Vai varat ieskicēt, kā narkotiskās vielas nonāk Latvijā, bet vēlāk pie gala patērētāja – piemēram, Purvciemā?

Ceļš var būt ļoti dažāds. Piemēram, kontrabandas ceļā persona x ieved amfetamīnu no kādas valsts, kurā notiek izgatavošana, pieņemsim, kilogramu. Tad tas tiek atšķaidīts, jo nepieciešama peļņa (var atšķaidīt pat uz pusi). Pēc tam caur noziedzīgajiem sakariem viela tiek izplatīta tālāk citiem dīleriem, kuri jau iegādājas mazāku apjomu.

Samazinoties apjomam, kādu iegādājas persona, kura grib nelikumīgi pelnīt, palielinās arī cena par gramu. Ja iepriekš minētā persona x iegādājās narkotisko vielu par 4 eiro gramā, tad tālāk viņš jau to var pārdot pat par sešiem, astoņiem eiro gramā.

Vienlaikus dīleri, kuri iegādājas mazākus apjomus, arī vēlas peļņu, nopirkto daudzumu turpina jaukt ar dažādiem piejaukumiem, tāpēc pie galapatērētāja nonāk jau samērā «netīra» narkotiskā viela.

Piemēram, ja sākotnējā tīrība ir 80% līdz 90%, tad uz ielas jau tiek pārdota viela, kurā amfetamīns var būt 15%, 20%. Tas ir vidējais, ir gadījies arī tīrāks.

Tad pie lietotāja atrastās vielas tīrība var norādīt uz to, cik daudz narkotiskā viela ir jaukta?

Jā, bet tas nav akmenī cirsts.

Tai pašā laikā šīs vielas lietotājs, kurš, visticamāk, jau ir atkarīgs, nopērk to pašu amfetamīnu par 13 līdz 15 eiro gramā ar daudz piejaukumu.

Kādā veidā visbiežāk Latvijā nonāk narkotiskās vielas?

Ceļi ir visdažādākie – auto ceļš, kurjeri - norijot vai slēpjot mantās (somās un citās vietās), var būt arī pa pastu, slēpjot sūtījumos, kā arī izmantojot ūdens ceļus, piemēram, pie kuģiem piestiprinot saiņus, iepakojumus ar magnētu palīdzību.

Izdomai nav robežu, piemēram, konteineros tiek veidoti slēpņi, līdzīgi kā tabakas izstrādājumiem. Tāpat reizēm, izmantojot pastu, tiek sūtīta viela, kuru ar vienkāršu procesu var sadalīt, un tad jau paliek narkotiskā viela un tā, ar kuru bija sajaukts.

No kurām valstīm visbiežāk Latvijā tiek ievestas narkotiskās vielas?

Principā ir vairāki ceļi. Piemēram, amfetamīna grupas, marihuāna, tiek vestas no Beļģijas, Holandes, Polijas. Retākos gadījumos var būt arī Krievija.

Savukārt hašišs, kurš Latvijā nav populārs un parasti tiek vests tikai tranzītā, parasti tiek vests no Marokas caur Spāniju, pa Eiropu vieglajās mašīnās, kravas auto, jūras pārvadājumos.

Vai Latvijas iedzīvotāji bieži dodas «vieglā peļņā», kļūstot par narkotisko vielu kurjeriem?

Pagājušajā gadā bija 43 šādas personas. Tie ir tie, kuri notverti ar narkotiskajām vielām. Cipars, salīdzinot ar 2016. gadu, nedaudz ir audzis. Diemžēl jāsaka, ka kurjeri aizturēti daudzās pasaules valstīs – Japāna, Eiropas Savienības valstis, Austrālija, dažādās valstīs.

Tendence nemainās līdz šim, lai arī par to daudz ir runāts. Cilvēkiem, iespējams, šķiet, ka viņi to varēs izdarīt. Protams, ir arī kāds, kurš to izdara (pārved narkotiskās vielas nepieķerts), bet nenoķer viņu vienu, otru reizi, bet kādu reizi «iekritīs».

