Pirmo reizi Latgali apciemojusi arī dzejnieces mazmeita Anita Marija no ASV, kas vecmāmiņu atceras kā spēcīgu raksturā, bet sirsnīgu attieksmē pret mazbērniem. Marija Andžānei dzīve svešumā devusies grūti – valodas barjeras dēļ dzejniece bijusi gandrīz izolēta no komunikācijas ar sabiedrību un pat mazbērniem, kas latviešu valodu nezināja. Dzejnieces mazmeita nonākot vecmāmiņas piemiņas vietā bija patiesi pārsteigta un pateicīga par to, ka Latvijā tik saudzīgi tiek glabāta šīs zemes dižgaru piemiņa. Anita Marija strādā par auduma dizaineri, un stāstot par vecmammu arī atklāja, ka visu laiku viņa neesot varējusi saprast, no kurienes nākot viņas iedvesma, un tikai atbraucot uz Latgali tapis skaidrs, ka Latvijas dabas motīvi un raksti, kas redzami viņas profesionālajā radošajā izpausmē, nāk no vecmāmiņas dzimtās puses. Šādu pasākuma nozīmību uzsvēra arī Marijas Andžānes brāļa meita Lolita Šelvaha.

Marijas Andžānes dzeja iedvesmo ne vien lasītājus, bet arī mūziķus, viens no kuriem ir Sovvaļnīks, kas daudzas savas dziesmas rakstījis tieši ar Marijas Andžānes dzeju, kuras aktualitāte – cilvēks konkrētajā mirklī, cilvēks pats savā priekšā – nezūd vēl šodien.

Kā minēja intervijā pasākuma galvenā organizatore, Marijas Andžānes pētniece profesore Ilga Šuplinska, mūsdienās, kad tik daudz notiekot bezjēdzīgu, ātru un histērisku kustību, Marijas Andžānes dzeja, kas fokusēta arī uz cilvēku konkrētajā brīdi varētu būt tā, kas ļautu sakārtot sevi, vidi sev apkārt, domājot arī valstiskā mērogā. Pasākumā tika aicināti piedalīties arī Šķaunes un ar Šķauni saistīti iedzīvotāji.

Tāpat kā citi nelielie ciemati, arī Šķaune strauji zaudē iedzīvotājus. Šis ir pirmais gads, kad Šķaunes pamatskola strādā kā sešgadīgā skolas, tādēļ Marijas Andžānes jubilejas svinībām šogad ir arī tālejoša nozīme, jo to laikā tika domāts arī par Šķaunes pagasta pārvaldes ēkas kā tūrisma objekta tālāku attīstīšanu.

Pagasta ēku jeb 1930. gados celto robežsardzes kordonu, plānots piepildīt ar vietējo iedzīvotāju dzīves un atmiņu stāstiem, lai labākajā gadījumā veicinātu tūrisma plūsmu uz Latgales pierobežu, bet sliktākajā – saglabātu piemiņu par Šķauni un turienes nākušajiem ļaudīm.