Cilvēku audu un orgānu transplantācija ir cieši saistīta ar cilvēka cieņas, identitātes un integritātes aizsardzību, mirušā tuvinieku tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību, skaidroja tiesībsargs, piebilstot, ka nevar neminēt citu cilvēku tiesības uz dzīvību, kad dzīvības glābšana ir iespējam tikai ar donora ziedotajiem orgāniem. Visbeidzot minētais jautājums ir nozīmīgs arī ar to, ka Latvijai iecerēts ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību, kā rezultātā jāpārskata Latvijā spēkā esošo normatīvo aktu atbilstība cilvēktiesību prasībām, uzsvēra Jansons.

Laikā no 17.oktobra līdz 30.novembrim Tiesībsarga birojs veica sabiedrības aptauju par miruša cilvēka ķermeņa, orgānu un audu izmantošanu medicīnā, lai noskaidrotu Latvijas pilngadīgo valstspiederīgo informētību un zināšanas par cilvēka ķermeņa, audu un orgānu ziedošanu medicīnas vajadzībām. Kopumā aptaujā piedalījās 2623 respondentu no visas Latvijas.

Apkopojot aptaujas rezultātus, tiesībsargs secinājis, ka iedzīvotāju informētība un zināšanas par miruša cilvēka ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu medicīnā kopumā ir ļoti zema. Tāpat lielākā daļa aptaujas respondentu nav informēta par viņu tiesībām un veidu, kādā ir iespējams reģistrēt savu piekrišanu vai atteikšanos izmantot savu ķermeni, audus vai orgānus pēc nāves medicīnai.

Jansons skaidroja, ka aptaujas rezultāti tāpat parāda, ka lielākā daļa jeb 61,1% respondentu uzskata, ka pašlaik Latvijā ārstniecības personas nedrīkst izņemt personas audus vai orgānus pēc nāves, ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņas par personas izvēli. Tāpat trīs ceturtdaļas jeb 76,6% aptaujas respondentu uzskata, ka šādu tiesisko kārtību Latvijā atbalstītu. Ievērojot minēto, Jansons secinājis, ka sabiedrība nav informēta par pašlaik spēkā esošo tiesisko regulējumu, kas nosaka prezumētās piekrišanas sistēmu.

Aptaujā arī noskaidrots, ka respondentu viedoklis ir ļoti atšķirīgs jautājumos par mērķi, kādam persona vēlētos ziedot savu ķermeni, audus vai orgānus pēc nāves. Tiesībsargs secināja, ka lielākā daļa respondentu jeb 58,1% atbalstītu savu audu vai orgānu izņemšanu transplantācijai, kamēr jautājumā par ķermeņa, audu vai orgānu izmantošanu medicīnas studijām augstskolās - 59,8% neziedotu sevi šādam mērķim.

Tiesībsargu satrauc, ka trīs ceturtdaļas no visiem aptaujas respondentiem - 76,2% - nav informēti par savu tuvinieku vēlmi ziedot audus vai orgānus medicīnai pēc nāves. Tiesībsarga ieskatā, jautājums par izdarāmo personīgo izvēli sākas ģimenē kā sabiedrības pamatšūnā. Tāpat viens no būtiskākajiem jautājumiem saistībā ar miruša cilvēka ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu medicīnā ir tuvinieku tiesību aizsardzība, kas ir nesaraujami cieši saistīta arī ar mirušās personas tiesībām.

Likums "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" noteic, ka miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu transplantācijai drīkst izdarīt, ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu izmantot audus un orgānus pēc nāves un ja šā cilvēka tuvākie piederīgie līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam nav rakstveidā informējuši ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto aizliegumu izmantot viņa audus un orgānus pēc nāves.

Tiesībsargs secinājis, ka atbildīgās institūcijas, kas konkrētajā gadījumā ir Veselības ministrija, nav izdarījusi savu pozitīvo pienākumu, lai veiktu sabiedrības informēšanas pasākumus. Jansons uzsvēra, ka ir svarīgi, lai iedzīvotāji būtu informēti par valstī pastāvošo sistēmu un par savas darbības vai bezdarbības sekām. Tāpat valsts ir atbildīga par kārtības noteikšanu, kādā tiek iegūta un reģistrēta piekrišana audu un orgānu ziedošanai.

Jansons tāpat uzsvēra, ka spēkā esošajā likumā nepastāv arī skaidrs mehānisms, kādā veidā norisinās saziņa ar mirušās personas tuviniekiem, lai noskaidrotu mirušā dzīves laikā pausto gribu.