Kad Latvijas politiķi diskutēja, vai izdot tiesāšanai ASV Denisu Čalovski, bija runa, ka sods varētu būt kādi 67 gadi apcietinājumā. Vai, braucot uz Ameriku, jau bija sajūta, ka sods būs mazāks?

Deniss Čalovskis. 67 gadi bija iespējamais sods. Es braucu ar domu, ka problēmu jāatrisina pēc iespējas ātrāk, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties Latvijā.

Saulvedis Vārpiņš. Tā kā Latvijā visi tiesiskie instrumenti bija izmantoti, nekas cits neatlika kā braukt. Tas, protams, bija brauciens nezināmajā. Aprakstā, ko saņēmām ar tiesiskās palīdzības lūgumu par Čalovska izdošanu, bija rakstīts, ka ir sabojāti miljoniem kompjūteru, izlaupīti konti utt. Ja tiešām tiktu uzskatīts, ka viņš pie tā vainīgs, šie gadi arī būtu reāls, samērīgs sods. Un, starp citu, viņš pats mēģināja panākt ātrāku nokļūšanu ASV tiesas priekšā.

D. Č. Es pieteicos ieceļošanas autorizācijas elektroniskajā sistēmā (ESTA), man atteica, tad rakstīju ASV vēstniecībai, atbildi tā arī nesaņēmu. Konsulāro naudu samaksāju, bet vīzu tā arī nesaņēmu.

Kāds bija ceļš uz Ameriku? Rokudzelžos?

D. Č. Zināju, ka drīzumā jābrauc, bet nezināju, kad tas būs. Mani arestēja mājās, četras dienas noturēja Čiekurkalnā, tikai tad aizveda uz lidostu. Tur sagaidīja Maršala dienests. Rīgā vēl biju bez rokudzelžiem, tos uzlika Amsterdamā, ceļš līdz Ņujorkai jau bija rokudzelžos. Veda cauri Kenedija lidostai, cilvēki skatījās...

Savas taisnības pierādīšana noteikti saistīta ar lieliem izdevumiem, tostarp juristu pakalpojumiem?

S. V. Latvijā juristi šajā gadījumā strādāja, neprasot par to samaksu. Advokātu viedoklis bija, ka Latvijas pilsoņus nevajadzētu izdot tiesāšanai ārzemēs, šādu jautājumu vajadzētu risināt šeit uz vietas. Un ne tāpēc, ka mēs aizstāvētu kādu noziegumu kategoriju, bet principa pēc. Taču, jāsaka, Amerikas puse par pārsteigumu piedāvāja ļoti labus advokātus. Mēs baidījāmies, ka iedos kādus mācekļus, bet iedeva tiešām ļoti kvalificētus advokātus.

Rezultātā piespriestais sods ir līdzvērtīgs līdz spriedumam nosēdētajam laikam. Vai tagad ir skaidrība, kāpēc sods ir tik mazs attiecībā pret to, ar ko sākotnēji rēķinājāties?

S. V. Kad Deniss atgriezās, viņš tika iepazīstināts ar visiem tiem dokumentiem, kādi bija lietā pret viņu. Latvija bija strādājusi, pētījusi Denisa darbību jau pirms tā notikuma, kad dienesti ielauzās dzīvoklī. Tika meklēta persona ar segvārdu «Miami». No dokumentiem redzams, ka Denisa dzīvokļa IP adrese nebija vienīgā, ko šī persona lietojusi, – bija arī viena kafejnīca un automazgātava. Kurš ir darbojies abās pēdējās vietās, konstatēt nevarēja, bet atrada, ka dzīvoklī ir konkrēta persona Deniss Čalovskis, kurš ir IT speciālists. Kad lieta jau nonāca Amerikā, Denisa intereses pārstāvēja divi advokāti. Viens ar ļoti lielu pieredzi darbā prokuratūrā. Otrs advokāts bija speciālists tieši šādos kibernoziegumos. Iepazinušies ar materiāliem, kas bija amerikāņu rīcībā, advokāti konstatēja, ka Čalovska datortīkls bijis atvērts, tam nebija uzliktas drošības sistēmas un līdz ar to tam bijuši aptuveni 40 pieslēgumi no nezināmām vietām.

