudāja, kad es braucu filmēties. Tie brīži bija tik sāpīgi, kā dūriens sirdī. Bērni auga ar sajūtu, ka mamma ir „kaut kur tur” – filmēšanas laukumā vai uz skatuves. Tagad viss ir citādāk. Viņi ir izauguši un atbalsta mani. Jaunības gados veltīju vairāk uzmanības darbam, bet gadu gaitā prioritātes mainījās ģimenes labā. Tā mums ir ļoti saliedēta un draudzīga! Man tagadējās attiecības ar bērniem, ar tuviniekiem ir pats galvenais, tas ir mans prieks, mana dzīve. Bet šī izpratne nāca gadu gaitā.

 

-Kā Jūs atpūšaties no stresa?


- Kā jau visi: paguļu vannā, pastaigājos... Tas taču ir tipisks aktieru profesijas pārstāvju dzīvesveids. Aktiera darba diena nebeidzas pulksten piecos vakarā. Aktieris vienmēr strādā. Es nevaru darba dienas beigās nospiest sev podziņu un izslēgties kā robots. Dažreiz pat naktī smadzenes kūp: tiek apdomāta loma, analizēts mēģinājums.

 

Atgriežoties pie ģimenes tēmas... Teicāt, ka Jūsu māte un vecmamma nāk no Latgales. Kādas viņu pamācības vai dzīves padomi Jums visstiprāk palikuši atmiņā?


- Vecmamma bija ļoti ticīga, viņu vienmēr uztrauca citu cilvēku viedoklis. Viņai patika sacīt – „Ko tad ļaudis teiks?” un centās atbilstoši rīkoties. Protams, ka tieši pēc šī principa mūs arī audzināja. Bet galvenais, ka mana vecmamma bija ārkārtīgi dzīvesgudra un viņai bija dziednieces talants: viņa zināja dažādu zālīšu noslēpumus, gatavoja tējas un ārstnieciskus novārījumus. Tagad es vēlos, kaut es visas šīs zināšanas saglabātu! Kaut ko es iegaumēju, bet vecmāmiņas prasmi sniegt cilvēkiem palīdzību galvenokārt ir mantojusi mana meita. Vispār, kad es augu, visi ģimenes locekļi mani ļoti lutināja. Es biju vienīgais bērns, turklāt diezgan patvaļīgs. Man patika būt pirmajai, tāpēc skolā biju teicamniece. Es varēju aizsvilties vai apvainoties, bet tā kā nebiju ļaunas dabas bērns, radinieki pieņēma mani tādu, kāda biju. Tiesa, mamma vēl centās man iemācīt taupīgumu. Tā kā viņa bija kara laika cilvēks, viņas attieksme pret ēdienu bija saudzīga, – bija jāapēd viss līdz pēdējam kriksītim, nekādā gadījuma nedrīkstēja neko izmest. Tāpat viņa centās neizmest arī mantas ar domu – ja nu tās kādreiz noder.

 

Un kā, vai Jūs esat „mantojusi” mātes taupīgumu un vecāsmātes skatupunktu „Ko tad ļaudis teiks”?


- Principā, jā, kaut gan šobrīd apkārtējo cilvēku viedoklis man nav tik svarīgs, kā manu bērnu viedoklis. Runājot par ekonomiju... Dažreiz saglabāju piemiņai kādus priekšmetus vai apģērba detaļas no kinofilmām un teātra uzvedumiem. Un pēc tam noteiktā brīdī aptveru, ka nu jau pietiek, skapis ir pilns, no kaut kā jāatvadās. Un atvados arī – metu ārā bez nožēlas.

 

Ineresanti būtu ielūkoties skapī un uzzināt, kā ģērbjas Mirdza Martinsone...


- Diez vai tur būs kaut kas īpaši interesants. Teātrī ir daudz aizraujošāk, tur ir kostīmu meistars, daudz dažādu tēlu. Toties dzīvē man nav noteikta tēla vai stila. Šodien man gribas apģērbties sportiskā stilā, rīt – pielaikot kaut ko ekstravagantu. Zināt, ir tāds stils, kad nekāda stila nav? Tas ir teikts par mani.

 

Kaut kā grūti noticēt...


