Latvijas valsts un Latvijas banka centās grūtībās nonākušajai "Bankai Baltija" palīdzēt, pārņemot kontroli bankā "bez elementāras informācijas par stāvokli bankā", vēlāk starpziņojumā norādīja īpaši izveidotā parlamentārā izmeklēšanas komisija, piebilstot: "Neticami, bet šo informāciju neviens pat nemēģināja pieprasīt."

Izkūp puse Latvijas iedzīvotāju noguldījumu

90.gadu sākuma hiperinflācija, kad gada laikā uzkrājumi pat desmitkārtīgi zaudēja savu vērtību, kā arī vājā komercbanku uzraudzība radīja priekšnosacījumus apšaubāmiem banku pakalpojumiem. "Bankas Baltija" piedāvātās noguldījumu procentu likmes 1993.gadā sasniedza 90%, liekot daudziem noguldītājiem savus ietaupījumus pārvietot no konservatīvākām bankām, kas piedāvāja trīs vai četras reizes mazākas likmes, uz "Banku Baltija". Savukārt kredīti tika izsniegti ar ievērojami zemākām procentu likmēm.

Inflācijas līmenis pamazām saruka, un, nesagaidot lata devalvāciju un, kā vēlāk atklājās, nonākot finanšu grūtībās, banka turpmākajos gados procentu likmes pamazām samazināja. Tas gan nenovērsa neizbēgamo - apšaubāmos un pat krāpnieciskos kredītos un uzpūsto noguldījumu procentu izmaksai izdotie līdzekļi bankas kapitālu samazināja līdz līmenim, kas tai radīja pamatīgus mīnusus. Nojaušot grūtības, bankas vadītāji ievērojamu daļu bankas aktīvu nobēdzināja ārpus valsts.

Kopumā 1995.gada banku krīzes laikā Latvijas iedzīvotāji saskaņā ar dažādu pētnieku aprēķiniem zaudēja 40-50% noguldījumu, no kuriem pusi - tieši "Bankā Baltija".

Pasaules Bankas ekspertu vērtējumā nozīmīgs iemesls lielajiem zaudējumiem bija arī Latvijas Bankas un valdības vilcināšanās un ilgstošās pārrunas ar "Banku Baltija". Tā rezultātā no aptuveni 500 miljoniem ASV dolāru aktīvu līdz mirklim, kad banka tika pasludināta par maksātnespējīgu, bija pazuduši aptuveni 260 miljoni.

Bankas prezidents Tālis Freimanis parlamentārās izmeklēšanas komisijā taisnojās, ka "viņš pret savu gribu ir "iesaistīts spēlē" ar augstajiem depozītu procentiem un nerentablo uzņēmumu kreditēšanu".

Bankas darbība bija balstīta uz "piramīdas principa": augstās procentu likmes piesaistīja jaunus noguldītājus, kas ļāva norēķināties ar iepriekšējiem. Likumi procentu likmes neierobežoja, bet baņķieriem neilgtspējīgā shēma raizes nesagādāja, jo tie paļāvās uz lata vērtības kritumu.

1995.gada 23.majā "Bankā Baltija" naudu glabāja 121 463 noguldītāji, kuriem tā palika parādā 102,4 miljonus latu

Bankas prezidents Tālis Freimanis parlamentārās izmeklēšanas komisijā taisnojās, ka "viņš pret savu gribu ir "iesaistīts spēlē" ar augstajiem depozītu procentiem un nerentablo uzņēmumu kreditēšanu".

Kriminālās autoritātes

Bankas kraha brīdī tās uzraudzības padomes priekšsēdētājam Aleksandram Laventam un viņa ģimenei piederējusi vairāk nekā puse bankas akciju, lai gan sākotnēji pie bankas "šūpuļa" stāvējušas arī citas odiozas personības, tostarp "Pārdaugavas" noziedzīgā grupējuma līderi Ļeskovs un Raigorodskis.

Laventu biznesa un draudzības saites vienojušas arī ar Lietuvas kriminālo aprindu pārstāvi Georgiju Dekanidzi, kura dēlam 1995.gadā par žurnālista slepkavības organizēšanu tika izpildīts nāvessods. Nogalinātais žurnālists Vīts Liņģis bija vēstījis par ieroču iegādes darījumiem, par ko norēķini bija notikuši caur "Banku Baltija". Laventa vārds ticis saistīts arī ar kriminālo autoritāti Ivanu Haritonovu un citiem.