Caur personisko datoru? Kā tas fiksēts?

D. Č. Man bija uzstādīta sistēma, lai saglabātos žurnāls ar visiem pieslēgumu ierakstiem.

S. V. Šoreiz tas viņu glāba. Noziedznieki parasti cenšas šādus datus nodzēst, noslēpt, viņam bija pretēji – saglabājušies ieraksti par pilnīgi visiem pieslēgumiem. Līdz ar to nebija nekā, kas apstiprinātu, ka tiešām viņš ir tas, kas izdarījis visu, kas sarakstīts, kad viņu prasīja izdot.

Tad sekoja prokuratūras piedāvājums slēgt vienošanos, atzīstot daļu vainas. Arī tas 1000 dolāru sods, ko tiesa piesprieda, ir panākts vienošanās ceļā. Kādu vainu viņš atzinis, tā skaitās konfidenciāla informācija, jo notiek izmeklēšana attiecībā uz pārējiem, bet Denisa loma, kā to konstatēja prokuratūra un tiesa, ir tik niecīga, ka nekāda kaitējuma piedziņa pret viņu netika vērsta.

Deniss ir tikai viens no tiem, ko vainoja bīstamās datorprogrammas radīšanā. Kas ar pārējiem?

S. V. Ņikita Kuzmins no Krievijas arī piekritis sadarboties, bet viņam pateikts, ka sods tiks piespriests tikai pēc tam, kad būs notiesāti visi pārējie. Rumānija savu pilsoni, pie kura atradās serveri, atteicās izdot.

Kā notika tiesa?

D. Č. Gatavojoties tiesai, advokāts ar prokuroru apsvēra vienošanās iespēju. 4. septembrī es atzinu sevi par vainīgu. Tiklīdz apsūdzētais piekrīt vienoties, tiesa ierastā veidā vairs nenotiek.

Tobrīd jau bija zināms, cik liels tādā gadījumā var būt sods?

D. Č. Bija zināms, ka sods būs robežās starp 18–24 mēnešiem. Pēc vainas atzīšanas trīsarpus mēnešu laikā bija jāsavāc vēstules no draugiem, tuviem cilvēkiem, uz tā pamata advokāts veidoja savu vīziju par to, kas notika, un cilvēka raksturojumu. Probācijas dienests veidoja savu vīziju, veicot arī interviju, un nāca ar secinājumiem pie tiesneša. Tāpat prokuratūra nāca ar savu skatījumu. Tiesnesis tos izvērtēja.

Izbaudījāt dzīvi cietumā kā Latvijā, tā Amerikā. Kāda atšķirība?

D. Č. Par baudīšanu to grūti nosaukt. Tas tomēr ir cietums, tā nav vasaras nometne, kur atpūsties. Psiholoģiski daudz smagāk bija, protams, Amerikā. Te tomēr biju mājās, vismaz mana mamma varēja pie manis atnākt, tur neviena tuvinieka nebija. Kamerā redz tikai četras krāsas – baltas sienas, pelēkas durvis, brūnus kombinezonus, sarkanas ugunsdzēšanas sistēmas.

S. V. Ja runājam par cietumu atšķirībām, tas, par ko arī es kā advokāts esmu pārsteigts, – viņiem tur ir pieejama bibliotēka, iespēja mācīties. Viņš atbrauca atpakaļ ar vairākiem izglītības sertifikātiem par pabeigtiem kursiem, tostarp diplomu par Amerikā iegūtu vidusskolas izglītību.

Pēc tam kad šeit pabeigta augstskola? Cietumā izsniegts vidusskolas beigšanas diploms skaitās pilnvērtīgs, lai stātos augstskolā?

D. Č. Jā, varētu stāties augstskolā ASV, ja nebūtu iebraukšanas lieguma šajā valstī. Cietumā iemācījos arī angļu valodu, nedaudz spāņu, iemācījos spēlēt šahu – nekad iepriekš to nebiju spēlējis. Izlasīju ļoti daudz grāmatu.

