2013. gada 2. janvārī (uz to brīdi 49-us gadus vecā) Gaļina Galizina, Silenes pamatskolas apkopēja (strādā skolā kopš 1995. gada) agri no rīta gāja uz darbu. Ņemot vērā gadalaiku, uz ielas bija tumšs un slidens. Gaļina paslīdēja un nokrita. Krītot Gaļina sasita galvu pret ledu. Tas viss, notika skolas teritorijā. Vienīgais notikuma liecinieks bija gaismas lukturis, kurš rīta agrumā nebija ieslēgts, jo ieslēgt to, par papildus pienākumu bija uzlikts pašai Gaļinai.

Toreiz sieviete paskaidroja: viņas darba dienai parasti bija jāsākas 8.00 no rīta, bet skolas direktore uzstāja, ka dežurējošās apkopējas nedrīkst ierasties vēlāk kā 7.15. Līdz skolas atvēršanai apkopējām ir jāsagatavo atslēgas no klasēm, jāpārbauda kārtību foajē, ziemas laikā jānotīra kāpnes no sniega un jāieslēdz tie paši lukturi, lai skolnieki nenokristu un nesasistos ejot uz skolu. Gulošu ar seju uz leju Gaļinu 7.20 atrada vietējie iedzīvotāji – Laščenkovu ģimene. Viņi Gaļinu piecēla un ieveda skolā, pēc viņu vārdiem apziņa par notiekošo Gaļinai bija miglaina. Tālāk sāka notikt dīvainas lietas: skolotāji redzot Gaļinas stāvokli, pat ātro medicīnisko palīdzību neizsauca.

Netālu no skolas atrodas medicīnas punkts, bet viņi nevērsās pēc palīdzības arī tur. Vienīgais, ko viņi izdarīja, tas ir piezvanīja Gaļinas znotam, kurš viņu aizveda mājās. Tās pašas dienas vakarā, cietušo ar ātro palīdzību nogādāja uz slimnīcu, kur konstatēja galvaskausa pieres kaula lūzumu un smadzeņu kontūziju vairākās vietās. Pēc ārstēšanās stacionārā, Gaļina atradās mājās uz slimības lapas. Ārstēšanās ievilkās uz gadu. 2014. gada janvārī sievietei piešķīra III invaliditātes grupu un tika aprēķināta invaliditātes pensija 64 eiro apmērā.

Kā var iztikt ar tādu naudu, ja nestrādā? Gaļina atgriezās darbā. Palūdza skolas direktorei parakstīt aktu par negadījumu darba vietā, bet viņa kategoriski atteicās. Latgales darba inspekcija arī nebija pretimnākoša, uzskatot, ka šis nelaimes gadījums neatbilst likumdošanā noteiktajiem. Par šo faktu, tā arī neuzzinātu sabiedrība, ja Gaļinai nepalīdzētu juriste Ināra Cunska. Ar juristi Gaļina iepazinās nejauši un dalījās ar savu problēmu. Pēc kā, juriste ieteica viņai sākt dokumentu sagatavošanu, lai varētu vērsties Daugavpils tiesā. Ierosināt lietu Daugavpils tiesa atteicās un Latgales apgabaltiesa arī.

Laikraksta “Сейчас” februāra raksts, beidzas ar to, ka I.Cunska gatavo papildus dokumentos, lai varētu  vērsties Latgales reģionālajā darba inspekcijā. Un tagad stāstīsim, par to, kas notika tālāk.

Tiesa nolēma

“Es necerēju, ka Latgale reģionālā darba inspekcija (Daugavpils) sniegs kādu palīdzību, bet šis solis bija nepieciešams, lai es varētu griezties tālāk Valsts darba inspekcijā (Rīga). Bet arī tur nevēlējās iedziļināties lietas apstākļos un atteica lietas izskatīšanā. Atteikuma iemesls – nelaimes gadījums notika ārpus darba laika un ārpus darba vietas, tas ir ārpus skolas, kaut gan fakti liecina par pretējo.

Ministru kabineta noteikumi no 2009. gada 25. augusta nr. 950 “Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” skaidro: ja nelaimes gadījumā cietis nodarbinātais, kurš veic darba uzdevumus darba devēja uzdevumā, šādi gadījumi tiek izskatīti un par katru gadījumu jābūt sastādītam aktam, mūsu gadījumā, tas tā arī netika izdarīts.

