Antona Skrindas ieguldījums tautas izglītošanā, laikā, kad Latgale bija iekļauta Vitebskas guberņā (1772-1918), ir neizmērāms. A. Skrinda no dzīves aizgāja jauns, bet savā 37 gadus īsajā mūžā spēja izdarīt ļoti daudz.

21. oktobrī Vaboles muzejā notika pasākums Antona Skrindas piemiņai, uz kuru pulcējās Vaboles vidusskolas audzēkņi un citi interesenti.

Pasākuma laikā, līdzās muzeja speciālistes Ilzes Ozoliņas interesantajam stāstījumam un prezentācijai par Antona Skrindas personību, skanēja vairāki interesanti stāsti ar mistikas pieskaņu. Muzeja krājumos nonākušas divas fotogrāfijas. Viena, uz kuras pats Antons Skrinda (uzņemta 1912.gadā), uz otras – kāda sieviete vārdā Eižēnija Bērzkalne ar vīru Rūdolfu. Abas fotogrāfijas muzejā nonākušas kā Ženovijas Vilcānes dāvinājums. Tieši Ženovija, nododot fotogrāfiju, muzejam stāstīja, kā ārsts Antons Skrinda atgriezis viņas radiniecei redzi. Vairākas reizes ir degušas ēkas, kurās atradušās šīs fotogrāfijas, taču tās palikušas neskartas. Fotogrāfijas ir iekļautas grāmatā “Latvijas novadu dārgumi”.

Anna Lazdāne, brāļu Skrindu muzeja direktore: “Daudziem viņš ir zināms kā kara ārsts, taču viņa vislielākā loma bija tautas izglītošana. Kā dzejnieks, kā publicists iespējams viņš ir mazāk zināms sabiedrībai. Sakarā ar to, ka Antons Skrinda bija labs dzejnieks, rakstīja un tulkoja lugas, viņam ir arī viens skaists dzejolis par rudeni. Tas bija tas, kas uzrunāja mūs arī jauno paaudzi mudināt rakstīt dzejoļus par tēmu “Rudiņs”. Skolēni mums iesūtīja darbus, kurus glīti noformēja. Mūs tas priecē, ka viņi iet Antona Skrindas pēdās. Mēs dzejoļus novērtējām un šodien, jubilejas pasākumā, pasniedzām bērniem nelielas dāvaniņas. Mums jābūt tiem, kas šo skolotāja lomu nes tālāk plašākā sabiedrībā. Tā kā daudzas novada skolas vēl nav radušas iespēju paciemoties pie mums muzejā, tad mēs nolēmām stāstu par Antonu Skrindu aizvest pie viņiem un to pastāstīt. Jo Antons Skrinda ir atstājis savas pēdas ne tikai Vabolē un mūsu novadā, bet arī Latgales kultūrvēsturē. Un šīs pēdas ir ļoti dziļas. Pamatojoties uz viņa izdoto gramatiku, mēs varam lasīt visus iespieddarbus un arī vienu no pirmajām iespiestajām avīzēm “Drywa”. Spēlētas lugas, lasīta dzeja. Kā kara ārsts, savukārt, viņš vairāk darbojies Sibīrijā.”

Vēl interesants fakts, kas saistās ar Antona Skrindas vārdu, ir par godu brāļiem Skrindām nosauktā Atašienes vidusskola Krustpils novadā. Tieši Eižēnija un viņas vīrs Rūdolfs to savulaik ierosinājuši.

Fotogalerija