Pēc skolas N.Naumenko iesauca obligātajā kara dienestā, kur viņš ieguva radiomehāniķa profesiju. Dienēja Daugavpilī, uz šo pilsētu pēc tam arī atgriezās strādāt. Viņš nostrādāja lokomotīvju remonta rūpnīcā 31 gadu. Uzsāka kā māceklis, pēc tam strādāja par elektromontieri, ceha mehāniķi. Nepārtraucot strādāt absolvēja dzelzceļa tehnikumu. Reiz uzrakstīja rakstu rūpnīcas avīzē „Lokomotīve”, ko rediģēja viņa tautietis Zenons Burijs. To nopublicēja. Kopš tā laika N.Naumenko sāka rakstīt prozu, bet, dodoties pelnītā atpūtā – arī dzeju.

Latgales krievu rakstnieku asociācija „RUSLO-L” izdeva Nikolaja Naumenko noveļu krājumu „Mātes sirds”. Tajās autors attēlo paša izdzīvoto dzīvi: ģimenes atzīšanu par „kulakiem” un tam sekojošu mantas atņemšanu, badā aizvadīto bērnību, armijas ikdienu u.c. Dzimtā ciemata Kostjuhovkas un bērnības atmiņu tēmas aizkustinoši ieskanas autora vienkāršajā dzejā. Par tās pirmajiem publiskajiem klausītajiem kļuva viņa draugi no biedrības „Uzdim”, kas nav pārsteidzoši, jo 1993.gadā N.Naumenko nebaidījās atbalstīt tautiešu pilsonisko iniciatīvu un kļuva par vienu no baltkrievu biedrības „Uzdim” dibinātājiem.

Par to un par „Uzdima” talantīgajiem literātiem stāstīja Baltkrievijas Republikas konsule Daugavpilī Tatjana Kručiņina, sveicot N.Naumenko pirmajā radošajā vakarā. Muzikālo dāvanu autoram pasniedza akordeonists Andrejs Turoks un baltkrievu tautas dziesmu ansamblis „Kupalinka”, dzeju nolasīja Anastasija Sazankova.

Nikolajs Naumenko ar sievu Ņinu uzaudzināja divas meitas, palīdz viņām audzināt mazbērnus. Radošajā vakarā tēvs un vectēvs atklājās viņiem no līdz šim nezināmās puses. Bet Baltkrievu kultūras centrs un „Uzdim” turpina atklāt jaunus talantīgo baltkrievu vārdus Daugavpilij.