Monēta, kuru meta viņa komandas vadītājs Gradskis, kad nevarēja izdarīt izvēli starp diviem favorītiem, pagriezās pret Bužoru ar sānu un viņam bija jāpamet šovs. Uz Daugavpils kultūras pils skatuves izpildītājs uzlidoja kā “ērglis” un uzreiz iekaroja skatītājus ar savas balss skaistumu un spēku.

“Atmiņas…” – lielā mērā tas ir veltījums Muslimam Magomajevam, ar kuru iepazīšanās notika 2007. gadā, pateicoties operas dīvai Jeļenai Obrazcovai. Brīnumainā kārtā Obrazcova nojauta Magomajeva un Bužora līdzību - vokāls, komunicēšanas veids, matu griezums un izturēšanās veids uzstājoties… Metodijs nodarbojās ar operas mākslu visā pasaulē un pavisam maz zināja par Magomajevu…

Katrā dziesmā - kaisle

“Vairākus gadus es strādāju Vācijā, pēc tam atgriezos Sanktpēterburgā. Obrazcova, tobrīd Marinskas teātra mākslinieciskā vadītāja, pastāstīja, ka tiek atvērts jauns teātris, kur man varētu būt interesanti strādāt. Tā arī viss notika! Pēc tam, kad viņa pameta teātri, viss mainījās. Obrazcova iepazīstināja mani ar Magomajevu - mūsu tikšanās bija paredzēta 15 minūtes gara, taču tā turpinājās 2 stundas. Mēs muzicējām, izprotot viens otru no pusvārda. Vienlaikus Muslims daudz smēķēja. Pēc tikšanās viņš vairākas reizes man zvanīja un interesējās par manu daiļradi. Viņa nāvi es uztvēru kā man tuva cilvēka zaudējumu. 2009. gadā operas primadonna Tamāra Siņavska, Magomajeva atraitne, uzaicināja mani uz Magomajeva koncertzāles atklāšanu. Tikai tad es uzzināju, ka Magomajevs sava tīmekļa vietnē atstāja sajūsminātas atsauksmes par mani. Izlasītais ļāva secināt, ka man ir tiesības izpildīt dziesmas no Muslima repertuāra. Nesen man bija iespēja piedalīties Aleksandras Pahmutovas jubilejas pasākumā – es izpildīju Magomajeva “Melodiju”,” – laikrakstam “СейЧас” stāsta Metodijs Bužors. Intervija notika viesmīlīgajā un gaumīgi izrotātajā viesnīcā “Villa Ksenija”.

Koncertā “Atmiņas…” skanēja dziesmas itāļu, krievu un rumāņu valodās. Metodijam piemērots gan opermūzikas repertuārs, gan klasiskās estrādes mūzika. Neatkarīgi no tā, ko izpilda Bužors, skaņdarbi ir ar brīnišķīgu mūziku un ne mazāk brīnišķīgiem vārdiem. Kad tas viss tiek piesātināts ar apburošo balsi un aktiermākslu, tad rodas brīnums un klausītāji aizkustinājumā applaudē. Papildus tam, liela māksla ir atrast kontaktu ar skatītājiem. Viņš joko: “Daudzi dzied bez balss, bet es dziedu bez matiem”. Tas viss radīja ļoti dzīvas personas tēlu un tāpēc valdzināja.

Bužors nečukst mikrofonā par mīlestību, bet gan paziņo par to trauksmaini. Tādas ir viņa Dieva dotās vokālās dotības! Rezultātā koncerts tiek uztverts kā Mīlestības himna. Citādāk attiekties pret dziesmām, kuras viņš izpilda, nedrīkst. Šīs dziesmas necieš liekulību. Katra dziesma ietver sevī jūtas un pārdzīvojumus. Katrā dziesmā – kaisle!

Mūzika ieskauj vārdu

“Mana mamma dzimusi Grieķijā,” stāsta intervijā Metodijs, “mātes uzvārds ir Volahes. Es biju Krētā, no turienes nāk mani senči. Tēvs – moldāvu rumānis. Metodijs – ir grieķu vārds.” Viņš atzīstas mums, ka viņam ir fani. Dziedātājs stāsta, ka tās ir inteliģentas un neuzbāzīgas sievietes. “Apmēram 15 fani seko man līdzi turnejās. Koncerts vēl nebija beidzies, bet internetā jau bija apskatāmas bildes. Tas ir patīkami! Mani priecē uzmanība no sieviešu puses. Daugavpilī koncerta laikā kāda sieviete dāvinot ziedus pačukstēja, ka mīlot mani. Es arī mīlu savus skatītājus. Tas, ko iegūstu koncerta laikā ir neaptverams, bet ļoti svarīgs. Ieskatos skatītāju sejās un redzu tajās atmiņas par jaunību, par pagātni, par brīdi no kura nāk manas dziesmas. Man paveicās, es paspēju iepazīties ar Magomajevu, Eduardu Hiļu… Es saņēmu no viņiem “zināšanu graudu”, kuru ar laiku spēju iedīgt sevī. Es nekopēju 60. – 80. gadu zvaigznes, bet gan reproducēju viņu izpildījumu caur laika prizmu. Cenšos atstāt uz skatuves daļiņu no sevis, kā to mācīja Eldārs Rjazanovs. Dzīvot pagātnē nedrīkst, bet nedrīkst arī aizmirst to. Padomju laiku klasiskās mūzikas Zelta fondu ir pilnvērtīgi jāizmanto un jāiesaista mūsdienās.Šobrīd ir maz autoru, kuri varētu sacerēt tādas dziesmas,” – ar nožēlu saka Metodijs.

