Viņas šķietamais draugs Jānis Gaigals apsūdzēto nožogojumā vakar atradās pēc 116. panta par tīšu prettiesisku nonāvēšanu (pat ne vainu pastiprinošos apstākļos) un 180. panta par piesavināšanos nelielos apmēros. Prokuratūras rūpes par 10 latu zādzības sodīšanu šķiet absurdas salīdzinājumā ar Elīnas izlieto asiņu un tuvinieku ciešanu apjomu, ko pie pašreizējās nozieguma kvalifikācijas nav iespējams gandarīt.

Traipi liek nervozēt

Tiesas sēde tradicionāli sākas ar jautājumu par klātesošo mediju tiesībām. Fotografēt varmāku Neatkarīgajai aizliedz konvoja policiste. Televīzijai procesu filmēt aizliedz tiesa. Publicitāti šai lietā vēlas vienīgi cietusī ģimene. Jānis Gaigals tiesai prasa: «Noraidīt.» Visas sēdes gaitā viņš ir mazrunīgs, lielākoties valda pār savām emocijām, brīžam dziļi skatās atnākušo acīs, tomēr lielākoties skatiens vērsts uz logu. Brīvība viņam būs liegta uz gadiem desmit, bet, ja Pupiņu ģimenei izdosies uzvarēt savu smago cīņu par taisnību, varbūt arī daudz vairāk. Vai par to procesa gaitā domā Gaigals, var tikai minēt – pārtraukumos sarunāties ar viņu neļauj un pats, izskatās, nevēlas. Taču arī viņam nervi brīžam ir uzvilkti, un par to liecina sarkani pleķi, kas redzami uz kakla un skausta brīžos, kad tiek nolasītas viņa pastrādātā nozieguma detaļas: eksperta atzinumi par Elīnai nodarītajiem miesas bojājumiem, līķa stāvokli, «sarkanbrūniem traipiem» klāto drēbju un citu lietisko pierādījumu saraksts, lai arī cik pavirši un nemākulīgi iegrāmatots. Nervozēt liek arī paša sniegtā liecība pirmstiesas izmeklēšanā, pārbaudot to slepkavības vietā. Izmeklētāja Lelde Vaice to pierakstījusi šādi: «Ieejot istabā, aizdomās turētais apstājās pie dīvāna, kas atradās izvilktā stāvoklī. Viņš paskaidroja, ka šai dīvānā viņš sāka žņaugt Elīnas Pupiņas kaklu, tad četras reizes iesitis ar dūri pa galvu un vienu reizi ar celi pa seju. Tad atstājis guļam Elīnu Pupiņu un devies projām.» Visticamāk, tā ir tikai daļēja patiesība – nevainīgākais no tā, kas patiesībā tai naktī notika Gaigala dzīvoklī.

Pierādījumus nepārcilās

Tiesas procesa gaitā no jauna liecināt Jānis Gaigals atsakās: «Nē, es jaunu liecību nesniegšu. Uzturu rakstveidā rajona tiesā sniegto liecību. Uz aizstāvja jautājumiem neatbildēšu.»

Neatkarīgā jau vēstīja, ka patiesībā Gaigala pastrādātais noziegums varētu būt daudz briesmīgāks un tam ir pārliecinoši lietiski pierādījumi – dzimumorgānu apvidū saplēsti legingi, asinīm piesūkušās pārplēstas biksītes. Kad no lietas materiālu pārbaudes tiesa pārgāja pie pušu lūgumiem, Pupiņu ģimene uzturēja prasību klātienē vērtēt lietiskos pierādījumus. Formāli – lai vēlreiz pārliecinātos par mantu piederību mirušajai meitai. Patiesībā – cerot, ka tiesa nevarēs neieraudzīt sakarību, ko ignorē prokuratūra un ignorēja pirmās instances tiesa – kailas sievietes līķis un asiņaina veļa liecina par dzimumnoziegumu. Tomēr lūgumu atteica. Tiesnesis Aivars Uminskis paskaidroja, ka kolēģija ir tiesīga izskatīt lietu tikai apsūdzības uzturēto pantu robežās. Slepkavība ir, sīka zādzība ir, bet seksuāla rakstura darbību nav. Attiecīgi atteikts arī pieaicināt ekspertu, kas varētu paskaidrot, kā radušies bojājumi apģērbā un kādā ceļā asinis nonākušas uz drēbēm. Tās Elīnas mantas, kas netika izņemtas kriminālprocesa gaitā, šobrīd atrodas pie slepkavas tēva. Bet arī ar to atgūšanu tiesa nespēj palīdzēt ģimenei – tās atgūstamas vai nu labprātīgi vienojoties, vai civilprocesa kārtībā. Bet kā vienoties, ja uz to cilvēku pusi pat paskatīties nevar, kur nu vēl ar viņiem runāt. Tiesas zālē bija gan Gaigala brālis, gan tēvs.

Vienkārši noraidīt...

Izņemot tiesas procesa izdevumu kompensāciju (ceļa un naktsmītnes izdevumi), visi pārējie cietušo lūgumi noraidīti. Tieši kā to vēlējās J. Gaigals: «Neizteikšu nekādu viedokli, nekādus komentārus. Vienkārši noraidīt lūgumus.» Īsi, precīzi, aukstasinīgi. Tikai pirksti nervozi bungā pa nožogojuma dēli. Tikmēr viņa paša raksturojumus, ko advokāte Guna Kaminska savākusi no ieslodzījuma vietu pārvaldes un uzņēmumiem, kur J. Gaigals strādājis, tiesa ļauj pievienot lietai – varot noderēt, kad, nosakot soda termiņu, tiks vērtēta tiesājamā personība. Labus vārdus Gaigalam veltījusi spēka trīscīņas sporta biedrība Spēka pasaule. Viņš, tajā darbojoties, palīdzējis cilvēkiem... Elīnas mātei Aijai Pupiņai šai brīdī neiztur nervi. Kārtējā pauze, 5 minūtes.

Tiesas izmeklēšana arī šajā instancē ir pabeigta, un tagad nākamajās sēdēs notiks tiesu debates. Runās apsūdzība, aizstāvība, cietušie. Apsūdzētajam šai etapā vārds netiek dots. Viņam atliek gaidīt vien pēdējo vārdu. Ja vien gribēs to izmantot. Slepkavas tēvs Alfons Gaigals Neatkarīgajai stāsta, ka reizi mēnesī tiekas ar dēlu, ka dēls pārdzīvojot notikušo, nožēlo. Taču tiesas zālē no šīs nožēlas ne miņas. Ierastu kustību J. Gaigals pagriežas, nokrakšķ rokudzelži, pamāj ar galvu savējiem, un konvojs viņu aizved.

Amatpersonas, kas piedalījušās Elīnas Pupiņas lietas izmeklēšanā:

• izmeklētāja Lelde Vaice;

• uzraugošais prokurors Sergejs Aleksejevs;

• aizvietojošā uzraugošā prokurore Inta Pumpure;

• pirmās instances tiesnese Aija Orniņa;

• pirmās instances prokurore Inta Pumpure;

• otrās instances tiesnesis Aivars Uminskis;

• otrās instances prokurore Inta Pumpure;

• tiesu medicīnas eksperte Ināra Ščerbinska.

Operatīvā grupa nozieguma vietā:

• tiesu medicīnas eksperts Juris Straubergs;

• eksperts kriminālists Jurijs Melngalvis.

• Policisti Andris Fridrihsons, Edgars Korsaks, Una Melke.

• Dežurējošais prokurors Sergejs Aleksejevs.