Veidojot izstādi “Ludza ar skatu uz ezeru”, muzeja darbinieki ir mēģinājuši caur laika prizmu izgaismot spilgtākos pilsētas vēstures un mūsdienu notikumus. Un tas viņiem arī izdevies, jo Visaginas pilsētas iedzīvotāji izrādīja patiesu interesi un aizrautību, iepazīstoties ar mūsu novada un pilsētas vēsturi. Viņus pārsteidza neparastais izstādes mākslinieciskais risinājums – uz 12 baneriem izvietots patiess fotostāsts par Ludzu. Krāsainās dabas ainavas ar Ludzas ezeriem, vecās fotogrāfijas ar kolorītajām pilsētas ieliņām, mākslas un vēstures pieminekļi, ievērojamo novadnieku portreti piesaistīja apmeklētāju skatus, radīja interesi un sajūsmu.

Šīs izstādes iniciatore, ilggadējs Ludzas Novadpētniecības muzeja sadarbības partneris, biedrības “Augštaitijas ezeri” vadītāja Gaļina Udovenko. Pateicoties Udoveno kundzei, mūsu muzeja izstādes ir biežs un gaidīts viesis Visaginas pilsētā. Sava muzeja šai pilsētai pagaidām nav, jo, salīdzinot ar sirmo Ludzu, Visagina atzīmē tikai savas pastāvēšanas ceturto gadu desmitu. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc Visaginas iedzīvotājus, kas sapņo kādreiz izveidot savu pilsētas muzeju, tik ļoti interesē mūsu muzeja darbība.

Visagina ir Ludzas antipods. Klīstot pa pilsētu, jūs neatradīsiet šauras ieliņas ar dārzu ieskautiem koka un akmens namiem. Visaginas pilsētas raksturīgākā ainava – daudzstāvu daudzdzīvokļu nami, labi pārdomāts ceļu tīkls, alejas. Par to, protams, nav jābrīnas, jo šī pilsēta tika celta kā mūsdienīga Ignalinas AES darbinieku pilsēta. Lai arī Ignalinas AES 2009. gadā tika slēgta, Geigera skaitītājs, kas novietots pretī pašvaldības ēkai, reāli darbojas. Vecākās paaudzes cilvēki šo pilsētu pazīst kā Sņečkus. 1992. gadā tā tika pārdēvēta par Visaginu. Šis nosaukums pārņemts no blakus esošā ezera un ciema, kas kādreiz atradās mūsdienu pilsētas centra vietā.

Ir saglabājusies brīnišķīga leģenda par pilsētas nosaukuma rašanos.

Sensenos laikos brīnišķīgajā zemē smaragdzaļu priežu ēnā čaloja strautiņi un plauka krāšņas puķes, dāvājot šīs zemes iedzīvotājiem prieku. Cilvēki šeit bija jautri, laimīgi un mīlēja viens otru. Taču kādu dienu šajā laimīgajā zemē ieradās ienaidnieks. Zaļo mežu un zilo ezeru zeme pildījās ar asinīm un vaidiem. Drosmīgie, bezbailīgie cilts vīri izmisīgi cīnījās ar pretinieku. Kad šķita, ka cīņa jau ir zaudēta, meža klajumā parādījās meitene Gina. Pacēlusi ar abām rokām virs galvas zobenu, viņa varonīgi devās pretī ienaidniekam. Šinī brīdī no ezera ūdeņiem pacēlās virpuļviesulis. Pacēla savā virpulī Ginu, virs ienaidnieku galvām nežēlīgi iemirdzējās zobens. Nav zināms, cik ilgi turpinājās cīņa. Viesulis norima tikai tad, kad visi ienaidnieka karotāji bija uzveikti. Pēkšņi izdzīvojušo cilts karavīru acu priekšā Ginas paceltās rokas pārvērtās par spārniem, bet pati meitene – par dzērvi. Savicināja spārnus un aizlaidās uz ezeru. Vēlāk ļaudis ezera krastos bieži redzēja dzērvi, tāpēc šo ezeru nodēvēja par Visaginu. Vēlāk, gribot uzsvērt meitenes Ginas drosmi, pievienoja vīriešu dzimtes galotni, tā radās nosaukums Visaginas “Visus aizstāvošais” (visus gina).

Stella ar pilsētas simbolu – lidojošu dzērvi – ir novietota pretī pilsētas pārvaldes ēkai. Simts metru attālumā no tās – memoriālais akmens, kas norāda tieši uz to vietu, kur sākās pilsēta.