Brīdī, kad Latvijas Banka apturēja tās darbību, "Baltijas Banka" kredītos bija izsniegti 143 miljoni latu, no kuriem 84 miljonu latu kredītportfelis bija nodots Maskavas "InterTek" bankai apmaiņā pret vērtspapīriem, kas nemaz nebija saņemti. Auditori tolaik pieļāva, ka šie vērtspapīri izmantoti bankas akcionāru privāto darījumu finansēšanai. Starp pārējiem - bankā atlikušajiem - kredītiem bija, piemēram, tā sauktā G-24 aizdevumi - Starptautiskā valūtas fonda un citu starptautisku institūciju Latvijas valdībai aizdoti līdzekļi, ko tā savukārt ekonomikā iepludināja caur komercbankām, no kurām lielākā daļa bankrotēja.

Valdība šajā laikā arī aicināja uz sarunām "InterTek" pārstāvjus. Ieradušies "divi ņipri zēni" džinsu biksēs un sporta kreklos, kas nav varējuši uzrādīt nekādus dokumentus par to, ko viņi pārstāv, tolaik medijiem sacīja Ministru prezidenta padomnieks Uldis Osis.

Latvijas Banka neveica pilnā apjomā likumā noteikto uzraudzību pār AS "Banka Baltija" un citām komercbankām," teikts parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojumā. "Efektīva valsts uzraudzība faktiski nepastāvēja."

Lata stabilitātes garants

Tā laika premjerministrs Māris Gailis valdības darbā redzējis vien politisku atbildību, bet par komercbanku darbību personīgi atbildīgs esot bijis Einars Repše, kurš "esot greizsirdīgi uzņēmis ikvienu valdības iejaukšanās mēģinājumu banku lietās", liecina parlamentārās izmeklēšanas komisijas dokumenti. 1995.gadā par darbības pārtraukšanu paziņoja vairākas bankas, bet, kad tika apturēta arī "Bankas Baltija" darbība, no amata atkāpās finanšu ministrs Andris Piebalgs.

Lai gan Gailis medijiem atzina, ka banku krīzē vainojama Latvijas bankas vājā komercbanku kontrole, tomēr Repšes atkāpšanos viņš uzskatīja par nevēlamu, jo "lata stabilitāte ir viņa nopelns". Gaiļa ieskatā gan vajadzējis demisionēt Latvijas Bankas viceprezidentam Ilmāram Rimšēvičam, kura pienākumos ietilpusi komercbanku kontrole.

1996.gadā 6.Saeimā tika izveidota parlamentārā izmeklēšanas komisija, kuras mērķis bija noskaidrot "Bankas Baltija" krīzes cēloņus un bankrota pamatotību, kā arī izvērtēt bankas sanācijas projektus.

"AS "Banka Baltija" sabrukums 1995. gada maijā, kā arī vairāku citu komercbanku maksātnespēju un bankrots izraisīja smagu situāciju Latvijas Republikas komercbanku sistēmā. Vienlaicīgi atklājās, ka nav sakārtota komercbanku darbības likumdošana, ir pieļauti būtiski trūkumi uzraudzībā, nav radīti labvēlīgi saimnieciskie un politiskie priekšnoteikumi."

Neraugoties uz iepriekšējā - 5. - Saeimā izveidotas parlamentārās izmeklēšanas komisijas secinājumiem, ka finanšu krīzi komercbankās 1995.gadā izraisīja objektīvi apstākļi - Baltijas valstu tautsaimniecības struktūras pārmaiņas, likumdošanas neatbilstība ekonomikas prasībām utt. - nākamajā sasaukumā izveidotā komisija šim "vienkāršotajam viedoklim" nepiekrita. Savā gala ziņojumā tā secinājusi, ka "tiešais cēlonis bija bankas akcionāru un vadītāju ilgstoša un sistemātiska pretlikumīga rīcība, kā arī neprofesionāla bankas lietu izlemšana".

Tomēr arī Latvijas valdība un Latvijas Banka bija līdzvainīga krīzē, uzskatīja parlamentārās izmeklēšanas komisija. "Latvijas valdība nenodrošināja normālai komercbanku funkcionēšanai nepieciešamos tiesiskos, ekonomiskos un politiskos apstākļus, savukārt Latvijas Banka neveica pilnā apjomā likumā noteikto uzraudzību pār AS "Banka Baltija" un citām komercbankām," teikts komisijas gala ziņojumā. "Efektīva valsts uzraudzība faktiski nepastāvēja."

"Bankā Baltija" revīzijas un pārbaudes notikušas neregulāri un ar novēlošanos. Piemēram, pārbaude par bankas darbību 1993.gadā veikta tikai 1994.gada augustā, bet faktu, ka auditoriem liegta vai kavēta pieeja bankas dokumentiem, Latvijas Banka atstājusi bez ievērības. Pārskatu par 1994.gadu banka savukārt neiesniedza vispār, bet auditoru firma 1995.gada sākumā konstatēja, ka "stāvoklis bankā ir smags". Auditori gan martā revīziju pārtraukuši, konstatējot, ka viņiem "iesmērēti" sagrozīti grāmatvedības dokumenti.