Viņiem nemaksā tik daudz, lai pēc viena brauciena varētu mest visu pie malas un sākt dzīvot bez šāda «biznesa».

Visas tiesībsargājošās iestādes valstīs veic sava veida profilēšanas, pēta psiholoģiskos raksturojumus kurjeriem. Tāpat tādiem mērķiem kā Dienvidamerika, Āfrika tiek veltīta pastiprināta uzmanība.

Bēdīgākais, ja kurjers tiek aizturēts valstī, kura nav Eiropas Savienībā, viņam šķiet, ka attieksmei pret viņu būtu jābūt tādai pašai kā ES valstīs. Tas tā nav, un cilvēki negrib to saprast, bet cietumsodi šādās (ne ES) valstīs ir ļoti dažādi.

Ir valstis, kur par šādām noziedzīgām darbībām (narkotiku pārvadāšanu) var saņemt pat mūža ieslodzījumu.

Visvairāk šajā jautājumā izbrīna, ka uz šādiem braucieniem «parakstās» cilvēki, kuriem ir 40 gadi, kuriem ir ģimene, te nevar runāt par neinformētību, ka šādi braucieni var beigties bēdīgi. Cilvēks plānveidīgi iet uz šo soli un cer, atkarībā no maršruta sarežģītības, nopelnīt no 500 līdz 3000 eiro un ka viņu nenoķers.

Un pat ja viņu nenoķers – tie trīs tūkstoši eiro viņa dzīvē neko nemainīs, bet pieķeršanas gadījumā kurjers saņems tos pašus astoņus, desmit gadus cietumā, piemēram, Japānā, nerunājot par Malaiziju, Indonēziju.

Tāpat nevajag cerēt, ka Latvija ir visvarena un vienmēr palīdzēs - aizturētais cilvēks konkrētā valstī ir noziedznieks un tā pret viņu tur izturēsies.

Ir arī tādi, kuri, nonākuši Dienvidamerikā, nobīstas un pārdomā, nolemj narkotikas nevest. Vienlaikus viņiem mēdz nebūt ne līdzekļu, ne iespēju tikt atpakaļ.

Tas ir briesmīgi, ka cilvēki neaizdomājas, kādas sekas šādai rīcībai varētu būt.

Vai Latvijā ir aktuāla «spaisu» problēma?

Principā nē. Tas, ko mēs biežāk redzam, ka kādam vēl krājumos ir no «vecajiem laikiem».

Tipiskākais narkotisko vielu lietotājs. Vai varat ieskicēt viņa portretu?

Nav tādu tipisko lietotāju, bet ir kopējas tendences. Apkopojot informāciju, visvairāk narkotiskas vielas lieto personas no 21 līdz 30 gadiem un «top» vecums ir no 31 līdz 40 gadiem.

Turklāt vīriešu narkotiku lietotāju ir «entās reizes» vairāk nekā sieviešu.

Raksturojot narkotiku lietotājus, arī jāvērtē, ko viņš ir lietojis.

Parasti gan sāk ar «vieglākām» narkotikām izklaidējoties un pēc tam jau atkarībā no tā, kāds kuram ir slieksnis, no kura veidojas atkarība, nepieciešamas lielākas devas, stiprākas narkotikas.

Strādājot esam secinājuši, ka cilvēkiem bieži šķiet, ka psihotropais medikaments ir droši – tas taču ir medikaments, ar to kādu ārstē.

Vienlaikus arī no šādiem medikamentiem rodas atkarība un kādā brīdī ir par maz un sāk meklēt vēl kaut ko.

Runājot par psihotropajiem medikamentiem. Vai ir gadījumi, kad ārsti nav bijuši godprātīgi un izrakstījuši šādas zāles personām, kurām tās nav nepieciešamas?

Ir bijuši šādi ārsti, arī šogad, kur Kurzemes reģionā tika aizturēts viens ārsts kopā ar vēl vienu personu. Šajā jautājumā nav starpības – vai tiek iedotas tabletes vai derīga recepte, ar kuru medikamentus var iegādāties.

Vienlaikus gadījumi, kad tiek pieķerti negodprātīgi ārsti, ir reti.