S. V. Tur tā vide, kā stāstīja Deniss, ir daudz draudīgāka, jo turpat blakus ir arī uz mūžu notiesātie. Ikdienā iznāk kontaktēties ar cilvēkiem, kuriem nav vairs ko zaudēt, pat ja kādam nazi iedurtu mugurā.

D. Č. Starp citu, ir bijuši tādi gadījumi.

Pie mums bieži runā par to, ka cietumā ienes mobilos telefonus un vēl sazin ko. Arī Amerikā tā var?

D. Č. Neredzēju, ka mūsu cietumā būtu kas ienests.

S. V. Vismaz telefoni mūsu cietumos tiek ienesti, visticamāk, ar administrācijas ziņu, jo, tos noklausoties, ir iespēja iegūt jaunu informāciju.

Kā atšķīrās režīms Amerikas cietumā un šeit?

D. Č. Amerikā var sēdēt kamerā, bet var arī uzturēties kopīgajās telpās. Tur ir televizori, iespējas nodarboties ar vingrošanu, turpat arī telefons, var piezvanīt uz mājām jebkurā brīdī, kad vēlies.

S. V. Latvijā laiks jāpavada kamerā.

D. Č. Latvijā varēju zvanīt uz mājām vienu reizi nedēļā uz piecām minūtēm. Un arī duša atļauta tikai vienu reizi nedēļā. Amerikā var iet dušā katru dienu. Toties Latvijā var iet āra pastaigā katru dienu uz vienu stundu. Tur tā nevarēja – tikai vienu reizi trijās dienās, bet, ja kādas tehniskas problēmas, piemēram, nestrādā lifts, tad pastaigas vieta ir uz jumta.

Amerikā cietumā ir iespēja gūt vēlākā dzīvē noderīgas zināšanas, saņemt tās apliecinošus sertifikātus. Bet pie mums cietumā esošie pakļauti degradācijai, un tad nav brīnums, ka viņi nav piemēroti dzīvei brīvībā.

S. V. Tieši tā. Sods par nodarīto jāsaņem, taču, ja cilvēks pēc tam nav gatavs pilnvērtīgai dzīvei, es uzskatu, ka tas ir zaudējums sabiedrībai. Pareizi būtu, ja pēc soda izciešanas viņš varētu normāli iekļauties sabiedrībā. Mūsu cietumu sistēma ir tāda, ka izstumj cilvēku no sabiedrības, esi ko nodarījis, un no tevis kā no tāda spitālīgā cenšas izvairīties. Spilgts piemērs – savulaik notiesātās Rīgas domes amatpersonas. Tie bija augsta līmeņa profesionāļi arhitektūrā. To laiku, ko nosēdēja, vajadzēja nevis likt bezjēdzīgi atsēdēt, bet dot iespēju projektēt kaut vai jaunu cietumu, zinot tā specifiku arī no iekšpuses. Bet Strancim pat datoru nedeva. Viņam bija grūti saglabāt pat esošo profesionālo līmeni.

D. Č. Amerikā cietums tiek saukts par korekcijas vietu – ar domu, ka cilvēks tajā labojas.

Varbūt šis piemērs ir labi analizējams no tāda viedokļa, kas mums jāpilnveido mūsu sistēmā?

S. V. Ir jādomā, kā bijušos ieslodzītos atgriezt sabiedrībā. It kā uz papīra uzrakstīts, ka tur ir korekcija, labošana, bet tāda reāli nenotiek. Un liela daļa ieslodzīto nonāk atpakaļ cietumā.

Jo nav arī cita ceļa.

S. V. Nav arī cita ceļa... Arī vēl viens piemērs – kad uzzināju, ka bijis spriedums un ka Denisu atbrīvos, domāju, kā tas tehniski notiks, kur tagad dabūs naudu, kā atgriezīsies mājās. Jo mums ir tā: savu sodu esi izcietis, atveras vārti, ej, kur tu gribi. Bet amerikāņi Denisu iesēdināja lidmašīnā un nogādāja Latvijā.