Vēloties, lai būtu panākta taisnība, mēs griezāmies Rēzeknes administratīvajā tiesā. Lietas izskatīšanas procesā, tika pieaicināti svarīgi liecinieki; tika pieprasīti no Darba inspekcijas dokumenti, kas skar šo lietu. Tā rezultātā, tiesa nolēma, ka Darba inspekcija savus pienākumus izpildīja nekvalitatīvi: netika noskaidroti cietušā darbinieka faktiskie darba pienākumi un netika noskaidrots faktiskais darba laiks. Kā rezultātā, netika atbildēts uz jautājumu, kāda iemesla pēc Gaļina 7.00 atradās skolas teritorijā. Bez tā visa, netika nopratināti galvenie liecinieki – Laščenkovu ģimene.

Tiesa, Reģionālās darba inspekcijas darbinieki, pieprasīja paskaidrojumu no Silenes pagasta priekšsēdētāja, skolas direktores un viņas vietnieces saimnieciskajos jautājumos, kura atbild par darba aizsardzību un drošību. Skolas direktores paskaidrojums pārsteidz, tajā tiek skaidrots, ka atnākot uz darbu viņa pasveicinājās ar cietušo un pēc tā vienkārši aizgāja uz savu darba vietu. Tas nozīmē, ka izglītības iestādes vadītājs pat nepainteresējās par to, kas notika? Pēc veiktās pārbaudes Darba inspekcija konstatēja, ka ne skolā, ne pašvaldībā nav darba aizsardzības un drošības speciālista, kurš atbilstu nepieciešamajiem ieņemamā amata kritērijiem.

G.Galizinas lieta, tika izskatīta vairākos posmos. Direktores vietnieci saimnieciskajos jautājumos, nopratināt neizdevās, jo tajā laikā viņa bija aizbraukusi atpūsties.

Mēs pieprasījām skolas teritorijas plānu, lai pierādītu, ka Gaļina nokrita tieši tajā vietā. Netālu no tās vietas ir pietura, kur apstājas autobuss ar skolniekiem. Pēc zemes robežu plāna datiem, šī teritorija pieder skolai.

Tiesas izmeklēšanas procesā noskaidrojās, ka skolā nav dežūrējošo apkopēju darba grafika. Liecinieku paskaidrojumi liecina: apkopējām par pienākumu bija uzlikts pildīt arī sētnieka darba pienākumus, tie ir – skolas teritorijas kopšana, jumta tīrīšana no sniega. Pie skolas teritorijā lukturi nedeg un cilvēkiem tumšajā dienas laikā jāpārvietojas pa tumsu, tātad darba apstākļi atbilst riska faktoram. Par šo apstākļu izmaiņām bija jāparūpējas pagasta pašvaldībai vai skolas administrācijai. Neviens nevar būt drošs, ka tādos apstākļos var nokrist un gūt traumu. Darba devēja spītību un Darba inspekcijas nevēlēšanos ņemt vērā apstākļus, paskaidroju ar to, ka viņi nevēlās atzīt riska faktoru darba vidē un tas nozīmē apzināti pieļauj tā klātbūtni.

Administratīvās tiesas lēmums ir saistīts ar Gaļinas Galizinas prasības apmierināšanu. Tieši, likt par pienākumu Valsts darba inspekcijai izmeklēt negadījuma darba vietā apstākļus, kas izraisīja cietušās veselības traucējumus, iereģistrējot notikušo atbilstošajā kārtībā. Darba devējam ir jāizmaksā kompensāciju par ārstēšanos, iet runa par citiem slimības lapas izmaksas apmēriem un jāsniedz darba vietas saglabāšanas garantija– ja ir iereģistrēts nelaimes gadījums darba vietā, darbinieku ir grūtāk atbrīvot no darba. Citiem vārdiem sakot, iereģistrēts nelaimes gadījums darba vietā palielina cietušā aizsardzības iespējas,” - atzīmē Ināra Cunska.

