2008. gadā uzņēmums, kas strādāja vienā no visizdevīgākajiem pārtikas rūpniecības sektoriem (lēts alus lielapjoma patērēšanas tirgum) bija spiests apturēt ražošanas līnijas.

Kādreiz populāro alus šķirņu ražošanas rūpnīca kļuva par “čemodānu bez roktura”: uzturēt ražošanas jaudas spēku kļuva neizdevīgi un dārgi… Sakārtot ražošanu patstāvīgi īpašnieki mēģināja, bet nekas neizdevās.

2008. gadā firmai “Mamas-D” tika nomainīti gan īpašnieki, gan menedžmenta sistēma.

Kā rezultātā – 2013. gadā vecajā ražotnē tika uzbūvēta jauna rūpnīca. Gada laikā tika uzbūvēts cehs, uzstādīts aprīkojums, un sākās pirmās alus partijas izlaišana.

Tieši tad no slepenības iznāca Aleksandrs Daderko, bijušais firmas “MamasD” direktors un līdzīpašnieks. Tajā brīdī noskaidrojās, ka jau tālajā 1998. gada oktobrī Daderko kungs reģistrēja preču zīmi “Latgales Alus SIA”, iesniedzot Latvijas Republikas Patentu valdē pieteikumu. Tikumi tajos gados bija vienkārši, daudzi dzīvoja pēc principa “kurš pirmais piecēlās – tam pieder kurpes”, tāpēc problēmas ar vairāk nekā 150 gadu pastāvošās tirdzniecības markas reģistrāciju konkrētai, atsevišķai personai, neveidojās. Bijušais direktors paziņoja, ka viņam kā preču zīmes “Latgales Alus, SIA” īpašniekam, ar firmu “Mamas-D” tika noslēgts līgums par preču zīmes izmantošanu. “Tikai” par 500 tūkstošiem latu. Un nebūtu slikti, ja jaunie saimnieki norēķinātos. Viņš teica: “Lūk, līguma kopija, te viss ir pareizi, zvēru! Bet naudu būtu labi pārskaitīt šeit!” teica bijušais direktors.

Cilvēki, kuri ir pārāk uzticīgi, biznesā ilgi neaizturas. Tāpēc arī jaunie firmas “Mamas-D” īpašnieki mēģināja saņemt līguma oriģinālu. Kas tas par līgumu, kurš nav samērīgs ar paša uzņēmuma vērtību ar visu iekārtu, zemi un cehiem?

Bet uz tiesas lūgumu uzrādīt oriģinālu, Daderko kungs pieticīgi atteica: “Oriģināla pie manis nav, tas stāv bankas seifā, ja vien atradīšu zelta atslēgu...” Vēlāk izskanēja vēl aizkustinošāka versija: “Oriģināls, kā aizdevuma nodrošinājums tika nodots kā ķīla kādam cilvēkam, ar kuru kontakti... nozaudēti.” Lūk, kādi bija cilvēki tajā laikā - izsniedza kredītus pret nederīgu papīra ķīlu un pazūd, lai tos neatrastu. Bet naudu būtu labi tomēr samaksāt!

Eksistē versija, ka oriģināla nekad nav bijis. Vienkārši, pārdodot kopā ar partneriem savu daļu “Mamas-D”, Daderko kungs pēkšņi saprata, ka tā vietā, lai sazāģētu aprīkojumu metāllūžņos, bet zemi pārdotu (tā, kā to darīja daudzi “privatizatori” 90. gados), jaunie īpašnieki uzlaboja esošo tehniku un infrastruktūru un veiksmīgi darbojās tālāk! Viņi sāka strādāt ne ar gatavu uzņēmumu, kā savulaik Daderko un Ko, tāpēc kungam tas skauda.

Tad arī beidzot noderēja reģistrētā preču zīme.

Visā šajā “vēsturē” ir vēl daži interesanti momenti: piemēram, auditēšanā, kad jaunajiem firmas “Mamas-D” īpašniekiem nodeva uzņēmumu, nebija atrastas nekādas “īres maksas” pēdas 10 gadu laikā no preču zīmes noformēšanas uz Daderko kungu un līdz pārdošanas dienai.

Neviens nav ziņojis par līgumcenu, pārdodot firmu no viena īpašnieka otram īpašniekam. Nekādas atsauces uz tirdzniecības zīmes īpašniekiem nav arī Valsts ieņēmumu dienestam.

Jautājumus izraisa arī preču zīmes tiesiskums. Zināms, ka Daderko kungs savulaik ir devis tiesības uz preču zīmi “Latgales Alus, SIA” kādas Jaunzēlandes (!) firmai “Mitrex Global Corporation Limited”. Neskatoties uz to, ka šī firma tika likvidēta 2011. gadā, vēlāk, 2013. gadā Daderko izdevās iegūt no jau 2 gadus nepastāvošas firmas tiesības uz preču zīmi atpakaļ! Bet saka, ka ceļojumi laikā nav iespējami.

Savukārt, Jaunzēlandes “Mitrex Global Corporation Limited” direktors bija Ēriks Vanagels, viņam ir saistība ar simtiem ārzonas kompāniju Lielbritānijā, Kiprā, Īrijā, Jaunzēlandē, Panamā un citās valstīs. “Īpašnieks”, ir iesaistīts daudzās krāpšanas un korupcijas skandālos, galvenokārt Ukrainā.

Sīkāk par Vanageļa kungu var uzzināt šeit.

Un, ja Aleksandram Daderko patiešām bija darīšana ar Ēriku Vanagelu, tad Interpolam, vajadzētu par to painteresēties.

Kas tad palicis pāri?

1) Noskaidrojās, ka pēc 2 gadiem, aizgājusi bojā firma pēkšņi viegli slēdz darījumus.

2) Līgumu oriģināli pazūd nezināmā veidā, un tiesā paradās kopijas nepārprotami rakstītas ar roku.

3) Veiksmīgi strādājošajam uzņēmumam, pamatojoties uz meliem, pieprasa 700 tūkstošus eiro .

Parasti šāda veida situāciju raksturo vienkāršs vārds “krāpšana”. Bet pirmās instances tiesa uzskata, ka viss kārtībā, un atsaka pašreizējiem valdītājiem noteikt līguma oriģināla autentiskumu. Dīvaina pozīcija, kas veicina krāpšanu un atklātu izspiešanu. Vai Latvijā atkal ir pienākuši 90. gadi? Vai tā ir, mēs uzzināsim pēc apelācijas lēmuma saņemšanas.