Pieņemts uzskatīt, ka pirmās epitāfijas baznīcā ir kopš tās uzcelšanas 1882. gadā. Tieši šajā gadā 24 gadu vecumā mira grāfiene Jadviga Plātere – Zīberga. Grāfienes Marijas Plāteres – Zībergas epitāfija ir ieplaisājusi, iespējams 1944. gadā – apšaudes un ugunsgrēka rezultātā.

Šajās piemiņas plāksnēs ir sniegtas biogrāfiskas ziņas par Plāteru – Zībergu dzimtas piederīgajiem, raksturoti viņu dzīves nopelni, īpaši akcentēta šo grāfu loma Kalupes baznīcas celtniecībā. No teksta izriet, ka plāksnes ir uzstādījuši dzimtas piederīgie. Katra vēstījuma noslēgumā ir fragmenti no Svētajiem rakstiem.

Stendi ar epitāfiju tulkojumiem tika uzstādīti Kalupes novadnieku saieta laikā, savukārt tieši epitāfiju tulkojuma un uzstādīšanas idejas autors ir vēstures doktors Henrihs Soms.

Henrihs Soms: “Mani jau kopš bērnības interesēja jautājums, kāpēc manā dzimtajā baznīcā ir uzraksti, kurus es nevaru izlasīt, atšifrēt. Tolaik jau nebija arī nekādas citas informācijas. Visi saprata tik vien kā pirmās rindiņas, kurās rakstīti vārdi – Staņislavs, Marija un Jadviga. Doma par šo epitāfiju tulkojumu mums radās jau agrāk, veidojot komentārus albumam “Terra Mariana.1186-1888”. Sapratām, ka mūsu baznīcās ir ļoti daudz vērtību. Kad skaidrojām, kādas ir piemiņas plāksnes Rīgas Doma baznīcā, atcerējos par Kalupes baznīcu un tajā esošajām plāksnēm. Tās nebija nekur aprakstītas. Pieaicinot zinātniekus un vietējos prāvestus, īpaši Andreju Aglonieti, kurš ļoti detalizēti iedziļinājās tekstos latīņu valodā, sapratām, ka ir pienācis laiks visu salikt informācijas stendos.”

Darbs pie epitāfiju tekstu izpētes un tulkojumiem tika atbalstīts no Valsts Kultūrkapitāla fonda puses un guva finansiālu atbalstu mērķprogrammas “Latvijai – 100” projektā “Kalupes pagasta kultūras zīmes Latvijas stāstā” ietvaros.

Grāfi Staņislavs un Marija Plāterie – Zībergi dibināja Kalupē draudzes skolu, kurā simtiem bērni ieguva pamatizglītību. Paaudžu paaudzēs Kalupē veidojās ļoti turīgi saimnieki, kas bija jaunās Latvijas celtnieki.

Henrihs Soms atzina, ka bija dažādi fakti un zināšanas, kas, tulkojot tekstus, nāca klāt arī viņam.

H.S. “Pārtulkojot uzmanīgi šos tekstus, kārtējo reizi konstatējām, ka katram no šiem cilvēkiem ir izcila loma vēsturē. Man, kā pētniekam, ir interesanti, ka plāksnēs minēti konkrēti dzimšanas dati. Arī par to, ka grāfiene Jadviga ir mirusi tālu prom no Kalupes. Ir arī dažādas versijas par to, kur viņi ir apbedīti, jo Kalupē nav viņu atdusas vietas. Šiem cilvēkiem veltītās piemiņas plāksnes atrodamas Bebrenes kapsētas kapličā. Ir doma, ka viņi varbūt tur apbedīti. Tāds ir tas pētnieciskais darbs, kas attiecināms ne tikai uz tagadni, bet arī uz pagātni. Muiža un baznīca ir ļoti stabilas struktūras. Tagad mēs nevērtējam cilvēkus pēc tautības un ticības, bet gan pēc viņu ieguldījuma. Jāsaka, ka šie poļu izcelsmes grāfi bija izcili. Grāfiene Marija bija ļoti izglītota sieviete, viņa bija pieaicināta par skolotāju Kalupes skolā. Epitāfijas vēl nav iedzīvojušās mūsu katoļu baznīcās, iespējams Eiropā tās jau ir pilnīgi integrējušās. Latvijā tādas ir Aglonā, Dagdā.”

Pēc Henriha Soma domām, jāpienāk laikam, kad baznīcās arī mūsu laikos rakstīs epitāfijas par cilvēkiem, kas aiziet mūžībā tālu no savām dzīvesvietām, draudzes, dzimtas, lai pateiktos viņiem par sniegto ieguldījumu.

Uz Kalupes baznīcu ir atceļojis arī albums “Terra Mariana” jeb “Marijas zeme”. Tas ir viens no 10 albuma oriģinālam atbilstoši izgatavotiem faksimileksemplāriem.

H.S. “Viens no tiem atrodas Daugavpilī, otrs Rēzeknē, citi – Rīgā, Polijā, Vācijā un Igaunijā. Savā laikā metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš ir piedalījies šīs grāmatas tapšanā, teica, ka vajag to dod cilvēkiem, lai lasa, lai katrs dabū tai pieskarties. Šos vārdus tad mēs arī vienmēr paturam prātā. Šodien svētkos šī grāmata ir arī manā dzimtajā baznīcā, Kalupē. Šis ir tikai pirmais “Marijas ceļojums”. Vērojot, ka interese par to nezūd, cerams, ka vedīsim to arī citviet. Jo grāmata ir civilizācijas vērtība.”

Albuma idejas autore ir grāfiene Marija Anna Valērija Tīzenhauzena. Albums tika izgatavots vienā eksemplārā un 1889. gadā dāvāts Romas pāvestam Leonam XIII (1878-1903) viņa priesterības 50. jubilejā. Savukārt par galveno izdevuma autoru kļuva Gustavs fon Manteifels - vēstures pētnieks, heraldikas un folkloras faktu vācējs. Albuma iesējums ir Rīgas meistaru darbs: tas tapis ap 1888. gadu Kristofa Hefelberga darbnīcā, bet sudraba apkalumi izgatavoti sudrabkaļa Erika Bakstada darbnīcā. Izdevuma vizuālā tēla veidošanu īstenojuši ievērojami Rīgas mākslinieki: Aleksandrs Grossets, Bernhards Borherts, Arturs Baumanis, Rīgas galvenais arhitekts Oskars Felsko. Albuma teksti tapuši Aleksandra Štāla grāmatspiestuvē.

Epitāfiju latīņu tekstu tulkoja prāvests Antons Aglonietis, prāvests Andrejs Aglonietis, vēstures doktors Andris Levāns. Svēto rakstu fragmentus latgaliski tulkoja prāvests Andris Aglonietis.