Kāpēc sāku nodarboties ar šo lietu

“Teikšu godīgi, šī lietu kategorija parasti nav interesanta advokātiem, - atzīstas juriste. - Tikai tāpēc, ka ar to nav izdevīgi nodarboties – ilgs un nepateicīgs process. Bet ir jāsaprot, ka brīžiem cilvēki ir tik neaizsargāti un viņiem ir nepieciešama palīdzība! Līdzīgus jautājumus jārisina nekavējoties, tos nekādā gadījumā nedrīkst ievilkt. Kādreiz cilvēkam liekas, ka darba vietā iegūtā trauma ir nieks, sadzīs. Bet, kurš garantēs, ka nākotnē tā nenesīs nopietnas veselības sekas? Bet laiks ir jau pagājis un vairs neko nepierādīsi.

“Maziņš cilvēks” parasti baidās runāt pretī vadībai, baidās atlaišanas no darba un arī juridiskie pakalpojumi nav lēts prieks un tāpēc tie cieš psiholoģisko spiedienu. Kāpēc es nodarbojos ar šo lietu? Varbūt tāpēc, ka pati nāku no Latgales apkārtnes un zinu cik grūti ir cīnīties par savām tiesībām vienkāršiem lauku cilvēkiem. Pievērsiet uzmanību! Darba inspekcija “izpildīja” savu darbu uz 106 lapaspusēm, bet konkrētā jautājuma rezultāts ir nulle.

Uztrauc arī tas, ka Gaļinu aizsūtīja uz mājām, tā vietā, lai izsauktu ātro medicīnisko palīdzību. Kā paskaidroja mans dēls, kuram ir tiešs sakars ar medicīnu, kad mediķi atbrauc uz mājām sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, viņus neinteresē kādos apstākļos, tika iegūta trauma. Ja pats cietušais, akcentē uzmanību uz apstākļiem un vietu, kādā iegūta trauma, tad medicīnas darbinieki to atzīmē. Tāpēc ārsti parasti raksturo iegūtās traumas kā sadzīviskas. Pēc kritiena Gaļina bija neadekvāta un paskaidrot neko nevarēja, tāpēc ātrās palīdzības darbinieki traumu apzīmēja kā “sadzīvisku”. Ja ātrā palīdzība tiktu izsaukta uz darba vietu, dotajā gadījumā uz skolu, trauma nevarētu būt tā apzīmēta.

Visvairāk mani aizskar Darba inspekcijas attieksme. Rodas iespaids, ka morāle, likumība un veselais saprāts tiek iedzīts stūrī. Priekš sevis es izdarīju secinājumu: Darba inspekcija neapzinās notikušā gadījumā būtību. Kā kļuva zināms, jautājums par Silenes skolas teritorijas apgaismojumu (tumšajā dienas laikā) ne vienu vien reizi, tika izskatīts kolektīva sapulcēs. Arī pēc notikušā, nekas nav mainījies! Kā bija tumšs, tā arī ir. Pie skolas vides faktori turpina būt bīstami gan kā skolniekiem, gan arī skolas darbiniekiem. Un kā tādā gadījumā Darba inspekcija var aizsargāt darbinieka intereses? Kas ir šīs inspekcijas galvenais mērķis? Dotajā brīdī cīnoties par savām tiesībām atteikt cietušajai, Darba inspekcija iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Un tagad jautājums, ko tiesa izlems,” – noslēdza sarunu Ināra Cunska.

Latvijā ik gadu darba vietā gūst traumas vairāk kā 1000 cilvēku. Ievērības cienīgs ir fakts, ka kaimiņu Igaunijā, uzskaitot nelaimes gadījumus darba vietās, atsevišķi iedala paslīdēšanas vai paklupšanas gadījumus, kuri ir gandrīz katrā uzņēmumā vai iestādē. Laikam tieši tāpēc, nelaimes gadījumu skaits darba vietā, nelielajā Igaunijā, ir tīs reizes lielāks nekā Latvijā. Statistikas dati liecina, ka 2013. gadā, tikai paslīdēja vai paklupa Igaunijas iedzīvotāji 722 reizes! Protams ir dažādi kritieni. “Pret paslīdēšanu vai paklupšanu parasti attiecas kā pret joku, ja tas nenes nopietnas sekas. Tajā pašā laikā cilvēki, tādu nelaimes gadījumu rezultātā var ilgi būt darbnespējīgi,” - norāda Igaunijas darba inspekcijas ģenerāldirektors M.Maripuu, komentējot darba laikā gūto veselības traucējumu statistiku.

Kāpēc tad pret paslīdējušiem darbiniekiem Latvijā ir cita attieksme?