Kāds pavadīja?

D. Č. Līdz lidmašīnai pavadīja amerikāņi, Helsinku lidostā mani sagaidīja somu robežsargi, lai iesēdinātu lidmašīnā uz Rīgu, kur pretī bija Latvijas robežsargi, lai atdotu manus dokumentus.

Pastāstījāt par atbrīvošanu, atgādiniet, kā notika pirmā apcietināšana?

D. Č. Gatavojos iet ārā. Ja man zvanītu pie durvīm, es, protams, tās atvērtu. Bet ielauzās pa deviņstāvu mājas sestā stāva logu. Sasita stiklu, iemeta istabā gaismas granātu. Nesapratu, kas notiek, nogūlos uz grīdas. Specdienesti atvēra durvis, ienāca cilvēki, kas runāja angļu valodā, teica, ka esot FIB aģenti, viņi arī veica kratīšanu.

Bijāt viens mājās?

D. Č. Paldies Dievam, tajā brīdī biju viens. Man tēvam tolaik bija daudz problēmu ar veselību. Pa to gadu viņam ļoti pasliktinājās veselība, es ļoti pārdzīvoju, nespēdams viņam nekā palīdzēt. Tēvs nomira trīs mēnešus pēc tam, kad mani Latvijā atbrīvoja no apcietinājuma. Paldies Dievam, ka es vismaz kaut kādu daļu laika varēju pabūt ar viņu kopā.

Atbrīvošanai no cietuma tūlīt nesekoja darba piedāvājumi Amerikā?

D. Č. Pēc likuma es tagad ASV nevaru atgriezties piecus gadus.

Var jau strādāt arī attālināti.

D. Č. Man ir labs darbs arī šeit.

Ir jau skaidri tālākie dzīves plāni?

D. Č. Pagaidām strādāju Latvijas Ārstu biedrībā. Gribu atgriezties savā iepriekšējā dzīvē. Arī pie sociālajiem projektiem.

Kādiem?

D. Č. Biju izveidojis mājaslapu Stopbedres.lv. Cilvēki var nofotografēt bedres un internetā ziņot pašvaldībai, kur tās atrodas, lai pašvaldība var ņemt norādījumus vērā un bedres aizlāpīt. Diemžēl pagājušajā vasarā bija problēmas ar serveri, pagaidām šī lapa nedarbojas, man nav bijis laika to atjaunot. Tāpat bija sagatavots sadarbības projekts ar Rīgas domi, kas ļautu cilvēkiem uzrādīt, kur ir neizvesti atkritumi, un pašvaldībai parūpēties, lai pilsēta būtu tīrāka. Tas arī vēl nav īstenots.

Kā izjūtat to, ka tagad esat sabiedrībā labi zināms?

D. Č. Laikam mūsu cilvēki ir pietiekami izglītoti un delikāti, neviens klāt neskrien.

S. V. Deniss varētu darboties sabiedriskajā sfērā un darīt labus darbus, izmantojot savu atpazīstamību. Šajā jomā mums speciālistu nav pietiekami daudz, valsts dienesti varētu izmantot Denisa pieredzi un zināšanas. Protams, viņš ir ticis sodīts Amerikā, no reputācijas viedokļa kibernoziegumu uzraugi viņu nevar ņemt štatā, bet kā konsultants viņš varētu darboties. Domāju, ka valsts no tā varētu tikai iegūt.

Arī advokātiem nu vērtīga pieredze.

S. V. Mēs par savu pilsoni vairāk cīnījāmies no cilvēktiesību viedokļa un Satversmes normu pozīcijām, mums nebija iespējas iedziļināties lietas būtībā. Bet priecājos, ka mums izveidojās ļoti labs kontakts ar advokātu, kurš ir speciālists kibernoziegumu jomā. Viņš arī apsolīja atbraukt uz Latviju, domāju, ka nolasīs dažas lekcijas, kas būs noderīgas no profesionālā viedokļa. Jo mums tiešām šajā jomā pieredze nav tik liela.