- Es paļaujos uz savu intuīciju. Esmu arī apmeklējusi virkni pazīstamu stila meistaru, piemēram, Bogomolova, lekciju un semināru. Man nav noteiktas tieksmes pēc dārgiem zīmoliem, bet dažreiz, ja man kaut kas iepatīkas, tad firmas nosaukums, kurai es uzticos, var paātrināt manu lēmumu nopirkt iepatikušos mantu. Un ja vēl meita atzīst par labu, tad šī manta tiešām ir domāta man.

 

Atgriežoties pie jautājumiem par darbu teātrī un kino. Vai Jūs nevēlaties nodot savu pieredzi tālāk?


- Protams, ir gan šāda vēlēšanās, gan plāni. Jaunie aktieri daudz ko nezina, to es novēroju teātrī. Dažreiz tā arī gribas pateikt priekšā jaunajam kolēģim, bet es sevi savaldu: neesmu pedagogs, un ja nu cilvēks apvainosies? Es negribu nevienu nedz kritizēt, nedz pamācīt. Tomēr es, jauna aktrise būdama, uzklausīju vecāko kolēģu piezīmes, vienmēr bez aizvainojuma un ar pateicības sajūtu par mācību. Es pazīstu šo veco, labo skolu un gribu, lai tās tradīcijas dzīvotu. Nevar taču zināšanas turēt sevī, tās jānodod jaunatnei.

 

Ja būtu iespēja atgriezties pagātnē un kaut ko tur pakoriģēt, vai Jūs izmantotu šādu fantastisku izdevību?


- Laikam nē. Man ir grēks par dzīvi sūdzēties. Tikai jāpateicas manam sargeņģelim!

 

Redakcijas piebilde. Mēs, savukārt, pateicamies lieliskajai aktrisei par sirsnīgo sarunu un novēlam viņai daudz radošu panākumu nākotnē, stipru veselību un laimi!

Autors:Grani.lv
Foto:delfi.lv

Komentāri (1)

Citas ziņas

 

26. aprīlī, 17:37 X Starptautiskais festivāls “Poļu folklora Latgalē” Daugavpilī
25. februārī, 13:13 Kas ir vasaras riepas un vai tās var izmantot visu gadu?
18. februārī, 15:11 Cigarešu dūmi un bīstamās vielas tajos
24. decembrī, 06:06 Jaungada apņemšanās – atmest smēķēšanu
8. decembrī, 13:38 Jauno ķīmiķu skola pēc AS beigām atvērta ikvienam interesentam
22. novembrī, 08:34 Andrejs Zelčs, SIA “Auto Welle” valdes priekšsēdētājs: “Būt kustībā –– ŠKODA nostiprina savas pozīcijas Latgales reģionā”
13. novembrī, 08:41 Skrejceļš var būt pirmais solis ceļā uz aktīvu dzīvi
5. oktobrī, 08:00 Āda aukstajā sezonā: kā par to parūpēties?
4. oktobrī, 13:07 8 noliktavas pakalpojumu priekšrocības, kas sniedz labumu biznesam
31. augustā, 16:21 Guļamistabas princis - satīns
3. augustā, 22:42 Daži fakti par kaitīgo ieradumu, kura dēļ mirst miljoni
2. martā, 12:23 Pašvaldība apmaksās 8 dienas stacionāros pensionāriem, personām ar invaliditāti un vecāko klašu skolēniem.
1. martā, 16:05 Sociālais dienests aicinā iesniegt iesniegumus attālināti!
24. februārī, 09:03 AS Latvijas Valsts Meži informē par bojāto koku izstrādi
1. februārī, 11:51 5. februārī notiks Daugavpils iedzīvotāju forums Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 ideju kopradei
Nora 16 novembrī 2015 12:23

Varu tev piekrist Mirdz. Tam ko saka pulkstenis vai kalendārs nav pilnīgi nekādas nozīmes, svarīgi ir lai cilvēks jūtas savā apziņā jauns. Un tad vitalitāte arī izpaudīsies visās šāda cilvēka darbībās.

 

-LRT+



-LRT+


-LRT+

-LRT+

-LRT+

-LRT+

-LRT+

-LRT+

-LRT+


Laibas

Projekti

Projekti

Projekti

Projekti