Zinaīda un Arnolds Riņķi ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kam ir piešķirta arī invaliditātes grupa. Pāris šī gada aprīlī oficiāli salaulājies un nu jau pusgadu dzīvo ārpus speciālās aprūpes iestādes Daugavpils novada Kalupē, pašvaldības piešķirtā dzīvesvietā, kas bijis iespējams pateicoties deinstucionalizācijas projektam.

Lai saņemtu pakalpojumus, personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir noteikta I vai II grupas invaliditāte, ir jāpiesakās individuālo vajadzību izvērtēšanai un atbalsta plāna izstrādei savas pašvaldības sociālajā dienestā. Kalupes pagastā kopumā izvērtētas 44 personas, 28 no kurām vēlas palikt pagastā arī uz dzīvi. Pēc izvērtēšanas tiek noteikts, kādi atbalsta veidi šiem cilvēkiem nepieciešami veiksmīgai integrācijai sabiedrībā, un 2015. gada 16. jūnija Ministru kabineta noteikumiem Nr.313 arī paredz, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem divu gadu garumā pēc dzīves uzsākšanas ārpus sociālā aprūpes centra pienākas aprūpe mājās; iespēja apmeklēt dienas aprūpes centru un specializētās darbnīcas; grupu dzīvokļi; īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumi; speciālistu konsultācijas un individuālais atbalsts, ko gan Riņķu ģimene joprojām nesaņem, jo speciālisti šim darbam pat vēl nav apmācīti.

Pakalpojumu izmaksas priekšfinansē pašvaldība, kurai pēc tam izmaksas tiek kompensētas no Eiropas Sociālā fonda projekta „Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Latgales reģionā” līdzekļiem. Taču lai šo iespēju saņemtu, Zinaīdai un Arnoldam bija jāiziet stingrs vērtēšanas process, ko abi sirsnīgie un mērķtiecīgie cilvēki arī veiksmīgi izdarījuši.

Personas ar garīgas attīstības traucējumiem var iemācīties daudz un dažādas prasmes, tikai parasti tas prasa stipri vairāk laika, praktisku izmēģināšanu vai daudzkārtēju darbību atkārtošanu. Visbiežāk garīgi atpalikušais cilvēks mācās novērojot apkārtējos un tad soli pa solim tiek atdarināta citu cilvēku rīcība. Zinaīdai un Arnoldam ir paveicies, dzīvojot Kalupē, jo šeit viņus atbalsta sociālā aprūpes centra un Daugavpils novada sociālie darbinieki, kas šo uzdevumu veic bez papildus samaksas, lai gan tas jau bija jāpārņem speciāli apmācītajiem mentoriem. Zinaīdas un Arnolda stāsts ir savā ziņā veiksmes stāsts, jo abi ir pilni vēlmes mācīties, attīstīties un strādāt.

Kopumā projekta ietvaros tiks novērtētas 462 personas ar garīga rakstura traucējumiem, 505 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un 317 ārpusģimenes aprūpē esoši bērni, lai noskaidrotu, kādi sociālie pakalpojumi viņiem ir visnepieciešamākie. Bez tā, ka Zinaīda un Arnolds spēj paši veiksmīgi dzīvot un pārtikt ārpus sociālās aprūpes centra, abi ir arī veikli rokdarbnieki – par godu Latvijas simtgadei Zinaīda šobrīd izšuj sedziņu ar tautiskajiem rakstiem un ada zeķes ar auseklīšiem, kuras pabeidz Arnolds, jo Zinaīda to darīt nemākot. Personu ar garīgas attīstības traucējumiem jūtas un vajadzības ir tādas pašas kā mums visiem, viņiem ir reāla vajadzība pārdzīvot un piedzīvot pašam ikvienu situāciju, lai iemācītos un nepieciešamība veikt reālas praktiskas rīcības ikdienā nosaka katras personas ar attīstības traucējumu iespējas iekļauties. Apkārtējās sabiedrības attieksme pret personām ar garīgas attīstības traucējumiem ietekmē sociālās integrācijas rezultātu. Garīga atpalicība jāuztver kā personas eksistences normāla izpausme un personas ar garīgas attīstības traucējumiem ir aktīvi jāiesaista ikdienas dzīvē. Saskaroties ar attīstībā traucētajiem cilvēkiem, ir jāspēj saskatīt viņos personas ar attīstības iespējām. Katra persona ir vienreizēja un mainīga un nedrīkst to ierindot kādā noteiktā attīstības fāzē vai līmenī un uzskatīt, ka tas nekad nemainīsies. Tieši tāpēc sociālie darbinieki cer, ka drīzumā tiks realizēta arī projektā solīto mentoru apmācība, kas cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem burtiski palīdzētu iemācīties dzīvot.