Interesanti ir tas, ka dziedātājam ir draugi Daugavpilī. Tie ir akordeonisti - Svetlana Stavicka un Vladimirs Ušakovs. Abi šobrīd dzīvo Sanktpēterburgā un spēlē akordeonu pazīstamos muzikālos kolektīvos. Bužors tic, ka katram ir nolemts savs liktenis. Tomēr gadījumu par Gradska mesto monētu atceras ar aizvainojumu un paskaidro: “Manā interpretācijā dziesma “Синяя вечность” bija vairāk nobriedusi (runa iet par uzstāšanās dueli starp Bužoru un Kungurovu ). Gradskis visu redzēja, bet nobijās patstāvīgi pieņemt lēmumu.”

Uz jautājumu, kāpēc televīzijas šova “Голос” dalībniekiem sagādā grūtības krievu dziesmu izpildīšana, atbild: “Ja tulkot dziesmas vārdus no angļu valodas, tad sanāk ļoti vienkārša dziesmas jēga. Krievu dziesmā vissvarīgākais ir vārdi. Tādiem dzejniekiem kā Roždestvenskis, Dobronravovs, Jevtušenko, Okudžava, pati dzeja ir kā dziesma. Ārzemju mūzika palīdz teksta izpildītājam, bet krievu mūzika ieskauj vārdu”.

– “Голос” – tiešām godīgs projekts, kurā nav vietas kukuļošanai? Projektā var nokļūt tikai pateicoties savam talantam? “Голос”, kurš tiek raidīts šobrīd, rada šaubas…

- Jūs paši atbildējāt uz savu jautājumu… Sākumā vienmēr ir mērķis, bet ar laiku tas pazūd. Man ļoti gribētos, lai Eiropā par piemēru ņemtu jaunos izpildītājus no Krievijas. Krievijai ir ar ko lepoties un ne tikai ar Šaļapinu.

Šodien ir pieprasīts Stass Mihailovs un viņš diktē sabiedrībai mūzikas gaumi. Iespējams, ir vajadzīgs laiks, lai parādītos izpildītāji ar augstāku latiņu. Es jūtos pilnīgi sevi realizējis. Jūtos labi jebkurā valstī – Vācijā, Francijā, Itālijā, Kanādā. Meklēt laimi kaut kur tur ir nepareizi, laime ir katrā no mums un tā vai nu ir, vai nav.

– Cik laimīgas bija Jūsu radošās attiecības projektā “Две звезды” ar baleta dejotāju Anastasiju Voločkovu?

– Šo projektu (2013) uztvēru kā mēģinājumu savienot nesavienojamo. No sākuma es paņēmu dziesmas no Džo Dassena repertuāra, tad ieradās Voločkova ar veselu lērumu cilvēku - atbildīgo par kostīmiem, pavāru u.c. Un paziņoja: “Tas nav aktuāli!” Piedāvāja dziedāt “Baltās rozes”. Tad bija mana kārta atteikt un būt neapmierinātam ar viņas izvēli. Nastjas bija žēl, bet nevaru noliegt to, ka viņa ir personība. Neatkarīgi no visa, mēs ar viņu duetā ierakstījām 12 dziesmas.

– Tiesa, ka bildinājāt savu sievu pusotru stundu pēc Jūsu tikšanās? Ja jā, tad Metodijs Bužors ir kaislīgs cilvēks un tas noteikti atspoguļojas viņa daiļradē.

– Tiešām, tā viss arī notika. Bet tas nozīmē to, ka es vairāk esmu apņēmīgs nekā kaislīgs, bet kaisle dažbrīd arī piemīt. Kad es bildināju Natāliju, man bija pilnīgākā pārliecība, ka šī sieviete ir visskaistākā un visgudrākā. Mēs ar viņu skatāmies vienā virzienā. Mana sieva ir Sanktpēterburgas bērnudārza direktore, iepriekš viņa bija dziedātāja. Nāku uz bērnudārzu, lai apkoptu kokus tā teritorijā. Es parastiem kokiem piešķiru dekoratīvu formu. Tam visam ir pamats: drīzumā man jāpabeidz agrārais institūts, pavasarī braukšu aizstāvēt diplomdarbu, jo visam ir jābūt pabeigtam līdz galam. Man ir papildus specialitāte galdniecībā. Pats izgatavoju divas ikonas Kišiņevā. Mans brālis ir bīskaps.

– Jūs esat vienkārši fenomenāla personība! Ko vēlaties pateikt atvadoties no Daugavpils?

– Tā bija mana pirmā vizīte šajā pilsētā, man šeit patīk un es ceru atbraukt vēlreiz. Klausītāji ir ļoti atsaucīgi un es tiku sirsnīgi uzņemts. Koncerta organizatore Zoja Vavilova riskēja, jo neesmu pazīstams Latvijā. Ceru, ka neliku vilties. Novēlu, lai Jaunais gads Jūsu dzīvi maina uz labāko pusi. Lai vīrieši rūpējas par savām sievietēm un viņām vēlu – Sieviešu laimi. Jūsu Metodijs Bužors.